Dzeks Londons - Vilka dēls

Vīrietis reti kad pienācīgi novērtē sev tuvas sievietes, vismaz ne pirms tam, kad tās viņam zudušas. Kamēr pats lolojas netveramajā maigumā, kāds dveš no sieviš­ķīgām būtnēm, vīrietis to neizjūt, bet atņemiet viņam to, un viņu pārņems nebeidzama tukšuma izjūta, un viņš neaprimis sāks ilgoties pēc kaut kā tik nenosakāma, ka pats to nespēs apjaust. Ja biedriem nebūs vairāk piere­dzes kā viņam pašam, tie neziņā grozīs galvu un spiedīs viņu dzert visādas spēcīgas zāles. Bet ilgas tik un tā pa­liks, tās pieņemsies skaudrumā; viņš zaudēs interesi par visu apkārtējo, diendienā sastopamo, kļūs drūms un īgns, līdz kādu dienu, kad tukšuma sajūta būs izvērtusies ne­panesama, viņam atausīs gaisma.

Kad tas ar cilvēku atgadās Jukonas novados, viņš pa­prasti iekrauj laivā stumjamās kārtis, ja ir vasara, vai jāizjūdz suņus, ja ir ziema, un dodas uz dienvidu nova- ^diem. Ja viņš no sirds pieķēries šīm zemēm, tad pēc ""dažiem mēnešiem atgriezīsies kopā ar sievu, kam būs jādalās ar viņu šai pieķērībā un arī visās grūtībās, kādas nāksies sastapt. Tas viss tikai liecina par vī­rieša iedzimto patmīlību. Sai sakarībā mēs nonākam pie stāsta par Skrafa Makenzija raizēm: tas notika senajās dienās, pirms vēl šīs zemes kā paisuma vilnis bija ap­plūdinājuši che-cha-quas *, kas tās sadalīja stūrīšos un nospraudīja ar mietiņiem, un kad Klondaika bija izsla­vēta vienīgi ka izdevīga lašu zvejas vieta.

Skrafam Makenzijam piemita visas jauno zemju apgu­vējiem raksturīgās pazīmes. Viņa seju bija apzīmogojuši divdesmit pieci nemitīgas cīņas gadi — cīņas ar Dabu visos tas pirmatnējos veidos, — pie tam pēdējie divi gadi, paši grūtākie un nesaudzīgākie, bija pavadīti, meklējot zeltu, kas guļ kaut kur Polārā loka paēnā. Kad Skrafam uznāca šī ilgošanās sērga, viņš nemaz neizbrīnījās, jo bija praktiskas dabas cilvēks un diezgan redzējis citus vīrus tā sirgstam. Tomēr viņš nekādi nelika manīt savu slimību, tikai strādāja vēl dedzīgāk. Augu vasaru, karo­dams ar moskītiem, viņš skaloja daudzsološās smiltis Stjūartas sēkļos, saņēmis veselus divus iecirkņus. Pēc tam, sasējis plostu no būvkoku dēļiem, nobrauca pa Ju- konu līdz Četrdesmitajai Jūdzei, kur uzcēla tik jauku bū­diņu, ar kādu jebkura apmetne varētu lepoties. Tā solīja tādas ērtības, ka atradās daudzi karotāji, kas piesolījās viņam par biedriem un gribēja dzīvot kopā ar viņu. To­mēr Skrafs sagrāva šīs vēlmes ar dažiem ļoti īsiem, bet izcili spēcīgiem teicieniem un tirdzniecības punktā iepirka dubultnormu pārtikas.

Kā jau minēts, Skrafs Makenzijs bija praktiskas dabas cilvēks. Ja viņš ko vēlējās, tad parasti arī dabūja, bet, lai to panāktu, nespēra ne soli tālāk par nepieciešamo. Kaut gan kopš dzimšanas radis pie pūliņiem un grūtī­bām, tomēr viņš nemaz nekāroja ceļot sešsimt jūdzes pa ledu, tad divtūkstoš jūdzes pa okeānu un pēc tam vēl kādas tūkstoš jūdzes līdz savas iepriekšējās darbības lau­kiem — un to visu tikai tāpēc vien, lai tiktu pie sievas. Dzīve bija pārāk īsa. Tāpēc viņš sadzina kopā savus su­ņus, piesēja pie nartām diezgan dīvainu kravu un vērsa soļus uz kalnu grēdu, no kuras rietumu nogāžu upītēm saplūst Tanana.

Ceļa Skrafs Makenzijs bija nenogurdināms, un viņa suņu pajūgs bija izturīgākais, ātrākais un barības ziņā pieticīgākais visā Jukonas novadā. Pēc trim nedēļām viņš iebrauca Augšējās Tananas stiksu medību apmetnē. Stiksi bija pārsteigti par Skrafa Makenzija pārdrošību, jo tiem bija ļauna slava: visi zinaja, ka tie spēj nonāvēt balto cilvēku, lai iegūtu tādu sīkumu kā ass cirvis vai salauzta šautene. Bet viņš ieradās pie tiem viens pats, un viņa uzvedībā neuzbāzīga laipnība un aukstasinība biedrojās ar nekaunību. Nepieciešama liela izmanība un dziļa pir­matnējās psiholoģijas pazīšana, lai veiksmīgi izmantotu tik dažādus ieročus; taču Makenzijs bija izcils speciālists šajos jautājumos un zināja, kad runāt samierinoši un kad draudēt ar dieva pērkoniem.

Vispirmām kārtām viņš apliecināja savu cieņu virsaitim Tling-Tinneham, pasniegdams tam dāvanai pāris mārciņu melnās tējas un tabaku, un tādējādi iekaroja tā labvēlību. Tad viņš sāka apgrozīties vīriešu un meiteņu sabiedrībā

un tai pašā vakarā sarīkoja potlaču [1] . sniegā tika nomī- ņāts iegarens laukums kādu simt pēdu garumā un div­desmit piecu platumā. Vidū sakūra garu ugunskuru, kam abās pusēs noklāja biezu kārtu Kanādas egļu zaru. Vig­vami iztukšojās, un savi simt un vairāk cilts locekļu pa­cēla balsis senajās indiāņu dziesmās viesim par godu.

Divi šajā zemē nodzīvotie gadi Skrafam Makenzijam bija iemācījuši tos nedaudzos simtus vārdu, kas ietilpst šo indiāņu cilšu leksikā, viņš bija arī ielauzījies indiāņu dziļo rīkles skaņu lietošanā, prata izmantot to japāniski gleznainos izteicienus, dažādās teikumu konstrukcijas, godinājuma titulus un vārddarināšanas priedēkļus. Tā nu viņš teica runu indiāņu stila un centās izpatikt to iedzim­tajai poēzijas mīlestībai, lietodams kliedzoši spilgtus daiļ­runības veidojumus un metaforiskus mežģījumus. Pēc tam kad Tling-Tinnehs un šamanis bija atbildējuši tādā pašā garā, viņš izdalīja vīriešiem sīkas dāvaniņas, vilka līdzi viņu dziesmas un paradīja meistarisku veiklību indiāņu iecienītajā azarta spēlē «piecdesmit divi».

Vīri smēķēja Skrafa Makenzija tabaku un bija ļoti apmierināti. Toties jaunekļi izturējās izaicinoši un plātīgi, iemeslu tam viegli varēja izlobīt no bezzobaino veceņu bezkaunīgajām piezīmēm un meiteņu ķiķināšanas. Visai daudz balto cilvēku — Vilka Dēlu — viņi nebija iepazi­nuši, bet arī no šiem nedaudzajiem bija guvuši šādu tādu mācību.

Kaut gan Skrafs Makenzijs šķita izturamies pavisam bezrūpīgi, viņš lieliski bija ievērojis šīs pazīmes. Vēlāk viņš, ietinies kažokādu guļammaisā, visu pārdomā ja pa­matīgi jo pamatīgi un izpīpēja vairakas pīpes, iīdz izplā­noja savu pasākumu. Viena vienīga meitene bija pie­saistījusi viņa uzmanību — neviena cita kā Zarinska, vir­saiša meita. Tā šķita pavisam neparasta savu ciltsmāšu vidū — tās sejas vaibsti, augums un iznesība vairāk at­bilda balto cilvēku nekā indiāņu skaistuma izpratnei. Šo meiču viņš sev iegūs, ņems par sievu un nosauks… aha, viņš to nosauks par Ģertrūdi! To visu izlēmis, Skrafs Makenzijs pagriezās uz sāniem un aizmiga — īsts savas iekarotāju ģints dēls.

Tas bija gauss darbs un neatlaidīgs cīniņš, tomēr Skrafs Makenzijs manevrēja jo viltīgi, pie tam izturēdamies

tik bezrūpīgi, ka stiksi bija galīgā nesaprašanā. Viņš dedzīgi centās pierādīt vīriem, ka ir veikls šāvējs un va­rens mednieks, un visa apmetne dārdēja aplausos, kad viņš nošāva briedi no sešsimt jardu atstatuma. Kādu va­karu viņš ciemojās virsaiša no aļņu un briežu ādām cel­tajā vigvamā, lielījās un ar dāsnu roku dalīja tabaku. Tieši tapat viņš izrādīja pienācīgo godu arī šamanim, jo labi zināja, kāda burvim ietekme uz savējiem, un labprāt būtu padarījis viņu par sabiedroto. Tomēr šī cienījamā persona izturējās augstprātīgi un dižīgi, neļāvās pielabi- nājumiem, un Skrafs Makenzijs nekļūdīgi novērtēja viņu par nākamo pretinieku.

Kaut gan iespēja parunāties ar Zarinsku neradās, Ma­kenzijs arvien raidīja viņai izteiksmīgus skatienus, klaji likdams manīt savus nolūkus. Viņa tos arī labi saprata, tomēr allaž koķetīgi turējās citu sieviešu lokā, kad vīriešu nebija klāt un viņam būtu bijusi izdevība tuvoties. Taču Makenzijs nesteidzās, labi zinādams, ka meitenei gribot negribot arvien par viņu jādomā, un ka dažas dienas šādu pārdomu viņam nāks tikai par labu.