Dzeks Londons - Nevaldāmais baltais cilvēks

To es nevaru noliegt, ka mācīties viņš gribēja. Taču viņš no dzimšanas nebija spējīgs kaut ko iemācīties. Rīko­ties ar kompasu viņš prata tikpat labi, cik es gatavot tā­dus dzērienus kā Robertss. Un, kas attiecas uz stūrēšanu, tad viņa dēļ es dabūju pirmos sirmos matus. Es nekad neuzdrošinājos laist viņu pie stūres, kad jūra bija nemie­rīga, tāpēc ka braukšana pa vējam un pret vēju viņam bija neatminams noslēpums. Viņš pat nevarēja pateikt, kāda atšķirība ir starp šoti un takelāžu, gluži vienkārši nevarēja. Viņam bija viens pīpis — gaīele vai klīvers. Lie­ciet viņam palaist vaļīgāk grotburu, un jūs nepagūsiet at­tapties, kad viņš būs nolaidis bezanburas stūri. Viņš trīs reizes pārvēlās pār bortu, bet peldēt neprata. Taču viņš mūždien bija dzīvespriecīgs, nezināja, kas ir jūras slimība, un bija vispaklausīgākais cilvēks, kādu es vispār esmu pazinis. Pēc dabas viņš bija noslēgts. Par sevi nekad ne­stāstīja. Mums viņa dzīve sākās ar to dienu, kad viņš ieradās uz «Hercogienes». Kur viņš iemācījies šaut, to varēja pateikt vienīgi zvaigznes. Viņš bija jenkijs — to mēs nopratām pēc tā, ka viņš runāja caur degunu. Un vairāk neko mēs arī neuzzinājām.

Tagad esam nonākuši pie galvenā. Jaunhebridu salās mums nevedās — piecās nedēļās tikai četrpadsmit nē­ģeri —, un ar dienvidaustrumu vēju mēs uzņēmām kursu uz Zālamana salām. Malaitā toreiz, tāpat kā tagad, bija viegli vervēt darbaspēku, un mēs braucām uz Malu, salas ziemeļrietumu galu. Rifi tur ir gan pie krasta, gan atklātā jūrā, un ir pamatīga noņemšanās, kamēr izmet enkuru. Tomēr viss izdevās labi, un mēs uzspridzinājām dinamītu, lai nēģeri zinātu, ka ir sākusies vervēšana. Trijās dienās mēs nedabūjām neviena strādnieka. Melnie simtiem brauca mums klāt ar savām laivām, taču viņi tikai smējās, kad mēs rādījām krelles, katūnu un cirvjus un stāstījām, ka darbs Samoa plantācijās ir tīrā izprieca.

Ceturtajā dienā viss mainījās. Pieteicās vairāk nekā piecdesmit puišu, un viņus izvietoja galvenajā tilpnē. Pro­tams, viņiem bija brīv staigāt pa klāju. Tagad, kad atska­tos atpakaļ, šī pierakstīšana vairumā liekas aizdomīga, bet toreiz mēs domājām, ka varbūt kāds varens virsaitis ir atcēlis aizliegumu pieteikties darbā. Piektās dienas rītā abas mūsu laivas, kā parasti, brauca malā — viena sedza otru, lai būtu drošs, ja izceltos kāda jezga. Un, kā pa­rasti, uz klāja slaistījās, tērgāja, smēķēja un gulēja piec­desmit nēģeri. Uz kuģa paliku es, Sakstorps un vēl četri matroži. Abās laivās strādāja iedzimtie no Džilberta salas. Vienā sēdēja kapteinis, kravas pārzinis un vervētājs. Otrā, kas sedza pirmo un stāvēja simt jardu no krasta, atradās kapteiņa otrais palīgs. Abas laivas bija labi apbruņotas, kaut gan nekas it kā nedraudēja.

Četri matroži, to skaitā Sakstorps, berza kuģa pakaļ­galā treliņus. Piektais matrozis ar šauteni rokā stāvēja sardzē pie paša grotmasta, kur nolikta tvertne ar ūdeni. Es biju priekšgalā, beidzu spodrināt jauno priekšgafeles sastiprinājumu. Es sniedzos pēc savas pīpes, kad krastā atskanēja šāviens. Izslējos taisni, lai palūkotos, kas no­tiek. Man kaut kas iebelza pa pakausi, un es apdullināts novēlos no klāja. Pirmā doma bija, ka man kaut kas uz­gāzies uz galvas, bet, jau krītot, es sadzirdēju velnišķīgu šaušanu no laivu puses un, pagriezdamies uz sāniem, pa­guvu paskatīties uz sardzē stāvošo matrozi. Divi lieli nē­ģeri turēja viņu aiz rokām, bet trešais no mugurpuses ar cirvi sašķaidīja viņam galvaskausu.

Kā šodien redzu ūdens tvertni, grotmastu, melnādainos, kuri sagrabuši matrozi, cirvi, kas nolaižas uz viņa galvas, bet pari visam — spoža saules gaisma. Mani bija apbū­rusi tuvojošās nāves vīzija. Likās, ka cirvis krīt lejup šausmīgi lēni. Es redzēju, kā tas ietriecās galvā un mat­rozis saļima. Nēģeri turēja viņu stingri, kamēr iezvēla vēl pāris reižu. Tad arī es dabūju vēl divus belzienus pa galvu un nospriedu, ka esmu miris. Tāpat laikam nodo­māja tas nelietis, kurš bija sitis. Es nespēju pakustēties, gulēju un skatījos, kā viņi nocērt sargam galvu. Jāatzīst, ka to viņi izdarīja veikli. Viņi bija ievingrinājuši roku šajā darbā.

No laivām vairs nešāva, un es nešaubījos, ka viņi visi kā viens ir apkauti. Kuru katru brīdi melnie varēja būt atpakaļ, lai paņemtu manu galvu. Acīmredzot viņi cirta nost galvu tiem matrožiem, kas bija uz klāja. Malaitā gal­vas ir vērtīgas, īpaši balto galvas. Tās ieņem goda vietu laivās, kurās dzīvo piekrastes iedzimtie. Kādu dekoratīvu efektu panāk mežu iedzīvotāji, es nezinu, bet viņi vērtē galvas tikpat augstu kā piekrastes iedzīvotāji.

Tomēr manī vēl gailēja vāja cerība izglābties, un es četrrāpus aizvilkos līdz vinčai, kur ar mokām uzslējos kā­jās. No šejienes varēju redzēt kuģa pakaļgalu un trīs gal­vas uz kajītes jumta; tās piederēja matrožiem, kurus es biju komandējis mēnešiem ilgi. Nēģeri pamanīja, ka es stāvu, un skrēja pie manis. Gribēju tvert revolveri, bet atklāju, ka viņi to pievākuši. Nevaru teikt, ka man dūša būtu saskrējusi papēžos. Ne reizi vien esmu bijis par matu no nāves, bet nekad tā nebija pienākusi man tik tuvu kā toreiz. Es atrados pusnemaņā, un man viss bija vienalga.

Nēģeris, kas drāzās pa priekšu, bija paķēris kambīzē lielo gaļas nazi un, grasīdamies sagriezt mani gabalos, vaikstījās kā pērtiķis. Tomēr no griešanas nekas neiznāca. Viņš kņūpus novēlās uz klāja, un es redzēju, ka viņam no mutes izšļācas asinis. Es neskaidri sadzirdēju šāvienu, pēc tam vēl un vēl. Nēģeri krita cits pēc cita. Es pamazām atžilbu un ievēroju, ka šauj nekļūdīgi. Ik pēc šāviena kāds nēģeris nožāvās uz klāja. Es apsēdos blakus vinčai uņ pacēlu acis. Uz zāliņa sēdēja Sakstorps, Kā viņam bijā izdevies tur uzrāpties, netiku gudrs, jo viņš bija uzstiepis līdzi divus vinčestrus un sazin cik patronsomu, un tagad viņš darīja vienīgo darbu, uz ko bija spējīgs.

Esmu redzējis apšaušanu un apkaušanu, bet nekad ne­esmu redzējis kaut ko tādu. Es sēdēju pie vinčas un ska­tījos izrādi. Es jutos nevarīgs kā bērns, un viss notieko­šais man šķita kā sapnis. Bang, bang, bang, bang! šāva Sakstorps, un — būkš, būkš, būkš, būkš! — gāzās uz klāja nēģeri. Tas bija dīvaini, kā viņi krita. Pēc pirmā mēģinājuma sagrābt mani, kad tika noguldīti kādi desmit cilvēki,_ nēģeri it kā apstulba, bet Sakstorps šāva vienā šaušanā. Sajā laikā pie kuģa piebrauca kanoe un tās divas laivas, kas bija apbruņotas ar mums nolaupītajiem snai- deriem un vinčestriem. Nēģeri gāza virsū Sakstorpam tādu uguni, ka bail. Viņam par laimi, nēģeri labi šauj tikai no neliela attaluma. Viņi neliek šautenes pie pleca. Viņi gaida, kamēr cilvēks būs zemāk par viņiem, un tad šauj, piespieduši ieroci pie gurna. Kad Sakstorpam bija pārkar- sis viens vinčestrs, viņš paņēma otru. Tad tāpēc, rāpjoties augšā, viņš bija paķēris līdzi divas šautenes.

Šāva viņš pārsteidzoši ātri. Turklāt ne reizi neaizšāva garām. Ja zemes virsū ir kaut kas nevaldāms, tad tas bija Sakstorps. So slaktiņu padarīja šausmīgu ātrums. Nēģeri nespēja attapties. Kaut cik atguvušies, viņi metās pār bortu un, protams, apgāza savus kanoe. Sakstorps jopro­jām šāva. Ūdens ņudzēja no nēģeriem, un — buh, buh, buh! — viņš trieca tajos iekšā savas lodes. Viņš ne reizi nekļūdījās, un es skaidri dzirdēju, kā katra lode ar būkšķi ieurbjas cilvēka miesā.

Nēģerļ pajuka uz visām pusēm un steidza sasniegt krastu. Ūdens bija nosēts .ar galvām, kas atgādināja bum­biņas; es kā sapnī piecēlos un vēroju, kā šīs bumbiņas lēkā un pazūd dzelmē. Daži tālie šāvieni bija apbrīnojami. Tikai viens bēglis sasniedza krastu, bet, kad viņš piecēlās, lai ietu ārā no ūdens, Sakstorpa lode sasniedza arī viņu. Tas bija lielisks trāpījums. Un, kad divi nēģeri skrēja pie ievainotā, lai izvilktu viņu malā, Sakstorps nolaida no kā­jas arī viņus.