Dzeks Londons: Kūlaus-spitaligais

— Tāpēc, ka esam slimi, mums atņem brīvību. Mēs pakļāvāmies likumam. Mēs neesam nodarījuši nekā ļauna. Bet mūs grib ieslodzīt cietumā. Molokai ir cietums. To jūs zināt. Lūk, Niuli, — jau septiņi gadi, kopš viņa māsa aizsūtīta uz Molokai. Pēc tam viņš to vairs nav redzējis. Un nekad neredzēs. Viņa paliks Molokai līdz mūža ga­lam. Tā nav viņas griba. Arī Niuli to negrib. Tā grib bal­tie cilvēki, kas valda mūsu zemē. Bet kas viņi ir, šie baltie cilvēki?

Mēs to zinām. Mums par viņiem ir stāstījuši mūsu tēvi un vectēvi. Viņi ieradās mierīgi kā jēri, runādami laipnus vārdus. Tas arī saprotams, jo mūsu taču bija daudz, mēs bijām stipri un visas salas piederēja mums. Jā, viņi at­nāca ar laipniem vārdiem. Viņi bija divu sugu. Vieni mūs lūdza viņiem atļaut, žēlīgi atļaut sludināt mums diev­vārdu. Otri lūdza viņiem atļaut, žēlīgi atļaut tirgoties ar mums. Bet tas bija tikai sākums. Tagad viņi visu paņē­muši sev — visas salas, visu zemi un visus lopus. Tie, kuri cildināja dievu, un tie, kuri cildināja rumu, rīkojās uz vienu roku un kļuva par lieliem virsaišiem. Nu viņi dzīvo kā valdnieki mājās ar daudzām istabām — un vi­ņiem ir bariem kalpu. Viņiem nebija nekā, bet tagad viņi valda pār visu, un, ja jūs, es vai citi kanaki mirst badā, viņi tikai ņirdz un saka: «Kāpēc tad tu nestrādā? Vari iet uz plantācijām.»

Kūlaus apklusa. Viņš pacēla roku un ar sakropļotajiem, savilktajiem pirkstiem noņēma krāšņo hibisku vainagu, kas rotāja viņa melnos matus. Mēnesnīca sidraboja visu apkārtni. Tā bija mierīga nakts, bet tie, kas te sēdēja un klausījās Kūlaua vārdos, izskatījās pēc sīvās kaujās cie­tušiem karavīriem. Viņu sejas atgādināja lauvu purnus. Vienam deguna vietā rēgojās caurums, otram no pleca nokarājās stumbenis — satrūdējušas rokas palieka. Viņu bija trīsdesmit — vīrieši un sievietes —, trīsdesmit at­stumtie, jo uz viņiem gulēja zvēra zīmogs.

Viņi sēdēja, izrotājušies ziediem, smaržu pilnā gaišā naktī, ar neskaidrām, gārdzošām skaņām pauzdami savu piekrišanu tam, ko saka Kūlaus. Kādreiz viņi bija bijuši vīrieši un sievietes, tagad — tikai briesmoņi — grotes- kas cilvēku karikatūras. Viņi bija tik riebīgi izkropļoti un izķēmoti, it kā tūkstošiem gadu būtu spīdzināti ellē. Viņu rokas, kam tās vēl bija saglabājušās, atgādināja harpiju ķetnas. Sejas bija kā neizdevušies un nemākulīgi lipinā- jumi, kurus kāds ārprātīgs dievs rotaļādamies sadauzījis un saspiedis dzīves mašīnā. Vienam otram šis ārprātīgais dievs bija noslaucījis pusi sejas, bet kādai sievietei kar­stas asaras ritēja no melniem dobumiem, kuros kādreiz bija mirdzējušas acis. Daži mocījās un skaļi vaidēja aiz sāpēm. Citi kāsēja tā, ka šķita — kaut kur plīst audekls. Divi bija plānprātiņi un izskatījās pēc milzīgiem pērti­ķiem, kas radīti tik neveiksmīgi, ka pērtiķi salīdzinājumā ar viņiem šķita tīrie eņģeļi. Ar smagiem zeltainu ziedu vainagiem galvā viņi vaikstījās un kaut ko murmināja mē­nesnīcā. Viens no viņiem, kam uztūkusī auss ļipiņa kā vēdeklis nokarājās līdz plecam, norāva krāšņu oranžsārtu ziedu un izrotāja ar to savu briesmīgo ausi, kas šūpojās līdzi katrai viņa kustībai.

Un Kūlaus bija šo radījumu valdnieks. Un šī ziedu pārpilna aiza starp robainajām klintīm, no kurām atska­nēja kalnu kazu blējieni, bija viņa valstība. Trijās pusēs pacēlās drūmas klinšu sienas, pār kurām nokarājās brī­nišķīgi tropu augu aizkari un kur melnoja alas — viņa pavalstnieku kalnu midzeņi. Ceturtajā pusē zeme iegāzās drausmīgā bezdibenī, un tālumā bija redzamas zemāku kalnu virsotnes un klintis, kuru pakājē putoja un bangoja Klusā okeāna viļņi. Rāmā laikā pie Kalalauas ielejas ak­meņainā krasta varēja piestāt ar laivu, bet tikai ļoti rāmā laikā. Un drosmīgs kalnu kāpējs varēja uzrāpties no piekrastes līdz ielejas augšgalam, klinšu iežogotajai aizai, kur valdīja Kūlaus, bet tādam cilvēkam vajadzēja būt ļoti drosmīgam un arī labi pazīt kalnu kazu takas. Taisni neticami, kā Kūlaua ļaudis — šie nožēlojamie un neva­rīgie kropļi — varējuši uzrāpties gar bezdibeņa malu tik nepieejamā vietā.

— Brāļi, — Kūlaus iesāka.

Pēkšņi viens no pērtiķiem līdzīgajiem radījumiem, kas visu laiku bija snaikstījies, dzīvnieciski iekliedzās — un Kūlaus apklusa, nogaidīdams, līdz šā neprātīgā, spalgā kliedziena atbalss, veldamās starp klinšu sienām, izgaisīs tālumā, nekustīgajā nakts gaisā.

— Brāļi, vai tas nav savādi? Sī zeme piederēja mums, bet tagad tā vairs nav mūsu. Ko mums ir devuši par mūsu zemi tie, kas cildina dievu, un tie, kas cildina rumu? Vai kāds no jums par to ir dabūjis kaut dolāru, kaut vienu dolāru? Tagad tā pieder viņiem un viņi mums saka, ka mēs varam apstrādāt zemi, viņu zemi un ka mūsu darba augļi arī piederēs viņiem. Agrāk mums nevajadzēja strā­dāt. Un tagad, kad mūs pārņēmusi sērga, viņi laupa mums brīvību.

— Bet kas atnesa mums šo slimību, Kūlau? — jautāja kalsnais un vājais Kiloliana, kura seja tik ļoti izskatījās pēc smejoša fauna sejas, ka likās — pēdu vietā viņam jābūt āža nagiem. Tās patiešām bija šķeltas kā āzim, bet šķēlumus radīja lieli augoņi un zilgani pūstošas miesas plankumi. Taču kādreiz Kiloliana drošsirdīgāk par visiem bija rāpies kalnos, pazina visas kazu takas un bija at­vedis Kūlauu un viņa nelaimīgos sekotājus šai nomaļajā vietā, kur tie varēja justies drošībā.

— Tas ir pareizs jautājums, — Kūlaus atbildēja. — Tā kā mēs negribējām strādāt viņu cukurniedru plantācijās, kur agrāk ganījās mūsu zirgi, viņi atveda no aizjūras vergus — ķīniešus. Bet tiem līdzi atnāca ķīniešu slimība, tā pati, ar kuru slimojam mēs un kuras dēļ mūs grib ieslodzīt Molokai. Mēs esam Kauaijā. Esam bijuši arī citās salās — Oahu, Maui, Havajā un Honolulu. Bet vien­mēr mēs atgriezāmies Kauaijā. Kāpēc mēs atgriezāmies? Kā jūs domājat? Tāpēc, ka mēs mīlam Kauaiju. Te mēs esam piedzimuši. Te mēs dzīvojam. Un te mēs nomirsim, ja … ja vien mūsu vidū nav gļēvuļu. Tādu mums ne­vajag! Tādiem vieta Molokai! Un, ja tādi ir mūsu vidū, lai tie aiziet! Rīt piekrastē ieradīsies kareivji. Lai gļēvās dvē­seles dodas lejā pie tiem! Viņus tūlīt aizvedīs uz Molo­kai. Bet mēs paliksim un cīnīsimies. Un nebaidieties, mēs neaiziesim bojā. Mums ir šautenes. Jūs taču zināt, cik takas ir šauras, divi nevar paiet viens otram garām. Es, Kūlaus, reiz esmu gūstījis meža vēršus Niihauā un viens pats varu aizstāvēt šādu taku pret tūkstoš ienaidniekiem. Lūk, Kapahejs, agrāk viņš bija tiesnesis, godāts cilvēks, bet tagad ir vajāta žurka, tāpat kā mēs visi. Uzklausiet viņu! Viņš ir gudrs.

Kapahejs piecēlās. Kādreiz viņš bija bijis tiesnesis.

Viņš bija mācījies Punahouas koledžā. Viņš bija sēdējis pie viena galda ar kungiem un priekšniekiem, un ievēro­jamiem svešu valstu pārstāvjiem, kas sargāja tirgotāju un misionāru intereses. Lūk, kāds vīrs agrāk bija bijis Kapahejs! Bet tagad, kā jau Kūlaus teica, viņš bija vajāta žurka, cilvēks ārpus likuma, tik dziļi iegrimis cilvēcisko šausmu dubļos, ka atradās zemāk par likumu un arī aug­stāk par to. Deguna un vaigu vietā viņam bija tikai melni dobumi, acīm nebija uzacu un plakstiņu, tās kvēloja zem kailajiem pieres kauliem.

— Mēs negribam sacelties, — viņš iesāka. — Mēs lū­dzam, lai mūs atstāj mierā. Bet, ja viņi neliks mūs mierā, tad lai paši atbild par šo sacelšanos un saņem pelnīto sodu. Jūs redzat, man nav pirkstu. — Viņš pacēla savus roku stumbeņus, lai visi varētu redzēt. — Bet man vēl palicis šis īkšķa posms, un es varu ar to no­spiest šautenes gaili tikpat stingri kā agrāk ar rādītāja pirkstu. Mēs mīlam Kauaiju. Tad dzīvosim vai arī nomir­sim šeit, bet nedosimies cietumā uz Molokai! Sī slimība nav mūsu. Mums nav grēka. Tie, kas cildina dievu, un tie, kas cildina rumu, atveda šeit slimību līdz ar ķīniešu kū- lijiem, kas apstrādā mums nozagtās zemes. Es biju ties­nesis. Es zinu likumus un kārtību, un es jums saku: nav taisnīgi, ja cilvēkam nozog zemi, aplipina šo cilvēku ar ķīniešu slimību un pēc tam uz visu mūžu iesloga cietumā.