Dzeks Londons - Nevaldāmais baltais cilvēks

Es jau nodomāju, ka viss ir cauri, kad šaušana sākās no jauna. Kāds nēģeris bija izsprucis no kopkajītes, lai skrietu pie treliņiem, bet pusceļā nokrita. Kopkajīte acīm­redzot bija pilna ar viņiem. Es saskaitīju divdesmit cil­vēkus. Viņi skrēja ārā pa vienam un metās pie treliņiem. Bet neviens netika līdz bortam. Tas atgādināja man šau­šanu lidojošā mērķī. Pa durvīm izdrāzās melns ķermenis, noblīkšķēja Sakstorpa šāviens, un melnais ķermenis lidoja lejā. Tur, kopkajītē, droši vien nezināja, kas notiek uz klāja, tāpēc šie joprojām drāzās laukā, kamēr visi bija apšauti.

Sakstorps mazliet nogaidīja, lai pārliecinātos, ka bries­mas ir garām, un nokāpa uz klāja. No visas «Hercogie­nes» komandas dzīvi bijām palikuši tikai mēs abi, un es biju pagalam vārgs, bet viņš — pilnīgi bezpalīdzīgs tagad, kad nevajadzēja vairs šaut. Klausot maniem norādīju­miem, viņš izmazgāja un pārsēja manus ievainojumus. Pamatīga viskija porcija deva man spēku, jo kaut kā va­jadzēja tikt prom no šejienes. Nekas cits neatlika. Visi bija nogalināti. Mēs mēģinājām uzvilkt buru. Sakstorps cēla augšā, bet es turēju. Viņš lieku reizi parādīja savu neaptēstību. Bura necēlās augstāk ne par centimetru, un, kad es atkal zaudēju samaņu, likās, ka beigas mums ir.

Kad atžilbu, Sakstorps nevarīgi sēdēja uz treliņiem un gaidīja manus tālākos rīkojumus. Es liku viņam rūpīgi apskatīt ievainotos, vai kāds nespēj pārvietoties. Viņš at­lasīja sešus. Vienam, es atceros, bija lauzta kāja, bet Sakstorps teica, ka rokas viņam esot kārtībā. Es gulēju ēnā, gaiņāju mušas un devu rīkojumus, bet Sakstorps skubināja savu nespējnieku komandu. Zvēru, ka viņš spieda šos nelaimīgos nēģerus pārcilāt katru virvi, kamēr viņi atrada tauvas. Viens no viņiem, vilkdams virvi, no­krita uz klāja beigts, bet Sakstorps piekāva pārējos un pavēlēja viņiem turpināt darbu. Kad grotbura un foks bija uzvilkti, es pavēlēju viņam pārcirst enkura ķēdi un palaist to vaļā. Kaut kā aizkļuvu līdz stūres bortam, lai mēģinātu vadīt kuģi. Nevaru saprast, kā tas viņam iznāca, taču viņš nevis pārcirta ķēdi, bet gan izmeta otru enkuru, un tā nu mēs stāvējām, divtik stingri noenkuroti.

Galu galā Sakstorpam izdevās atbrīvoties no abiem en­kuriem un pacelt priekšburu un klīveru, un «Hercogiene» uzņēma kursu. Klājs izskatījās briesmīgs. Visur vāļājās miruši un mirstoši nēģeri. Daži no viņiem bija ielīduši visneiedomājamākās vietās. Daudzi no klāja bija ierāpu- šies kajītē. Es liku Sakstorpam un viņa kapraču komandai mest pār bortu kā mirstošos, tā jau beigtos. Haizivīm to­dien bija ko nenoēsties. Protams, četri nogalinātie mūsu matroži aizgāja to pašu ceļu. Viņu galvas mēs tomēr ieli­kām maisā un piesējām klāt smagumu, lai tās nekādā ziņā neizmestu malā un nenonāktu melno rokās.

Piecus mūsu gūstekņus es nolēmu likt pie darba, bet viņi bija citādās domās. Viņi nogaidīja izdevīgu brīdi un pārlēca pār bortu. Divus Sakstorps noknieba ar revolveri gaisā un būtu nošāvis arī pārējos trīs, kas jau peldēja, ja es nebūtu viņu atturējis. Man, redzat, tas slaktiņš jau bija līdz kaklam, bez tam viņi bija palīdzējuši izkustināt šoneri no vietas. Taču šī žēlsirdība neko nedeva, jo visus trīs aprija haizivis.

Kad izgājām atklātā jūrā, man sākās smadzeņu iekai­sums vai kaut kas tamlīdzīgs. Lai nu kā, «Hercogiene» dreifēja trīs nedēļas, kamēr es atlabu un mēs aizvilkāmies līdz Sidnejai. Katrā ziņā šie Malu nēģeri ilgi atcerēsies, ka ar balto cilvēku nedrīkst jokot. Toreiz Sakstorps bija patiešām nevaldāms.

Cārlijs Robertss gari nosvilpās un teica:

— Kā nu ne! Bet kas notika vēlāk ar Sakstorpu?

— Viņš nodarbojās ar roņu medīšanu, un viņam gāja no rokas. Gadus sešus viņš brauca uz Viktorijas un San­francisko kuģiem. Septītajā gadā Beringa jūrā viņa šoneri sagrāba krievu kreiseris, un, kā stāsta, visa komanda no­sūtīta uz Sibīrijas sāls raktuvēm. Vismaz es vairāk par viņu neesmu dzirdējis.

— Civilizēt pasauli… — murmināja Robertss. — Civi­lizēt pasauli… Hm, par to var iedzert. Kādam tas ir jā­dara … es gribu teikt — jācivilizē pasaule.

Kapteinis Vudvords paberzēja rētu uz sava plikā galv­vidus.

— Es savu esmu izdarījis, — viņš teica. — Jau četr­desmit gadu kalpoju. Tas būs mans pēdējais brauciens. Pēc tam braukšu mājās un likšos mierā.

— Varu saderēt, ka neliksieties, — iebilda Robertss. — Jūs mirsiet uz kuģa, nevis mājās.

Kapteinis Vudvords nešaubīdamies pieņēma derības, bet es domāju, ka Cārlijam Robertsam ir lielākas izredzes uz­varēt.