Dzeks Londons - Kūlaus-spitaligais

Viņš aizvēra acis; ķermeni pārņēma gurdums, smadze­nes — miegainība, un viņš saprata, ka gals ir tuvu. Kā meža zvērs viņš bija ielīdis biezoknī nomirt. Pusnemaņā, murgos viņš domās atgriezās savās jaunības dienās Ni- ihauā. Dzīvība dzisa, lietus arvien klusāk šalca lapās, bet viņam šķita, ka viņš atkal vajā meža zirgus, ka stūr­galvīgs kumeļš dejo zem viņa un slejas pakaļkājās un kāpšļus viņš cieši iespiedis tam sānos. Vai arī viņš me­žonīgi joņo pa aploku, un viņa palīgi metas sāņus, lēk­dami pār žogu. Mirkli vēlāk, nemaz nebrīnīdamies par pēkšņo pārmaiņu, viņš jau vajāja meža vēršus pa kalnu ganībām un, uzmetis kādam laso, veda lejup ielejā. Ap­lokā, kur notika apzīmogošana, no sviedriem un putek­ļiem viņam sūrstēja acis un kutēja nāsis.

Viņš sapņoja par savu brīvo un veselīgo jaunību, līdz nāves agonijas asās sāpes atgrieza viņu īstenībā. Viņš pacēla savas sagandētās rokas un pārsteigumā raudzījās uz tām. Kāpēc? Kā? Kāpēc viņam, brīvam, jaunam un veselam, vajadzēja tik briesmīgi pārvērsties? Tad viņš at­cerējās visu un mirklī atkal kļuva Kūlaus-spitālīgais. Viņa plaksti gurdi nolaidās, un viņš vairs nesadzirdēja lāsojam lietu. Augums vēl brīdi trīsēja. Tad izbeidzās arī trīsas. Viņš pacēla galvu, bet tūliņ atkal nolaida zālē. Viņa acis atdarījās un jau vairs ncaizvērās. Viņa pēdējā doma bija par šauteni, un, aptvēris bezpirkstu rokām, viņš to cieši piespieda pie krūtīm.