Dzeks Londons - Cilvēks ar rētu

Džeikobu Kentu visu mūžu mocīja mantrausība. Šī īpa­šība savukārt bija viņā attīstījusi hronisku neuzticēšanos cilvēkiem un tā izkropļojusi viņa raksturu, ka bija gau­žām nepatīkami ielaisties ar viņu darīšanās. Bez tam viņš slimoja arī ar mēnessērdzību un neticamā stūrgalvībā tu­rējās pie katras domas, kas reiz bija ieperinājusies prātā. Viņš bija audējs bezmaz jau no šūpuļa, lidz Klondaikas zelta drudzis piemetās arī viņam un aizrāva viņu prom no stellēm. Viņa būda atradās pusceļa starp Sešdesmitās Jūdzes posteni un Stjūartas upi, un braucēji, kas parasti izraudzījās šo ceļu, lai nokļūtu Dausonā, salīdzinaja viņu ar laupītāju baronu, kurš, savā pilī sēdēd ams, ieva c muitu no vezumniekiem, kam jabrauc pa viņa sliktajiem ceļiem. Tā kā šādam priekšstatam nepieciešamas kaut kādas zi­nāšanas vēsturē, tad mazāk izglītotie zeltrači no Stjūartas krastiem mēdza viņu raksturot primitīvākiem izteiksmes līdzekļiem, kuros netrūka spēcīgu epitetu.

Būda gan nemaz nepiederēja viņam, to pirms dažiem gadiem bija uzcēluši divi zeltrači, kas paši bija atplūdi- nājuši pa upi plostu ar baļķiem. Tie bija viesmīlīgi puiši, un, kad viņi bija būdu pametuši, ceļinieki, kas šo ceļa posmu pazina, centās līdz vakaram sasniegt būdu. Tas bija ļoti pareizi, ietaupīja laiku un pūles, jo nevajadzēja sliet nometni; bija izveidojies nerakstīts likums, ka pēdē­jais pārnakšņotājs atstāj saskaldītu malku nākamajam. Gandrīz katru nakti būdā salasījās vismaz pusducis, bet reizēm pat pāris desmit vīru, kas tur meklēja patvērumu. Džeikobs Kents to konstatēja un, izmantojis apstākli, ka būdai nav saimnieka, ievācas tur. Kopš tā laika piekusu­šajiem ceļiniekiem vajadzēja maksāt dolāru no cilvēka par tiesībām pārgulēt uz grīdas, bet Džeikobs Kents pats no­svēra zelta smiltis, ar kurām tika maksāts, un nekad nepiemirsa apšmaukt zeltračus ar svaru. Bez tam viņš iz­mantoja naktsmājniekus, likdams tiem skaldīt malku un pienest ūdeni. Tie bija īsti laupītāja darbi, bet viņa upuri

bija lādzīgi ļaudis, kas viņu gan nicināja, tomēr nestā­jās ceļā apgrēcīgajai rīcībai.

Kādā aprīļa pēcpusdienā Kents sēdēja būdas durvju priekšā — gluži kā zirneklis, kas gaida laupījumu, baudī­dams pavasara saules siltumu un vērodams ceļu, vai ne­redzēs tuvojamies kādu mušu. Turpat pie kājām gulēja Jukona, vesela ledus jūra, kas izzuda skatienam divos lie­los līkumos uz ziemeļiem un dienvidiem, bet platumā no krasta līdz krastam sasniedza pāris krietnu jūdžu. Pa upes nelīdzeno virsmu stiepās kamanu ceļš — sniegā iebraukta astoņpadsmit collu plata un divtūkstoš jūdžu gara sliede, kurā katra pēda dzirdējusi vairāk lāstu nekā jebkurš cits ceļš kristīgajā pasaulē vai ārpus tās robežām.

Džeikobs Kents šajā pēcpusdienā jutās sevišķi paci­lāts. Iepriekšējā naktī viņš bija sasniedzis rekordu — pārdevis savu viesmīlību divdesmit astoņiem pārnakšņo- tājiem. Jāsaka gan, ka gulēšana nekāda ērtā nebija, četri vīri visu nakti krāca turpat pie viņa lāvas; toties kulīte, kurā viņš glabāja zelta smiltis, bija kļuvusi krietni sma­gāka. Šī kulīte ar mirdzošo, dzelteno dārgumu bija viņa dzīves lielākais prieks, bet reizē arī lielākā mocība. Šau­rajā maisiņā slēpās debess un elle. Tā kā mazajā būdā, kur bija tikai viena telpa, nevarēja atrast drošu slēp­tuvi, Kentu pastāvīgi māca bailes no zagļiem, šiem bār­dainajiem, mežonīgajiem klaidoņiem būtu tīrais nieks pie­vākt kulīti un aiziet. Bieži viņam sapnī rādījās, ka tas patiesi noticis, un tad viņš pamodās kā lietuvēna nojāts. Daži laupītāji viņu murgos vajāja tik bieži, ka viņš tos jau pazina, īpaši bronzas krāsā iedegušo barvedi ar rētu labajā vaigā. Šis tips bija neatlaidīgāks par pārējiem, un viņa dēļ Džeikobs Kents nomoda stundās sameklēja pāris desmit slēptuvju gan pašā būdā, gan tās apkaimē. Nobē­dzinājis kulīti drošā vietā, viņš atviegloti uzelpoja, dažas naktis nogulēja mierīgi, bet pēc tam atkal murgos pie­ķēra cilvēku ar rētu tieši tajā mirklī, kad tas mēģināja nozagt kulīti. Pamodies pašā cīņas karstumā, viņš tūliņ cēlās augšā un pārlika kulīti citā — viltīgāk izdomāta slēpnī. Nevar teikt, ka viņš pilnīgi būtu kritis par upuri šīm halucinācijām, tomēr ticēja jaunām priekšnojautām un domu pārraidīšanai, un viņam likās, ka sapnī redzētie laupītāji ir reālu cilvēku astrālie tēli un šie cilvēki, var­būt fiziski pašreiz atrazdamies pavisam citā vietā, domās plāno uzbrukumu viņa bagātībai. Tomēr viņš joprojām

nekaunīgi apstrādāja nelaimīgos, kam gadījās pārkāpt pār pār viņa slieksni, kaut arī katra unce zelta, kas iebira maisiņa, vairoja viņa sirdēstus.

Sēžot un sildoties saulītē, Džeikobam Kentarn piepeši iešāvās prāta doma, kas lika kā dzeltam pietraukties kā­jas. Viņam nebija lielāka prieka kā allaž no jauna svērt un pārsvērt zelta smiltis; tomēr šo tīksmi visu laiku ap­tumšoja kāds traucēklis, kuru līdz šim nebija izdevies no­vērst. Viņa svariņi bija mazi; uz tiem varēja nosvērt, lie­lākais, pusotras mārciņas — astoņpadsmit unces, bet viņš bija sarausis apmēram trīs un trešdaļu reizes vairāk par šo svaru. Nekad viņš nevarēja nosvērt visu zeltu reizē, un tādēļ viņam bija laupīta iespēja aplūkot savu mantu visā tās godībā. Bet tas laupīja pusi prieka par īpašumu; ja, viņam likās, ka šis nieka traucēklis mazina ne tikai bagatības nozīmi, bet arī pašu faktu, ka viņam tā pieder. Un tieši šīs problēmas atrisinājums, kas viņam pēkšņi bija iešāvies prātā, lika pietrukties kājās. Viņš vērīgi no­pētīja kamanu ceļu uz abam pusēm. Nekas nebija redzams, un viņš iegāja būdā.

Dažos mirkļos viņš novāca visu no galda un uzstadīja svariņus. Vienā svaru kausā viņš ielika piecpadsmit uncu atsvaru, bet otrā sabēra zelta smiltis tikpat lielā svarā. Tad atsvara vietā iebēra zeltu, tā iegūdams precīzi no­svērtas trīsdesmit unces. Tās viņš sabēra visas vienā kau­siņā un rūpīgi nobalansēja otru svaru kausiņu, no jauna piebērdams zelta smiltis. Nu bija nosvērts viss zelts, bet pats svērējs nosvīdis. Viņš trīcēja aiz sajūsmas un bija no laimes gluži apreibis. Tad izkratīja maisiņu līdz pēdē­jam smilšu graudiņam, kamēr viens svaru kauss noslīdēja uz galda. Līdzsvars tika atjaunots, uzliekot divdesmitdaļ- unces atsvariņu un piecus zelta graudiņus otrā kausiņā. Galvu atgāzis, viņš stāvēja kā apburts. Kulīte bija tukša, toties svaru svērtspēja kļuvusi bezgalīga. Tagad viņš va­rēs uz tiem nosvērt zeltu, sakot ar sīkāko graudiņu un beidzot ar neskaitāmām mārciņām. Mamons kvēlojošiem pirkstiem sažņaudza viņa sirdi. Saule slīdēja uz rietu, slīpie stari iespīdēja pa atvērtajām durvīm un spoži ap­mirdzēja dzelteno bagātību uz svariem. Dārgas kaudzītes ka bronzas Kleopatras zeltītās krūtis liegā vizmojumā at­staroja gaismu. Laiks un telpa šķita izgaisuši.

— Lai dievs mani soda, ja jums tur nav zelta par dažu labu ginejul

Džeikobs Kents sviestin apsviedās apkārt, tai pašā mirklī tverdams pēc divstobrenes, kas bija nolikta pa ķē­rienam. Bet, ieraudzījis nelūgtā viesa seju, viņš streipu­ļodams atkāpās. Tas bija Cilvēks ar rētu!

Ienācējs uzmeta viņam ziņkārīgu skatienu.

— Neuztraucieties jel, — viņš noteica, atmezdams ar roku, — un nedomājiet, ka taisos aiztikt jūs vai jūsu no­lādēto zeltu. Jūs taču esat gatavais muļķis, nudien, — atnācējs domīgi piebilda, redzēdams, ka Kentam aumaļām plūst pār seju sviedri un grīļojas ceļi. — Ko stāvat, kā ūdeni mutē ieņēmis, un nerunājat ne vārda? — viņš tur­pināja, kamēr Kents rīstījās, nespēdams ievilkt elpu. — Mēli esat norijis, vai? Kas jums kaiš?