Dzeks Londons - Vilka dēls

Pēdīgi kādu vakaru viņš nosprieda, ka pienācis laiks rīkoties, strauji izgaja no virsaiša dūmu pilnā mitekļa un aizsteidzās uz blakus vigvamu. Kā jau parasti, Zarin- ska sēdēja sievu un meiteņu pulkā; viņas šuva mokasīnus un izrotāja apģērbus ar krellītēm. Makenzijam ienākot, visas sāka skaļi smieties un dažnedažādi ķircināties, mēr­ķējot zobgalības viņam ar Zarinsku. Bet Skrafs Maken­zijs bez kādām ceremonijām citu pēc citas izmeta sievietes ārā tieši sniegā, un tās skriešiem vien metās iznēsāt ziņu par notikušo pa visu apmetni.

Makenzijs visu nokārtoja lieliski, runādams indiāņu va­lodā, jo viņa valodu Zarinska neprata, un pēc divām stundām piecēlās, lai ietu prom.

— Tātad Zarinska ir ar mieru pārnākt uz dzīvi baltā cilvēka vigvamā? Labi! Es tagad iešu runāt ar tavu tēvu, Varbūt viņš ir citādās domas. Un es viņam došu daudz dāvanu par piemiņu, tikai lai viņš neprasa par mēru daudz. Bet ja nu viņš saka ne? Labi! Zarinska tik un tā nāks uz baltā cilvēka vigvamu.

Skrafs Makenzijs jau bija pacēlis ādas aizkaru un gra­sījās iet arā, kad kluss meitenes uzsauciens lika viņam vēlreiz atgriezties pie tās. Zarinska nometās ceļos uz lāč­ādu paklaja un, sejai iegailējoties īstā Ievas meitas sār- {111 mi , bikli atāķēja Makenzija smago jostu. Viņš apjucis iniul/ijās lejup, aizdomīgi ieklausīdamies, vai ārā nav <111 < /ui izrotātu ar košām krellītēm fantastiskā ornamentā. \ 11,1,1 izvilka Makenzija lielo medību dunci, godbijīgi pa­vēroja tā asmeni, gandrīz vai vēlēdamās ar īkšķi pār­baudīt asumu, un iebāza dunci tā jaunajā mājvietā. Tad meitene aizbīdīja maksts turekli pa jostu līdz tās paras­tajai vietai — tieši virs gurna.

Patiešām, šī taču bija īsta tālās pagātnes aina — dāma tin viņas bruņinieks. Makenzijs piecēla meiteni stāvus nu piedūra savas ūsas viņas sārtajām lūpām — tas viņai bija pavisam svešs glāsts, Vilka glāsts. Te akmens laik­mets sastapās ar tērauda laikmetu.

Nemierpilns satraukums jautās gaisā, kad Skrafs Ma­kenzijs, turēdams padusē pamatīgu saini, pacēla Tling- Tinneha telts ieejas aizkaru. Visapkārt skraidīja bērni, stiepdami sausu kurināmo uz potlača laukumu, sieviešu balsu murdoņa kļuva arvien spalgāka, jaunekļi saīgušām sejām, pūlīšos sastajuši, par kaut ko apspriedās, bet no samaņa vigvama skanēja buršanās rituāla dīvaini bais­mīgā dunoņa.

Virsaitis bija divatā ar sievu, kura truli blenza tuk­šumā, un viens skatiens apliecināja Makenzijam, ka še viņa jaunās ziņas jau ir novecojušas. Tāpēc viņš tūdaļ saka izklāstīt savu darījumu, pabīdījis redzamā vieta krellītēm izšūto maksti kā tiešu pierādījumu, ka saderina- šanās notikusi.

— Ak, Tling-Tinneh, varenais stiksu cilts un Tananas zemes virsaiti, tu, kas valdi pār lašiem un lāčiem, pār briežiem un aļņiem! Baltais cilvēks ir stājies tavā priekšā ar lielu nodomu. Daudzi mēneši aizripojuši pār debesīm, kamēr viņa mājoklis stāv tukšs un viņš ir viens pats. Viņa sirdi ir sagrauzis klusums, un viņš alkst pēc sie­vietes, kas teltī sēdētu viņam līdzās, kas ar karstu uguns­kuru un labu ēdienu sagaidītu viņu atgriežamies no me­dībām. Viņa auss ir saklausījusi dīvainas skaņas — ma­zulīša mokasīnu čabēšanu un bērnu balsu klaigas. Un kādu nakti viņš skatīja parādību, un viņš ieraudzīja Kraukli, kas ir tavs tēvs, dižo Kraukli, kas ir visas stiksu cilts tēvs. Un Krauklis runāja ar vientulīgo balto cilvēku un teica: «Sien mokasīnus ap savām kājām un piesprādzē sniegkurpes, un piekrauj savas nartas ar barību dau­dziem miegiem un ar jaukām dāvanām priekš virsaiša Tling-Tinnena. Jo tev jāvērš savi soļi uz to pusi, kur saule pavasaros grimst aiz zemes malas, un jābrauc līdz šā lielā virsaiša medību laukiem. Tur tev jādod lielas dāvanas, un Tling-Tinnehs, kas ir mans dēls, kļūs tev par tēvu. Viņa vigvamā mīt meitene, kurā es dzīvības elpu esmu iepūtis tevis labā. Šo meiteni tu ņemsi par sievu.»

Ak, virsaiti, tā runāja dižais Krauklis, tālab es nolieku savas dāvanas pie tavām kājām; tālab esmu atnācis, lai iegūtu tavu meitu!

Vecais virsaitis sava karaliskuma apziņā saņēma ciešāk ap augumu zvērādu ģērbu, tomēr ar atbildi kavējās, jo vigvamā ielīda zēns, aši nobēra aicinājumu ierasties uz cilts padomes sapulci un tūdaļ pazuda.

— Ak, baltais cilvēk, ko mēs esam nosaukuši par Briežu Kāvēju un pazīstam arī ar vārdiem Vilks un Vilka Dēls! Mēs zinām, ka tu esi cēlies no dižas cilts, mēs esam lepni, ka tu biji viesis mūsu potlačā; tomēr ketlasis nav biedrs lasim, nedz arī Krauklis Vilkam.

— Nav tiesa! — Makenzijs atsaucās. — Esmu saticis Kraukļa meitas Vilka apmetnēs: Mortimera skvo *, Tre- džidgo skvo, Bernebija skvo, kura ieradās tikai pirms divām ledusskrejām, un esmu dzirdējis vēl par citām indiāņu skvo, kaut gan manas acis tās nav skatījušas.

— Tavi vārdi, mans dēls, ir patiesi, tomēr šādas lau­lības ir sliktas, tikpat kā ūdenim ar smilti, tikpat kā sniegpārslai ar sauli. Bet vai tu esi saticis kādu, ko sauc par Meisonu, un viņa skvo? Neesi? Viņš šeit ieradās pirms desmit ledusskrejām — pirmais no visiem Vilkiem. Un viņam līdzi bija varens vīrs, garš un lokans kā vītola atvase, spēcīgs ka bālsejainais grizlilācis, un sirds viņam bija tikpat kā vasaras pilnmēness; viņam …

— Kā tad! — Makenzijs viņu pārtrauca, pēc apraksta uzminējis Ziemeļzemē visiem pazīstamo cilvēku. — Meil- inuts Kids!

— Tas pats — varens vīrs. Bet vai tavas acis ir ska­tījušas Meisona skvo? Tā bija Zarinskas miesīga māsa.

— Redzējis neesmu, virsaiti, bet dzirdējis esmu. Mei- sons … tālu, tālu ziemeļos kāda egle, gāzdamās aiz gadu nastas smaguma, sašķaidīja viņa dzīvību. Bet viņa mīles­tība bija liela, un viņam bija daudz zelta. Viņa sieva pa­ņēma šo zeltu un savu puisēnu un neskaitāmus miegus ceļoja uz to pusi, kur saule spīd arī ziemas pusdienlaikā, un tur viņa tagad dzīvo — tur nav ne kodīga sala, ne sniega, tur vasaru pusnaktī nav saules un ziemu pus­dienlaikā nav nakts.

Viņus pārtrauca otrais vēstnesis ar uzstājīgu aicinā­jumu uz padomes sapulci. Izsviedis viņu arā sniegā, Ma- kenzijs pamanīja pie padomes ugunskura līgojamies cil­vēku stāvus, saklausīja vīru dobjos basus skandējam rit­misku rituālo dziesmu un saprata, ka šamanis kveldina savu ļaužu niknumu. Vajadzēja pasteigties. Viņš atgrie­zās pie virsaiša.

— Uzklausi! Es gribu tavu meitu par sievu. Un tūdaļ pat. Skaties! Te ir tabaka, tēja, daudzas krūzītes cukura, siltas segas, lakati — izturīgi un lieli; un te ir lieliska šautene ar daudzām lodēm un pārpilnam pulvera.

— Nē, — atbildēja vecais vīrs, turēdamies pretī kār­dinājumam iegūt lielo bagātību, kas bija izklāstīta viņa priekšā. — Mana tauta pašlaik ir sanākusi uz apspriedi. Viņa nevēlas šīs precības.

— Bet tu esi virsaitis.

— Jā gan, tomēr mani jaunekļi ir saniknoti, tāpēc ka Vilki paņem viņu meitenes un viņi nevar precēties.

— Dzirdi manus vārdus, ak, Tling-Tinneh! Vēl nakts nebūs kļuvusi par dienu, kad Vilks pagriezīs savu suņu galvas pret Austrumu kalniem un dosies ceļā uz Juko- nas novadu. Bet Zarinska mīdīs taku viņa suņiem.

— Bet varbūt, pirms vēl nakts būs pusē, mani jaunekli pasviedīs Vilka miesas saviem suņiem un viņa kauli tiks izmētāti sniegā, līdz pavasara atkusnis tos atsegs kailus.

Drauds pret draudu. Makenzija tumšā bronzas bru- numa seja pietvīka. Viņš paaugstināja balsi. Virsaiša vecā skvo, kas visu laiku bija sēdējusi kā bezkaislīga vērotāja, mēģināja aizšmaukt viņam garām uz izeju. Vīru dziedāšana ārpusē pēkšņi aprāvās, un padzirdās daudzu balsu murdoņa; viņš rupji nogrūda veco sievu atpakaļ tās zvērādu sēdeklī.