Dzeks Londons - Baltais klusums

— Karmena neizturēs ilgāk par pāris dienām.

Meisons izspļāva ledus gabaliņu un ar žēlumu paska­tījās uz nelaimīgo dzīvnieku, tad pacēla suņa ķepu pie mutes un turpināja izkošļāt ledu, kas lieliem gabaliem bija iesalis pirkststarpās.

— Cik vien man nācies sastapt suņus ar uzkrītošiem vārdiem, tie neviens nekam nav derējuši, — viņš teica, pabeidzis savu darbu, un atstūma suni. — Viņi nīkuļo un beidzot izlaiž garu no tādas atbildības. Vai esi redzējis, ka sunim, ko sauc vienkārši par Kašjaru, Sivašu vai Has- kiju, notiek kaut kas slikts? Nē, ser! Paskaties uz Sukumu, tas …

Hop! Izkāmējušais suns salēcās, baltie zobi gandrīz iecirtās Meisonam kaklā.

— Kas tad tev ienāca prātā?

Veikls sitiens ar pātagas kātu pa ausi nogāza suni sniegā, suns viegli trīcēja, no ilkņiem pilēja dzeltenas slienas.

— Es saku, paskaties uz Sukumu: Sukums nepalaidī- sies. Deru, ka uz nedēļas beigām viņš apēdīs Karmenu.

— Bet es deru, — sacīja Meilmuts Kids, apgrozīdams sasalušo maizi, ko atkausēja pie ugunskura, — ka mēs apēdīsim Sukumu, pirms nokļūsim galā. Ko tu par to saki, Rute?

Indiāniete iemeta ledus gabaliņu kafijā, lai nosēstos biezumi, novērsa skatienu no Meilmuta Kida un palūko­jās uz savu vīru, tad uz suņiem, bet neko neatbildēja. Tik acīm redzamai patiesībai nevajadzēja apstiprinājuma. Viņiem neatlika nekas cits, jo priekšā bija vēl divi simti jūdžu pa neiebrauktu ceļu, pašiem pārtikas pietiks tikai sešām dienām, bet suņiem nekā vairs nebija ko dot. Abi vīrieši un sieviete apsēdās pie ugunskura un sāka ēst nabadzīgo maltīti. Tā kā šī bija pusdienas atpūta, suņi gulēja iejūgā un skaudīgi vēroja katru kumosu, ko norija cilvēki.

— Sākot ar rītdienu, nekādu pusdienas pārtraukumu! — sacīja Meilmuts Kids. — Un pastāvīgi uzmanīt suņus! Viņi kļūst nevaldāmi. Tā vien skaties, pie izdevības var uzbrukt arī cilvēkam.

— Bet es kādreiz biju metodistu draudzes galva un mācīju svētdienas skolā.

Nez kāpēc, to paziņojis, Meisons sāka sapņaini vērot savus kūpošos mokasīnus, bet Rute izjauca šīs pārdomas, ieliedama viņam krūzi kafijas.

— Paldies dievam, ka mums ir tējas krājumi. Esmu redzējis, kā Tenesijā aug tējas krūmi. Ko gan tagad ne­atdotu par karstu maisa plācenīti! Neraizējies, Rute, drīz tev vairs nevajadzēs badoties, nevajadzēs arī valkāt mo­kasīnus.

Pie šiem vārdiem sievietes seja noskaidrojās un viņas acīs iemirdzējās dziļa mīlestība uz savu balto saim­nieku — pirmo balto cilvēku, ko viņa bija satikusi, un pirmo vīrieti, kas neuzskatīja sievieti tikai par kustoni un jūga lopu.

— Jā, Rute, — viņas vīrs turpināja tai dīvainajā va­lodā, kādā viņi sapratās, — pacieties, līdz izskalojam zeltu, un tad tiksim prom no šejienes. Iesēdīsimies baltā cilvēka laivā un brauksim uz Sāļajiem Ūdeņiem. Jā, slikts ūdens, vētrains ūdens — veseliem kalniem mutuļo visu laiku augšup un lejup. Un cik tā daudz, cik ilgi pa to jābrauc! Brauc desmit miegu, divdesmit miegu, četrdes­mit miegu. — Uzskatāmības labad viņš noskaitīja dienu daudzumu uz pirkstiem. — Un visu laiku ūdens, slikts ūdens. Tad nokļūstam lielā ciemā, daudz cilvēku, gluži kā moskīti vasarā. Vigvami, lūk, tādi — desmit divdesmit priežu augstumā!… Eh!

Viņš apklusa, uzmeta Meilmutam Kidam lūdzošu ska­tienu un tad sāka ar zīmēm centīgi rādīt, cik tas būs augstu, ja saliks vienu uz otras divdesmit priežu. Meil­muts Kids zobgalīgi pasmaidīja, bet Rutei acis iepletās aiz brīnumiem un laimes; viņa domāja, ka vīrs joko, un tāda laipnība iepriecināja nabaga sievietes sirdi.

— Un tad iesēdīsimies kastē un — puff! — uzlidosim gaisā. — Lai parādītu, kā tas būs, Meisons pasvieda gaisā savu tukšo krūzīti un, to veikli atkal notvēris, iesaucās: — Bet tad, paff, esam atkal zemē. Ai, lielie burvji! Tu aizbrauc uz Jukonas fortu, bet es uz ArKtikas sitiju, — divdesmit piecus miegus. Gara aukla no viena gala līdz otram. Es paņemu auklu pie viena gala un saku: «Hallo, Rute! Kā klājas?» Bet tu atbildi: «Vai tas tu, mī|o vīriņ?» Es saku: «Jā.» Bet tu stāsti: «Nevar izcept labu maizi, nav vairs sodas.» Tad es saku: «Paskaties pieliekamajā, zem miltiem. Sveika!» Tu ieej pieliekamajā un ņem sodu, cik vien vajag. Taču visu laiku tu esi Jukonas fortā, bet es — Arktikas sitijā. Skat, kādi burvji!

Rute tik vientiesīgi smaidīja par šo brīnišķīgo pasaku, ka abi vīrieši sāka locīties aiz smiekliem. Troksnis, ko plēšoties sacēla suņi, pārtrauca stāstus par tālās zemes brīnumiem, un, kamēr suņus izšķīra, sieviete jau bija pa­guvusi sasiet nartas, un viss bija gatavs, lai dotos ceļā.

— Uz priekšu! Badmiras! Hei! Uz priekšu!

Meisons veikli noplīkšķināja pātagu, un, kad suņi, klusu smilkstēdami, savilka siksnas, viņš iekustināja nartas ar nūju. Rute sekoja viņam ar otru aizjūgu, bet Meilmuts Kids, kas viņai palīdzēja izkustēties, noslēdza gājienu. Lai gan viņš bija spēcīgs, pat rupjš cilvēks un ar vienu triecienu varēja nogāzt vērsi, viņš nespēja sist nelaimī­gos suņus un visādi tiem izdabāja, ko dzinēji dara reti. Reizēm Meilmuts Kids gandrīz vai raudāja, tos žēlodams.

— Nu, uz priekšu, klibiķi! — viņš norūca, vairākkārt veltīgi nopūlējies izkustināt no vietas smagās nartas. Bei­dzot viņa pacietība atalgojās, un, aiz sāpēm smilkstēdami, suņi metās panākt savus biedrus.

Sarunas apklusa. Grūtais ceļš neatļauj tādu greznību. Brauciens Ziemeļos ir visnogurdinošākais darbs. Laimīgs tas, kas, nomācot sevī vēlēšanos runāt, spēj izturēt dienu tādā ceļā un pie tam vēl pa iebrauktām sliedēm.

Bet nav grūtāka darba kā iebraukt ceļu. Platās, pītās slēpes uz katra soļa iestieg, un kājas iegrimst sniegā līdz pat ceļiem. Tad uzmanīgi jāizceļ kāja, jo novirzīšanās par vismazāko collas daļiņu no taisnā stāvokļa draud ar nelaimi. Slēpe jāizceļ virs sniega. Un tad — soli uz priekšu. Arī otra kāja jāpaceļ vismaz pusjardu uz augšu. Kas to dara pirmo reizi, tas pēc simt jardiem pakritīs aiz noguruma pat tad, ja viņam viss izies labi un viņš neaizķers vienu slēpi ar otru un neizstiepsies visā ga­rumā, uzticēdamies nodevīgajam sniegam. I\am visas die­nas laikā izdodas ne reizi nepakļūt suņiem zem kājām, tas ar tīru sirdsapziņu un vislielāko lepnumu var ielīst guļamajā maisā; bet to, kurš 'pa Lielo Ceļu noiet divdes­mit miegu, var apskaust pat dievi.

Diena tuvojās vakaram, un, godbijīgi vērodami Balto Klusumu, ceļotāji soli pa solim virzījās uz priekšu. Dabai ir daudz līdzekļu, kā pārliecināt cilvēku par viņa niecī­gumu: mūžīgā paisumu un bēgumu maiņa, vētras nik­nums, zemestrīču šausmas, debesu artilērijas ilgie dārdi. Bet visbaigākā, vismokošākā ir — Baltā Klusuma pil­nīgā vienaldzība. Nekādas kustības, debess skaidra kā nospodrināts varš, mazākais čuksts liekas svētuma zai­mošana, cilvēks kļūst bikls un baidās pats no savas balss skaņas. Jebkuru dzīvo radījumu, kas kustas pa izmiru­šās pasaules spokainajiem tuksnešiem, šausmina viņa paša pārdrošība, jo viņš saprot, ka šeit viņa dzīvībai nav lie­lākas vērtības kā tārpa dzīvībai. Pašas no sevis rodas dī­vainas domas, Visuma noslēpums meklē savu izpausmi. Un cilvēku pārņem bailes no nāves, no dieva, no visas pasaules, bet bailes rada cerību uz atdzimšanu un dzīvību un ilgas pēc nemirstības — saistītās matērijas veltīgo tieksmi. Un tad cilvēks paliek vienatnē ar dievu.

Tātad diena tuvojās vakaram. Upe meta lielu līkumu, un, lai saīsinātu ceļu, Meisons ar savu aizjūgu devās pāri šaurajai zemes strēmelei. Bet suņi netika augšā stā­vajā krastā. Nartas slīdēja lejup, lai gan Rute un Meil- muts Kids tās stūma no muguras. Vēl viens kopīgs mē­ģinājums. Nelaimīgie, aiz bada novārgušie dzīvnieki sa­kopoja pēdējos spēkus. Augstāk, arvien augstāk — nartas jau sasniedza kraujas malu; bet priekšējais suns pavilka aizjūgu pa labi, un nartas uzbrauca uz Meisona slēpēm. Sekas bija bēdīgas. Meisonu nogāza zemē. Viens no su­ņiem, siksnās sapinies, pakrita, un nartas sāka slīdēt pa nogāzi uz leju, raujot līdzi arī suņus.