Dzeks Londons: Vilka dēls

— Es tev saku vēlreiz — klausies, ak, Tling-Tinneh! Vilks mirs, žokļus cieši sacirtis, un līdz ar viņu mirs desmit no taviem visspēcīgākiem vīriem — vīriem, kas ciltij nepieciešami, jo medību laiks ir tikko sācies un līdz zivju zvejai vairs nav atlicis daudz mēness lēktu. Un vēl­reiz: kāds tev labums no manas nāves? Es zinu tavas tautas paražas — tava daļa no manām bagātībām būs ļoti maza. Piešķir man savu bērnu, un šīs mantas visas būs tavas. Un vēl un vēlreiz: ieradīsies mani brāļi, viņu ir daudz, un viņu iekšas ir nepiepildāmas, un tad Kraukļa meitas dzemdēs bērnus Vilka mitekļos. Mana tauta ir varenāka neka tava tauta. Tāds ir liktenis. Dod man meitu, un visas šīs bagātības ir tavas.

Ārā sāka čirkstēt sniegs zem mokasīniem. Makenzijs norāva šauteni no pleca un atpogāja abu revolveru mak­stis, kas karajās pie jostas.

— Dod, ak, virsaiti!

— Bet mana tauta teiks nē.

— Atdod, un šīs bagatības ir tavas. Ar taviem ļaudīm es parunāšu vēlāk.

— Vilks to vēlas. Es pieņemu viņa dāvanas — bet es esmu viņu brīdinājis.

Makenzijs padeva viņam visas mantas, neaizmirsis iepriekš atvērt šautenes aizslēgu, un piedevām pasniedza vēl raibin raibu zīda lakatu. Vigvamā ienāca šamanis līdz ar kādu pusduci jaunu brašuļu, bet Makenzijs, tos nesaudzīgi izgrūstījis, izlauzās pūlītim cauri un izgāja ārā.

— Posies! — sveiciena vietā viņš strupi uzsauca Za- rinskai, iedams gar viņas telti, un aizskrēja iejūgt suņus. Pēc dažām minūtēm viņš iesoļoja sapulces laukumā sava suņu aizjūga priekšgalā, un Zarinska nāca viņam bla­kus. Makenzijs ieņēma vietu garenā laukuma augšgalā, līdzās virsaitim. Sev pa kreisi, soli aiz muguras, viņš lika nostāties Zarinskai — ta bija viņai pienācīgā vieta. Bez tam situācija bija nobriedusi nelabvēlīga un vaja­dzēja nodrošināt aizmuguri.

Ugunskuram abās pusēs tupēja vīrieši, un viņu balsis dudināja sensenu indiāņu dziesmu no tālās pagātnes. Tā bija pilna dīvainām, stieptām balss modulācijām, bezga­līgiem atkārtojumiem un nemaz neizklausījās skaista. Drīzāk to varēja saukt par baismīgu. Laukuma apakš­galā, šamaņa acu priekšā, dejoja kādas desmit sievietes. Viņš bargi rāja tas, kuras pietiekami aizrautīgi nenode­vās rituāla ekstāzei. Vaļējo, kā kraukļa spārns melno matu blīva sniedzās līdz gurniem un pa pusei aizsedza sievietes, kas lēnām šūpojas uz priekšu un atpakaļ, izlo­cīdamas ķermeni līdzi nemitīgi mainīgajam ritmam.

Tā bija mistiski dīvaina aina, kā no tālas senatnības. Dienvidos ritēja deviņpadsmitā gadsimta pēdējās dekā­des nedaudzie gadi; šeit cilvēks vēl dzīvoja pirmatnībā, tikai soļa platumu attālinājies no aizvēsturiskā alu iemīt­nieka, — pasaules vissirmākās senatnes aizmirsta at­lauza. Dzeltenbrūnie vilku suņi sēdēja starp saviem zvēr­ādās ģērbtajiem saimniekiem vai plūcās par ērtāku vie­tiņu, un ugunskura gaisma atspulgojās to sarkanajās acīs un slienainajos ilkņos. Meži, spokainos līķautos tinusies, snauda nesatricināmā vienaldzībā. Baltais Klusums, uz acumirkli atbīdīts līdz mežmalām, kas ieskāva apmetni, nemitīgi lauzās atpakaļ; zvaigznes trīsuļoja un šķita lē­kājam, kā tas arvien notiek Bargā Sala laikā, kamēr Zie­meļpola gari vilka savu zaigojošo drānu apmales šķēr­sām pāri visam debess lokam.

Skrafs Makenzijs neskaidri apjauta šā aranžējuma me­žonīgo krāšņumu, bet viņa acis pa kārtai nopētīja zvēr­ādās tērpto stāvu rindas abpus ugunskura, vērodamas, kādu seju te trūkst. Uz mirkli tās apstājās pie zīdainīša, kas sūca savas māmuļas atsegto krūti. Bija četrdesmit grādu zem nulles — vairāk nekā septiņdesmit grādu sals pēc Fārenheita. Viņš iedomājās savas tautas izlutušās sie­vietes un nīgri pasmīnēja. Taču no šādas maigas sievie­tes klēpja viņš bija nācis pasaulē, saņemdams līdzi ka­ralisku mantojumu — mantojumu, kas viņam un viņa līdziniekiem bija piešķīris kundzību pār zemēm un jūrām, pār visu platuma grādu dzīvniekiem un cilvēkiem. Viens pats pret simtu, arktiskās ziemas ieskauts, tālu no savas puses viņš juta iedzimtā mantojuma skubinājumu — kāri iekarot, alkas pēc briesmām, cīniņa skurbu, spēku uz­varēt vai mirt.

Dziesma un deja izbeidzās, un šamanis sāka sparīgu, īpatnēji izteiksmīgu runu. Prasmīgi un viltīgi izmanto­dams visas bagātās indiāņu mitoloģijas mežģojumus, viņš centās ietekmēt savas cilts ļaužu lētticīgos prātus. Ap­sūdzība bija barga. Vārnu un Kraukli, kuros iemiesoju­šies dzīvību radošie pirmsākumi, viņš pretstatīja Maken- zijam, ko zākāja kaunpilnā vārdā par Vilku — kara un iznīcināšanas pirmsākumu. Šo divu pirmspēku divcīņa tie­kot izcīnīta ne tikai garā vien, tajā piedaloties arī cilvēki.

katrs sava totēma vārdā. Indiāņu tēvs esot Dželkss — Krauklis, prometejiskās uguns nesējs; Makenzijs esot dēls Vilkam, citiem vārdiem sakot, — velnam. Visaugstākās pakāpes nodevība un zaimošana esot indiāņu mēģinājumi nodibināt pamieru šajā divu spēku nebeidzamajā karā, izprecinot indiāņu meitas viņu visniknākajiem ienaidnie­kiem. Neviens izteiciens viņam nebija par skarbu, neviens salīdzinājums par neģēlīgu, lai apzīmogotu Makenziju par zemisku pielīdēju un sātana sūtni. Kad šamanis tuvojās savas garās runas noslēguma kāpinājumam, no viņa klau­sītāju krūtīm lauzās apslāpēta, mežonīgi nikna, dobja rēkoņa.

— Ai jūs, mani brāļi, Dželkss ir visuvarens! Vai ne viņš atnesa mums debesīs dzimušo uguni, lai mums būtu silti? Vai ne viņš ir tas, kas izvelk sauli, mēnesi un zvaigznes no to alām, lai mēs varētu redzēt? Vai ne viņš ir tas, kas mācīja mūs, kā cīnīties ar bada un sala ga­riem? Bet tagad Dželkss ir sadusmojies uz saviem bēr­niem, un to skaits ir sarucis pavisam mazs, un viņš ne­vēlas tiem palīdzēt. Jo tie ir viņu aizmirsuši un dara ļaunus darbus, un min nelāgus ceļus, un aicina viņa ienaidniekus savos vigvamos un sēdina pie saviem uguns­kuriem. Krauklis ir noraizējies par saviem samaitātajiem bērniem, bet, ja tie celsies un parādīs, ka ir atgriezušies, viņš atkal nāks ārā no tumsības un atbalstīs tos. Ai, brāļi! Uguns Atnesējs iečukstēja jūsu šamanim ausī vēsti, un to jūs tagad dzirdēsiet. Lai jaunekļi ved jaunavas sa­vos vigvamos; lai viņi visi klūp Vilkam pie rīkles; lai viņu naids ir nesamierināms. Tad viņu sievas kļūs aug­līgas un viņu skaits vairosies, līdz atkal būs izaugusi varena tauta! Un Krauklis no Ziemeļiem atvedīs milzīgas viņu tēvu un tēvutēvu ciltis, un tad viņi visi kopā sitis Vilkus, līdz no tiem nebūs palicis pāri vairāk kā no pērnā gada nometnes ugunskuriem; un tad viņi atkal būs vald­nieki visā zemē! Tāda ir šī vēsts, ko man pateica Dželkss — Krauklis.

Izdzirduši pravietojumu par Mesijas atnākšanu, stiksi ar skarbiem kaucieniem pielēca kājās. Makenzijs izvilka īkšķus no dūraiņiem un gaidīja, kas notiks. Atskanēja ne­mitīgas klaigas, lai nākot šurp Lapsa, līdz pēdīgi priekšā iznāca kāds jauneklis un sāka runāt.

— Brāļi! Šamanis runāja gudri. Vilki ir paņēmuši mūsu sievietes, un mūsu vīriem nav bērnu. Mūsu skaits ir sa- rūcis pavisam niecīgs. Vilki ir paņēmuši mūsu siltās zvēr­ādas un to vietā iedevuši ļaunus garus, kas mājo pude­lēs, un drānas, kuras nav vis darinātas no bebra vai lūša ādas, bet ir taisītas no zāles. Šīs drānas nesilda, un mūsu vīri mirst no dīvainām slimībām. Es, Lapsa, ne­esmu apņēmis nevienu meiteni par sievu — un kāpēc? Divas reizes tās meitenes, kas man patika, ir aizgājušas uz Vilka apmetni. Arī patlaban esmu sakrājis bebru, briežu un aļņu ādas, lai iegūtu Tling-Tinneha labvēlību un varētu apprecēt Zarinsku, viņa meitu. Arī patlaban pie Zarinskas kājām ir piesietas sniegkurpes, gatavas mīdīt taku Vilka suņiem. Bet es nerunāju par sevi vien. Tieši tāpat kā man klājas ari Lācim. Arī viņš labprāt būtu kļuvis tēvs Zarinskas bērniem un tālab ir sakrājis daudz zvērādu. Es runāju par visiem tiem jaunajiem vīriešiem, kuriem trūkst sievu. Vilki arvien ir izsalkuši. No medījuma viņi allaž pakampj labākos gabalus. Atliekas tiek pa­mestas Kraukļiem.