Dzeks Londons - Vilka dēls

Makenzijs smaidīja, atgriezdamies iepriekšējā vietā, bet sirdī viņš bija ļoti noraizējies. Nakts vēl bija tumša. Za­rinska panācās viņam blakus, un viņš uzmanīgi noklau­sījās meičas stāstījumu par to, kādus viltīgus paņēmienus cīņa ar nazi lieto Lācis.

Lēmums tika pieņemts par labu cīņai. Nākamajā acu­mirklī desmitiem pāru mokasīnu mīņāja sniegu, lai pa­plašinātu laukumu pie ugunskura. Daudz tika tērgāts par to, kā šamanis sakauts visu acu priekšā; daži apgalvoja, ka viņš tikai pagaidām atturējies parādīt savu spēku, tomēr citiem bija palikuši atmiņā agrāk piedzīvoiie noti­kumi, un tie bija vienis prātis ar Vilku. Lācis iznāca cī­ņas laukuma vidū, un rokā viņam bija garš, no maksts izvilkts krievu darinājuma medību duncis. Lapsa visiem norādīja uz Makenzija revolveriem, tāpēc viņš noņēma jostu un apsprādzēja to Zarinskai ap vidu, ielikdams tai rokā arī savu šauteni. Meitene papurināja galvu par zīmi, ka neprot šaut, — sievietei jau nav izdevības rīkoties ar tik vērtīgiem ieročiem.

— Nu tad, ja man draud briesmas no mugurpuses, kliedz, cik skaļi vari: «Mans vīrs!» Nē, šitā: «Mans vīrs!»

Viņš pasmējās, kad meitene to atkārtoja, ieknieba viņai vaigā un atgriezās laukumā. Ne tikai garumā un plecī- gurnā Lācis bija pārāks, bet arī tā naža asmens bija col­las divas garāks. Skrafs Makenzijs bija jau agrāk rau­dzījies vīru acīs un zināja, ka te pretī stāv īsts vīrs; tomēr, kad uguns gaismā ievizmojās tērauds, viņš moži saspringa un asinis dzīslās sāka strāvot straujāk — tas bija viņa cilts asiņu pulss.

Atkal un atkal Makenzijs tika atspiests vai nu pie paša ugunskura, vai arī dziļajā sniegā, atkal un atkal viņš, izmantodams boksera soļu taktiku, atdzina pretinieku at­pakaļ centrā. Viņa uzmundrināšanai neatskanēja neviens sauciens, kamēr pretinieku atbalstīja ar aplausiem, pado­miem un brīdinājumiem. Viņš tikai sakoda ciešāk zobus, kad nažu asmeņi sasizdamies nošķindēja, un cirta vai atvairīja cirtienu ar aukstasinību, kādu dod sava spēka apziņa. No sākuma viņš juta tādas kā simpātijas pret ienaidnieku, taču to vietā drīz vien stājās pirmatnējais dzīvības instinkts, kas savukārt izvērtās par kāri nokaut. Desmittūkstoš gadu kultūra nokrita no viņa pleciem kā čaula, un viņš atkal bija alu iemītnieks, kas cīnās par savu mātīti.

Divreiz viņš iedūra Lācim, pats palikdams neskarts, bet trešo reizi dūriens ķēra viņu; lai paglābtos, viņš me­tās tuvcīņā, un abu pretinieku brīvā roka sakampa to roku, kurā otrais turēja nazi. Te nu Makenzijs izjuta sava pretinieka šausmīgo spēku. Muskuļi viņam bija savilku­šies sāpīgos kamolos, visas stiegras un cīpslas tā sa­spriegtas, ka draudēja vai pušu trūkt, tomēr krievu tē­rauds nāca tuvāk un tuvāk. Viņš mēģināja atsvabināties un palēkt sānis, bet ar to tikai vājināja savu pozīciju.

Zvērādās ģērbto vīru loks ap viņiem saspiedās arvien cie­šāk, visi bija pārliecināti par iznākumu un alka redzet izšķirīgo dūrienu. Tomēr Makenzijs, izmantodams profe­sionālā cīkstoņa paņēmienu, pasvēras sānis un deva pre­tiniekam belzienu ar galvu. Lācis negribot paliecās at­pakaļ un uz mirkli zaudēja līdzsvaru. Tai pašā brīdī Ma­kenzijs nekavējoties atspērās un triecās ar visu ķermeņa svaru uz priekšu, atsviezdams Lāci cauri visam skatītāju lokam un iegazdams to kupena. Lācis izķepurojās no sniega un pilnā sparā drāzās atpakaļ.

— Ai, mans vīrs! — noskanēja Zarinskas skaļā balss, kas drebēja šausmās.

Notrinkšķot loka auklai, Makenzijs pieplaka pie zemes, un bulta ar kaula uzgali, pārlidojusi viņam pari, ieur­bās krūtīs Lācim, kas acumirklī nogāzās, uzveldamies virsū sagumušajam pretiniekam. Nākamajā acumirklī Ma­kenzijs bija kājās un apcirtās atpakaļ. Lācis gulēja ne­kustīgi, bet viņpus ugunskura stāvēja šamanis, likdams uz loka otru bultu.

Makenzija duncis apmeta gaisā īsu loku. Viņš uzķēra smago asmeni aiz smailes. Noplaiksnīja it kā zibens, kad duncis lidoja pari ugunij. Šamanis, no kura rīkles rēgo­jās ārā tikai dunča spals, īsu brīdi grīļojies, nogāzās uz priekšu tieši kvēlošajās oglēs.

Klik! Klik! — Lapsa bija pakampis Tling-Tinneha šau­teni un veltīgi pūlējās iebīdīt patronu stobrā. Izdzirdis Makenzija smieklus, viņš nosvieda ieroci.

— Ak tad Lapsa vēl nav iemācījies apieties ar šo pai­jiņu? Viņš jau vēl ir sieviete. Nāc nu šurp! Atnes to man, es tev paradīšu, ka jārīkojas.

Lapsa vilcinājās.

— Nac, es saku!

Lapsa pieklumzāja klat kā nopērts plušķis.

— Tā — un tā; un viss kārtībā. — Patrona ieslīdēja stobrā, un gailis bija uzvilkts, kad Makenzijs piesvieda šauteni pie pleca.

— Lapsa sacīja, ka šonakt tikšot darīti diži darbi, un viņš ir teicis taisnību. Tiešām tika darīti diži darbi, bet ne jau Lapsa tos darīja. Vai viņš vēl arvien kāro vest Zarinsku savā vigvamā? Tātad viņš vēlas iet to ceļu, ko jau ieminuši šamanis un Lācis? Nē? Labi!

Makenzijs nicinoši aizgriezas un izvilka savu dunci no samaņa rīkles.

— Vai varbūt kāds cits no jaunekļiem to vēlas? Ja tā — Vilks parādīs tiem ceļu, pa diviem un pa trim reizē, līdz vairs neviens nebūs palicis pāri. Nē? Labi! Tling-Tin- neh, tagad es otrreiz atdodu šo šauteni tev. Ja kādreiz dienās gadās ceļot uz Jukonas novadu, tad zini, ka pie Vilka ugunskura tev vienmēr būs vieta un daudz ēdiena. Nakts jau pārvēršas dienā. Es tagad eju, bet var gadī­ties, ka es vēl atgriežos. Un pēdējo reizi es jums saku: turiet vērā Vilku likumu!

Kamēr viņš gāja pie Zarinskas, pārējie raudzījās viņā kā pārdabiskā parādībā. Meitene ieņēma savu vietu pa­jūga priekšgala, un suņi sāka soļot. Pēc maza brīža tie jau bija nozuduši spokainajā mežā. Līdz šim mirklim Makenzijs bija nogaidījis; tagad viņš iekāpa sniegkurpēs un grasījās sekot.

— Vai tad Vilks ir piemirsis tos piecus garos tabakas stieņus?

Makenzijs nikni pagriezās pret Lapsu, bet tad atskārta, cik šis jautājums komisks, un sāka smieties.

— Es tev došu vienu īsu stienīti.

— Kā Vilks vēlas, — padevīgi atteica Lapsa un pa­stiepa roku.