Dzeks Londons - Kišs, Kiša dēls

— Tātad es došu sešas segas, siltas un biezas, sešas vīles, lielas un cietas, sešus Hudzonas dunčus, smailus un garus, divas kanoe, ko taisījis Mogums, Mantu Dari­nātājs, desmit suņus ar platiem pleciem, spēcīgus vil­cējus, un trīs šautenes — vienai gan salauzts gailis, bet tā ir laba šautene un to katrā ziņā iespējams salabot.

Kišs apklusa un pārlaida acis pār lokā sēdošo vīru no­pietni vērīgajām sejām. Bija Lielās Zvejas laiks, un viņš lūdza Gnobu dot viņam savu meitu Susu par sievu. Tas notika Svētā Jura misijā pie Jukonas, un te bija sapul­cējušies ļaudis no ciltīm, kas mitinājās simtiem jūdžu plašā apkaimē. Viņi bija ieradušies no ziemeļiem, dien­vidiem, austrumiem un rietumiem, pat no Tozikakatas un tālās Tananas.

— Un tālāk, ak, Gnob, — tu esi tananas cilts virsaitis, bet es, Kišs, Kiša dēls, esmu tlungetu cilts virsaitis. Tā­lab, kad mana sēkla uzzels no tavas meitas klēpja, starp abām ciltīm sāksies draudzība, liela draudzība, un nāka­majos laikos tananieši un tlungeti būs asinsbrāļi. To es esmu teicis, un tā es darīšu, es darīšu tā. Bet kā būs ar tevi, ak, Gnob, ko darīsi tu?

Gnobs cienīgi pamāja ar galvu, bet červeļainā, vecuma grumbotā seja kā neizdibināmā maska noslēpa dvēseli, kas mājoja aiz tās. Viņa mazās ačeles gailēja kā divas oglītes pa šaurajām spraudziņām, un smalkā, čērkstošā balstiņā viņš iepīkstējās:

— Bet tas vēl nav viss.

— Ko tad vēl? — Kišs noprasīja. — Vai es tev nepie­dāvāju pilnīgu mēru? Vai jel reizi kāda tananas cilts meitene ir ienesusi ciltī tik lielu izpirkuma maksu? Tad nosauc man to.

Neslēptas ņirgas nošalca apkārt pa loku, un Kišs sa­prata, ka šo cilvēku acīs viņš ir apkaunots.

— Nē, nē, labo Kiš, tu mani nesaprati. — Gnobs mie­rinoši pacēla roku. — Maksa ir laba. Tā ir lieliska maksa. Es neko neiebilstu arī pret salauzto šautenes gaili. Bet tas vēl nav viss. Kāds ir pats vīrs?

— Jā, kā ir ar vīru? — izsmejoši saucieni atskanēja no loka.

— Stāsta, — Gnobs pīkstēja griezīgā balstiņā, — stāsta, ka Kišs nestaigājot savu tēvu ce]us. Stāsta, ka viņš klīs­tot tumsībā, meklēdams svešus dievus, un ka viņš esot kļuvis gļēvulis.

Kiša seja pietvīka.

— Tie ir meli! — viņš skaļi iekliedzās. — Kišs nebaidās ne no viena!

— Stāsta, — vecais Gnobs pīkstēja, — ka viņš klauso­ties baltā cilvēka runas Lielajā Mājā un klanoties baltā cilvēka dievam, un bez tam vēl stāsta, ka baltā cilvēka dievs neciešot asinis.

Kišs nodūra acis, un viņa rokas drudžaini sažņaudzās. Iezemieši lokā nicīgi smējās, un šamanis Medvans, cilts augstākais priesteris un pūšļotājs, kaut ko iečukstēja Gno- bam ausī.

Šamanis iešmuka ēnu mežģī aiz ugunskura apgaismotā apļa, izbukņīja no turienes smuidru puisēnu un, nostādījis to Kišam tieši pretī, iespieda Kiša rokā dunci.

Gnobs paliecās uz priekšu.

— Kiš! O, Kiš! Vai tu uzdrīkstēsies nokaut cilvēku? Skaties! Tas ir vergs Kicnu. Dur, o, Kiš, dur ar visu sa­vas rokas spēku!

Zēns trīcēdams gaidīja dūrienu. Kišs raudzījās puisēnā, un viņa domās atbalsojās mistera Brauna augstās tiku­mības mācības, bet gara acu priekšā šaudījas mistera Brauna izteiksmīgi attēlotās elles liesmas. Duncis nokrita zemē, bet zēns uzelpoja un grīļīgiem soļiem izsteberēja no ugunskura apgaismotā laukuma. Pie Gnoba kājām guļošais vilku suns atņirdza vizošos zobus un grasījās lēkt zēnam pakaļ. Šamanis iespēra sunim ar kāju, un šī rīcība ierosināja Gnoba galvā jaunu ideju.

— Paklau, o, Kiš, kā tu rīkotos, ja kāds ar tevi darītu, rau, tā? — To teikdams, Gnobs sniedza Baltajam Ilknim kaltēta laša strēmeli, bet, tiklīdz dzīvnieks tvēra pēc tās, ar nūju sāpīgi iebelza sunim pa purnu. — Vai pēc tam, o, Kiš, tu rīkotos tā?

Baltais Ilknis, pieplacis pie zemes, luncinādamies tiecās nolaizīt Gnoba roku.

— Klausies! — Atbalstīdamies pret Medvana plecu, Gnobs bija piecēlies stāvus. — Esmu ļoti vecs, un tāpēc, ka esmu ļoti vecs, es tev ko pastastīšu. Tavs tēvs, Kiš, bija varens vīrs. Viņam patika klausīties loka stiegras dziedāšanu kaujas laukā, un, lūk, šīs acis ir skatījušas viņu metam šķēpu tā, ka smaile rēgojās ārā no ienaid­nieka ķermeņa. Bet tu neesi tāds. Kopš tu esi novērsies no Kraukļa, lai upurētu Vilkam, tu baidies no asinīm un māci arī savus cilts ļaudis baidīties no asinīm. Tas nav labi. Jo dzirdi, kad es vēl biju zēns — re, tāds kā Kicnu—,visā zemē nebija neviena baltā cilvēka. Bet tad tie ieradās cits pēc cita, šie baltie cilvēki, un tagad to te ir daudz. Tie ir nemierpilni radījumi, nekad tie nepaliks rāmi zvilnam pie ugunskura, ja vēders pilns, neraizēdamies par to, kur rītdien ņemt gaļu. Tā vien rādās, ka pār viņiem guļ lāsts un, lai to izpirktu, viņiem lemts mūžam pūlēties un mo­cīties.

Kišs bija pārsteigts. Viņa atmiņā neskaidri atausa mis­tera Brauna stāstītā senu laiku teiksma par kādu Ādamu, un viņš jauta, ka misters Brauns runājis patiesību.

— Viņi sagrābj savās rokās visu, ko vien ierauga, šie baltie cilvēki, un viņi ceļo pa visām malām un ierauga itin visu. Viņu sarodas arvien vairāk, un, ja mēs neko neuzsāksim, ar laiku viņiem piederēs visa zeme, bet Kraukļa ciltīm vairs nebūs kur palikt. Tālab ir nepiecie­šams cīnīties ar viņiem, līdz pēdējais būs izdeldēts. Tad mēs varēsim paturēt visus jūras šaurumus un visu zemi, un varbūt mūsu bērni un bērnubērni tad varēs dzīvot pārticībā un pieņemties resnumā. Ir gaidāms varens cī­niņš, kad Vilks ar Kraukli saķersies krūti pret krūti, bet Kišs negrib cīnīties un neļaus cīnīties arī saviem cilts ļaudīm. Tāpēc man nav pa prātam, ka viņš ņemtu par sievu manu meitu. Tā es esmu runājis, es, Gnobs, tana- nas cilts virsaitis.

— Bet baltie cilvēki ir labi un gudri, — Kišs atbildēja. — Baltie cilvēki mums daudz ko iemācījuši. Baltie cilvēki ir devuši mums segas, dunčus un šautenes — tādas, kā­das mēs nekad neesam izgatavojuši un nekad arī ne­prastu izgatavot. Atceros, kā mēs esot dzīvojuši pirms viņu atnākšanas. Toreiz es vēl nebiju piedzimis, bet tēvs man par to stāstīja. Kad gājām medībās, mums vajadzējis pielavīties alnim tik tuvu, lai mestais šķēps to varētu aiz­sniegt. Šodien mēs lietojam baltā cilvēka šautenes, kas šauj tālāk, nekā dzirdamas bērna raudas. Mēs esot ēduši zivis, gaļu un ogas — nekā cita nebijis ko ēst — un ēduši visu bez sāls. Cik daudz no jums ir tādu, kas vēlē­tos atgriezties pie zivīm un gaļas bez sāls?

Dažs labs būtu ticis pierunāts, ja vien Medvans nepie- lēcis kājās, pirms vēl Kišs paguva apklust.

— Vispirms, Kiš, es tev ko jautāšu. Baltais cilvēks no Lielās Mājas tev stāsta, ka nokaut nedrīkst. Bet vai mēs nezinām, ka baltie cilvēki nokauj? Vai mēs esam aizmir­suši lielo kauju pie Kojukukas? Vai lielo kauju pie Nukluk- jetas, kurā trīs baltie cilvēki nonāvēja divdesmit no tozi- kakatu cilts? Vai kāds domā, ka mēs vairs neatceramies tos trīs tananas cilts vīrus, kurus nogalināja baltais cil­vēks Meklrots? Pasaki man, o, Kiš, kālab šamanis Brauns jums stāsta, ka nokaut nedrīkst, ja visi viņa brāļi nokauj?

— Nē, nē, atbilde nav vajadzīga, — iepīkstējās Gnobs, kamēr Kišs savā prātā centās atrisināt šo pretrunu. — Tas taču ir ļoti vienkārši. Šis labais cilvēks Brauns grib cieši saturēt Kraukli, kamēr viņa brāļi izplūc tam spalvas. — Gnoba balss kļuva spalgāka. — Bet tik ilgi, kamēr vēl ir kaut viens tananas cilts vīrs, kas spēj dot sitienu, vai kaut viena meitene, kas spēj dzemdēt zēnu, Kraukļa spalvas netiks izplūktas.