Dzeks Londons: Vilka dēls

— Rau, te ir Gukla! — viņš izsaucās, bez kautrēša­nās norādīdams uz kādu no sievietēm; tā bija kropla. — Kājas viņai ir saliektas kā brangas bērza tāss laivai. Viņa nejaudā lasīt kurināmo vai nest mednieku samedīto gaļu. Vai Vilki ir izvēlējušies viņu?

— Ai, ai! — viņa ciltsbrāļi iebrēcās.

— Rau, te ir Moiri, kuras acis Ļaunais gars ir sagrie­zis krustām. Pat zīdaiņi sāk raudāt, kad viņa uz tiem paskatās, un runā, ka pat bālsejainie grizlilāči dodot vi­ņai ceļu. Vai viņu kāds baltais ir izvēlējies?

Atkal nodārdēja draudīga piekrišana.

— Un rau, te sēž Pisčeta. Viņa neklausās manos vār­dos. Nekad viņa nav dzirdējusi ne jautru tērzēšanu, ne sava vīra balsi, ne sava bērna šļupstus. Viņa dzīvo Bal­tajā Klusumā. Vai Vilki viņai ir kaut aci uzmetuši? Nē! Viņiem pieder medījuma labākie gabali, mums paliek atliekas.

Brāļi, tā nedrīkst būt! Nekad vairs Vilkiem neložņāt gar mūsu ugunskuriem. Laiks ir klat.

Milzīgs ziemeļblāzmas aizkars — purpursārta, zaļa un dzeltena liesma — noplīvoja līdz pat zenītam, saistīdama vienu debess malu ar otru. Galvu atmetis un rokas iz­stiepis, Lapsa ekstāzē iekliedzās:

— Skatieties! Mūsu tēvu gari ir piecēlušies, un šonakt tiks darīti diži darbi!

Viņš pakapas atpakaļ, un cits jauneklis, biedru pabik­stīts, mazliet bikli iznāca priekšā. Viņš bija galvas tiesu garāks par pārējiem, un viņa platās krūtis bija izaicinoši atsegtas salam. Puisis nedroši mīņājās no vienas kājas uz otru. Vārdi viņam šķita aizķērušies uz mēles, un viņš jutās ļoti apmulsis. Baigi bija skatīties viņa sejā, jo pusi no tās kādreiz bija atplēsis drausmīgs trieciens. Pēdīgi viņš sadūšodamies iegāza ar dūri sev pa krūtīm, kas no­dunēja kā bungas, un balss viņam dārdēja kā paisuma rēkoņa okeāna piekrastes alā.

— Es esmu Lacis — Sudraba Smaile un Sudraba Smailes dēls! Kad balss man vēl bija tāda kā meitenei, es jau nonāvēju lūsi, briedi un karibu; kad tā ķērkstēja kā āmrijam pārtikās glabātavā, es jau pārgāju pār Dienvidu kalniem un nonāvēju trīs vīrus no Baltās upes cilts; kad ta skanēja ka Činukas rēkoņa, es satiku bālsejaino grizli- lāci, bet ceļu viņam negriezu.

Te viņš uz brīdi apklusa, ar roku zīmīgi pārvilkdams savam briesmīgajām rētām.

— Es neesmu tāds kā Lapsa. Man vārdu ir maz. Lapsa saka, ka šonakt tikšot darīti diži darbi. Labi! Valoda plūst no viņa mutes kā strauts pavasara palos, bet ar darbiem viņš ir skops. Šonakt es uzņemšos cīņu ar Vilku. Es viņu nonāvēšu, un Zarinska sēdēs pie mana uguns­kura. Lācis ir runājis.

Kaut gan apkārt trakoja ellišķīga kņada, Skrafs Ma- kenzijs pat nepakustējās. Labi saprazdams, ka šautene tik tuvā atstatumā neder, viņš pārbīdīja abas revolveru makstis vairāk uz priekšu, lai varētu ērtāk ar tiem rīko­ties, un pavilka dūraiņus uz leju tiktāl, ka elkoņu aizsegi tagad klāja plaukstu virspusi. Viņš zināja, ka nav nekādu cerību, ja viņam uzbruks visi reizē, bet, palikdams uzti­cīgs saviem lepnajiem vārdiem, bija sagatavojies mirt ar cieši sacirstiem žokļiem. Tomēr Lācis atturēja pārējos, ar savu briesmīgo dūri atsizdams atpakaļ pārāk dedzīgos. Kad jezga mazliet pierima, Makenzijs pameta ašu ska­tienu uz Zarinskas pusi. Šī aina bija skaista kā glezna. Stāvēdama uz sniegkurpēm, meitene bija paliekusies uz priekšu ar pavērtām lūpām un drebošām nāsīm, gluži kā lēcienam saspringusi tīģeriene. Lielās, melnās acis vērās ciltsbrāļos ar šausmām un izaicinājumu. Aiz pārmērīga satraukuma viņa bija pat elpot aizmirsusi. Meitene sta- vēja sastingusi kā akmens, vienu roku krampjaini spiez­dama sev pie krūtīm, otrā cieši sažņaugusi suņu dzena­mās pātagas rokturi. Kad Makenzijs uz viņu palūkojās, viņas spriegums it kā atslaba. Savilktie muskuļi atlai­dās, un ar smagu nopūtu Zarinska atslējās taisni, veltī­dama Makenzijam skatienu, kas pauda vēl vairāk nekā mīlestību.

Tling-Tinnehs mēģināja runāt, bet cilts ļaudis pār­kliedza viņa balsi. Tad Makenzijs paspēra soli uz priekšu. Lapsa jau pavēra muti spalgam brēcienam, bet Maken­zijs tik mežonīgi nikni pasviedās viņam pretī, ka viņš atlēca atpakaļ un balss ar gārdzienu aizsprūda viņam rīklē. Lapsas neveiksme tika apsveikta ar smieklu šal­tīm, un šis atgadījums noskaņoja viņa biedrus rāmāk — tie nu bija ar mieru klausīties.

— Brāļi! Baltais Cilvēks, kuru jūs esat nosaukuši par Vilku, atnāca pie jums un teica godīgus vārdus. Viņš nebija tāds kā inuīti, viņš nemeloja. Viņš nāca kā draugs, kā tāds, kas grib būt jums brālis. Bet jūsu cilts vīri nu ir pasacījusi, kas viņiem bija sakāms, un laipno vārdu laiks ir garām. Vispirms es pateikšu jums, ka jūsu ša- manim ir ļauna mēle un viņš ir viltus pravietis, ka vēsts, ko viņš jums paziņoja, nenāk no Uguns Atnesēja mutes. Viņa ausis ir aizslēgtas Kraukļa vārdiem, pats uz savu galvu viņš sagudro viltīgas pasakas, un jūs viņš ir pie­muļķojis. Viņam nav nekādas varas. Kad jūs sitāt nost un ēdāt savus suņus, bet jūsu vēderi bija smagi no ne- ģērētas ādas un mokasīnu strēmelēm, kad sirmgalvji mira un vecās sievas mira, un zīdaiņi mira, iekodušies savu māmuļu tukšajās krūtīs, kad zeme bija tumša un viss dzīvais gāja bojā kā laši pēc nārsta, — jā, kad bads bija nācis pār jums, vai šamanis sagādāja jūsu medniekiem veiksmi? Vai šamanis pildīja jusu vēderus ar gaļu? Vēl­reiz saku, šamanis ir bezspēcīgs! Tā! Es spļauju viņam sejā!

Kaut gan visi bija sastinguši šausmās par šo zaimo­šanu, tomēr neviens pat neiekliedzās. Dažas sievietes pār­bijās no gaidāmā, bet vīru vidū valdīja satraukta gata­vība, pat pārliecība, ka nupat notiks brīnums. Visu acis bija pievērstas abiem galvenajiem varoņiem. Priesteris saprata, ka pienācis izšķirīgais brīdis, un juta savu varu grīļojamies; viņš jau atvēra muti draudīgiem lāstiem, bet Makenzijs ar paceltu dūri, acīm liesmojot, apņēmīgi pasviedās uz priekšu, un šamanis atkāpās. Ņirdzīgi no- smējies, viņš aizgaja.

— Nu, vai mani ķēra pēkšņa nāve? Vai mani nospēra zibens? Vai zvaigznes krita no debesīm un nosita mani? Pē! Ar šo suni es rēķinus esmu noslēdzis. Tagad es pa­stāstīšu jums par savu tautu, kas ir varenākā no tautām, kuras valda visās zemēs. Vispirms mēs ejam medībās tā, ka eju es, — vienatnē. Tad mēs medījam baros, un pē­dīgi mēs kā aļņi pārgājienā piepildām visu zemi. Tie, ko mēs pieņemam savos mājokļos, dzīvo, bet tie, kas ne­grib nākt, mirst. Zarinska ir skaista meitene, veselīga un stipra, viņa ir kā radīta, lai kļūtu māte Vilkiem. Ja ari man būtu jāmirst, viņa tomēr kļūs inate Vilkiem, jo manu brāļu ir daudz, un viņi atnāks pa manu suņu pēdām. Klausieties Vilku likumu: ja kāds ņems dzīvību Vilkam, tad izpirkumu ar savu galvu maksās desmit no viņa cilts. Daudzās zemēs šāda cena ir maksāta, un daudzās zemēs to vēl maksās.

Tagad es gribu vienoties ar Lapsu un Lāci. Viņi, kā rādās, arī metuši acis uz šo meiteni. Vai ir tā? Lieciet vērā, es esmu viņu nopircis! Tling-Tinnehs balstās uz šautenes, pārējās izpirkuma mantas atrodas pie viņa ugunskura. Tomēr es gribu būt taisnīgs pret šiem jau­nekļiem. Lapsam, kura mēle ir izkaltusi no lielas runā­šanas, es došu tabaku — piecus garus stieņus. To košļā­jot, viņa mute kļūs valga un viņš atkal varēs skaļi klaigāt sapulcēs. Bet Lācim — esmu lepns, ka viņu pazīstu, — es došu tā: segas — divas, miltus — divdesmit krūzītes, ta­baku — divreiz tik daudz kā Lapsam, un, ja viņš brauks man līdzi pāri Austrumu kalniem, es došu viņam arī šau­teni, kas ir māsa Tling-Tinneha šautenei. Ja nebrauks? Labi! Vilks ir noguris no runāšanas. Tomēr vēl vienreiz viņš pateiks likumu: ja kads ņems dzīvību Vilkam, tad izpirkumu ar savu galvu maksās desmit no viņa cilts.