Dzeks Londons: Nevaldāmais baltais cilvēks

— Kamēr melnādainais cilvēks ir melns, bet baltais — balts, viņi nekad nesapratīs viens otru, — tā teica kap­teinis Vudvords.

Mēs sēdējām Cārlija Robertsa krodziņā Apijā un kopā ar īpašnieku sūcām viņa sagatavoto «Abu Hamedu». Cār­lijs Robertss apgalvoja, ka dabūjis šā dzēriena recepti no Stīvensa, kurš kļuvis slavens, izgudrodams «Abu Hamedu» tajā laikā, kad slāpes spieda viņu nogaršot Nīlas ūdeni, no tā paša Stīvensa, kurš bija sacerējis «Ar Kitčeneru uz Hartumu» un aizgājis bojā Ledismitas aplenkuma laikā.

Kapteinis Vudvords, spēcīgs, drukns, padzīvojis vīrs ar četrdesmit gadus tropu saulē brūninātu seju un tik skais­tām, dzidrām, brūnām acīm, kādas es vīriešiem savu mūžu nebiju redzējis, runāja, kā jau daudz pieredzējis cilvēks. Krustveida rēta uz viņa kailā galvvidus liecināja par tuvu iepazīšanos ar iedzimtā kaujas cirvi, to pašu liecināja di­vas rētas kakla labajā pusē, kur bija ieurbusies un iznā­kusi ārā bulta. Kapteinis stāstīja, ka toreiz skrējis un bulta viņu traucējusi, bet viņam nav bijis laika nolauzt uzgali, tāpēc viņš izvilcis šautru cauri. Tagad viņš koman­dēja «Savaiji», lielu tvaikoni, kas vervēja dienvidu jūrās darbaspēku vācu plantācijām Samoa.

— Puse visu nepatikšanu izceļas balto stulbuma dēļ, — teica Robertss, ieturēdams pauzi, lai iedzertu no savas glāzes un labsirdīgi nosunītu mazo samoajiešu kalpotāju. — Ja baltais kaut mazdrusciņ padomātu, kas notiek melnā cilvēka prātiņā, lielākā daļa nepatikšanu paietu secen.

— Esmu saticis dažus tādus, kuri apgalvoja, ka viņi saprotot melnos, — atbildēja kapteinis Vudvords, — un es allaž ievēroju, ka viņus pirmos «kai-kai», tas ir, apēda. Atcerieties misionārus Jaungvinejā un Jaunhebrīdu salās, mocekļu salā Erromangā un visās pārējās salās. Atcerie­ties austriešu ekspedīciju, kas tika sacirsta gabalos Zāla­mana salās, Gvadalkanaras biežņā. Atcerieties arī pašus tirgotājus ar viņu ilggadējo pieredzi: viņi plātījās, ka vi­ņiem nepieskaršoties neviens melnādainais, bet viņu gal­vas vēl šobaltdien rotā peldošo mītņu spāres. Ņemsim kaut vai veco Džoniju Simonsu. Divdesmit sešus gadus pava­dīja neskartajos Melanēzijas džungļos un zvērēja, ka pa­zīstot melnos kā savus piecus pirkstus un ka šie viņu neaiztikšot. Viņš aizgāja bojā pie Marovo lagūnas, Jaun- džordžijā, viņam nogrieza galvu melnā Mērija — sie­viete — un vecs vienkājains nēģeris, kurš otru kāju bija atstājis haizivs zobos, nirdams pēc apdullinātām zivīm. Bija tāds Billijs Votss, izdaudzināts nēģeru slepkavnieks, cilvēks, no kura pašam nelabajam būtu bail. Atceros, mēs stāvējām pie Litla raga, zināt, tas ir Jaunajā Īrijā, kad nēģeri nospēra mums puskastes pārdodamās tabakas, — tā maksāja apmēram trīsarpus dolāru. Atriebdamies Bil­lijs nošāva sešus nēģerus, sadauzīja viņu koka laivas un nosvilināja divus ciemus. Pēc četriem gadiem, kad viņš ar piecdesmit puišiem turpat pie Litla raga ķēra trepangus, viņam uzklupa melnie. Piecās minūtēs visi bija pagalam, izņemot trīs puišus, kuriem izdevās aizšmaukt ar laivu. Nestāstiet man, ka mēs saprotam nēģerus. Baltā cilvēka misija ir civilizēt pasauli, un tas nav nekāds vieglais darbs. Pa kuru laiku viņš būtu varējis izprast nēģerus?

— Pareizi, — piekrita Robertss. — Un vispār nemaz nav nepieciešams izprast nēģerus. Jo baltais cilvēks dum­jāks, jo labāk viņam sokas civilizēt pasauli…

— Un dēstīt bailes no dieva nēģeru sirdīs, — piemeti­nāja kapteinis Vudvords. — Varbūt jums taisnība, Ro­berts. Varbūt tieši baltā cilvēka stulbums_ir_ viņa panā­kumu atslēga, un viena no šā stulbuma pazīmēm, bez šau­bām, ir nespēja saprast nēģerus. Skaidrs ir viens: baltais ir aicināts vadīt nēģerus neatkarīgi no tā, vai saprot vai nesaprot viņus. Viņš ir neatvairāms. Kā pats liktenis.

— Protams, baltais cilvēks nēģeriem ir neatvairāms kā liktenis, — iestarpināja Robertss. — Pastāstiet baltajam, ka ir kāda lagūna, kurā atrodams perlamutrs, bet šo la­gūnu apsēduši desmittūkstoš kareivīgu cilvēkēdāju, un tomēr šis baltais ar pusduci kanaku nirēju un bleķa modi­nātāju hronometra vietā pa galvu pa kaklu drāzīsies turp. Viņi paņems ērtu piectonnīgo divmastnieku un saspiedī- sies tajā kā siļķes mucā. Pačukstiet viņam, ka Ziemeļpolā ir zelta dzīsla, un šis nevaldāmais baltādainais radījums bez garas apdomāšanas dosies ceļā, paņemdams līdzi cērti, lāpstu, cūkas šķiņķi un jaunākā parauga patentēto reni.

Un pats apbrīnojamākais ir tas, ka viņš aizkļūs līdz turienei. Ieminieties viņam, ka aiz nokaitētā elles vaļņa ir dimanti, un misters Baltais Cilvēks bruks virsū valnim un piespiedīs pašu veco Sātanu strādāt ar cērti un lāpstu. Lūk, kas notiek, ja cilvēks ir dumjš un nevaldāms!

— Man gribētos zināt, ko melnādainie par to domā, — es ierunājos.

Kapteinis Vudvords paklusi iesmējās. Viņa acīs staroja atmiņu gaišums.

— Man gribētos zināt, ko domāja un droši vien vēlšo- dien domā Malu nēģeri par kādu nevaldāmu balto cilvēku, kurš bija ar mums uz «Hercogienes», kad mēs piestājām viņu krastā, — kapteinis teica.

Robertss sagatavoja vēl trīs «Abu Hamedus».

— Tas notika pirms divdesmit gadiem. Viņu sauca Sakstorps. Viņš droši vien bija dumjākais cilvēks, kādu es jebkad biju redzējis, bet viņš bija neatvairāms kā nāve. Sis zellis prata tikai vienu — šaut. Atceros, ka es viņu pirmoreiz satiku tieši te, Apijā, pirms divdesmit gadiem. Tevis te vēl nebija, Roberts. Es biju apmeties holandieša Henrija viesnīcā, tur, kur tagadīt ir tirgus. Vai esat kaut ko dzirdējuši "par viņu? Viņš pamatīgi nopelnīja, slepus pārvezdams ieročus dumpiniekiem, pārdeva savu viesnīcu, bet tieši pēc sešām nedēļām viņu nomušīja kādā Sidnejas krodziņā.

Bet tagad par Sakstorpu. Kādu nakti, kad es tikko biju iemidzis, kaķu pāris sāka pagalmā koncertu. Es no gultas laukā un ar ūdens krūzi pie loga. Tieši tajā brīdī es dzir­dēju, ka atveras blakusistabas logs. Noblīkšķēja divi šā­vieni, un logs aizvērās. Tas notika neizsakāmi ātri. Labi ja desmit sekundēs. Logs atvērās, bum, bum! izšāva re­volveris, logs aizvērās. Lai kas viņš bija, viņš pat neuz­kavējās pie loga, lai redzētu, vai ir trāpījis. Viņš bija pār­liecināts. Vai jūs saprotat? Viņš bija pārliecināts. Kaķu koncerts bija beidzies, un no rīta atrada divus sastingušus miera traucētājus. Man tas šķita drausmīgi. Pirmkārt, spīdēja tikai zvaigznes, bet Sakstorps šāva nemērķējot; otrkārt, viņš izšāva tik ātri kā no divstobrenes, un, vis­beidzot, viņš zināja, ka ir trāpījis savos mērķos bez skatī­šanās.

Pēc divām dienām viņš atnāca pieteikties darbā pie manis. Es tolaik biju kapteiņa palīgs uz «Hercogienes» — milzīgi liela simtpiecdesmittonnīga šonera, kas pārvadāja savervētos nēģerus. Man jāsaka jums, ka vervēšana tais laikos bija īsta vervēšana. Mēs nepazinām ne tādus valdī­bas inspektorus, ne varas iestādes. Tas bija ellīgs darbs, vajadzēja paļauties pašiem uz sevi, un, ja mums klājās čābiski, paši vien bijām vainīgi. Mēs izvedām nēģerus no visām dienvidu jūru salām, no kurām vien mūs nepadzina. Tātad viņš uzkāpa uz šonera un uzdevās par Džonu Saks- torpu. Viņš bija mazs cilvēciņš tādā kā smilšu krāsā: mati smilšu krāsā, seja smilšu krāsā, un acis arī smilšu krāsā. Viņā nebija nekā acīskrītoša. Viņa dvēsele bija tikpat bez­krāsaina kā fizionomija. Viņš teica, ka esot palicis bez naudas un gribot uzmunsturēties uz kuģa. Esot ar mieru strādāt par jungu, koku, kravas pārzini vai vienkāršu mat­rozi. Viņam nebija nekādas jēgas ne par vienu no šiem amatiem, bet viņš teica, ka iemācīšoties. Negribēju viņu, bet viņa šaušana bija atstājusi uz mani tādu iespaidu, ka pieņēmu viņu par vienkāršu matrozi par trim mārciņām mēnesī.