Dzeks Londons - Cilvēks ar rētu

— Zelta smiltis.

— Kadas zelta smiltis? — pārsteigtais matrozis brī­nījās.

— Gan jau zināsi — manējās.

— Es tās acīs neesmu redzējis. Par ko tu mani turi? Par bankas seifu, vai? Kas man gar tām daļas?

— Varbūt tu zini, varbūt nezini, bet es tikpat tevi vaļā nelaidīšu, kamēr atcerēsies. Un, ja tu kaut pirkstu pa­kustināsi, es tev sašķaidīšu pauri.

— Žēlīgā debess! — Kārdidžijs nostenējās, kad virve sažņaudzās ciešāk.

Kents uz mirkli atlaida cilpu vaļīgāk, un matrozis, it kā neviļus pagrozīdams aizžņaugto kaklu, izmanījās maz­liet atslabināt virvi un uzdabūt to zem zoda.

— Nu? — Kents jautāja, gaidīdams atzīšanos.

Bet Kārdidžijs tikai zobgalīgi iesmējās.

— Turpini vien, kar vien mani, nolādētais podlaiža!

Un tad, kā Kārdidžijs jau bija paredzējis, traģēdija

pārvērtās par farsu. Kārdidžijs bija smagāks par Kentu, un Kents, lai arī kā atspērās un locījās, nespēja pacelt matrozi no zemes.

Lai cik izmisīgi viņš pūlējās un cīnījās, matroža kājas turējās pie zemes kā piekaltas un palīdzēja noturēt daļu auguma svara. Ķermeņa augšdaļu noturēt palīdzēja zem zoda pabīdītā virve.

Redzēdams, ka nespēs savu upuri pakārt, Kents nolēma to vai nu lēnām nožņaugt, vai arī piespiest atzīties, kur palicis zeits. Taču Cilvēks ar rētu stūrgalvīgi pretojās nožņaugšanai. Tā aizritēja minūtes desmit vai piecpa­dsmit, Kents izmisis ļāva savam gūsteknim atkrist atpa­kaļ uz grīdas.

— Labi, — viņš sacīja, sviedrus slaucīdams, — ja ne­gribi karāties, es tevi nošaušu. Acīm redzot, ir cilvēki, kain nav lemts tikt pakārtiem.

— Tu varen sagānīsi būdas grīdu. — Kārdidžijs vi­siem spēkiem centās iegūt laiku. — Paklausies, ko es tev teikšu; saliksim galvas kopā un pagudrosim, ko darīt. Tev pazudušas zelta smiltis. Tu saki, ka es zinu, kur tās ir, bet es saku, ka nezinu. Izpētīsim visu, kā pienākas, un sastādīsim rīcības plānu …

— Žēlīgā debess! — Kents viņu pārtrauca, ļaunīgi at­darinādams matroža runas veidu. — Visus plānus sastā­dīšu es ar šo te šaujamrīku, bet tu varēsi pētīt, ko gribi; tikai ņem vērā — ja iedomāsies pakustēt, es, dieva vārds, sašaušu tevi kā sietu!

— Manas mātes labad …

— Lai dieviņš viņai žēlīgs, ja viņa tevi mīl. Ko? Ak tā tu man darīsi? — Kents nikni pacirtās pret savu upuri, piespiezdams salto stobra galu tam pie pieres. — Guli rāms! Un, ja tu kaut matiņu pakustināsi, būsi uz vietas pagalam.

Uzdevums nebija viegls, ja ņem vērā, ka Kentam visu laiku vajadzēja turēt pirkstu pie bises gaiļa, bet viņš bija audējs un dažās minūtēs sasaistīja matrozim ir rokas, ir kājas. Pēc tam viņš izvilka savu upuri ārā un noguldīja pie būdas sienas; no turienes gūsteknis varēja pārredzēt upi un vērot sauli kāpjam zenītā.

— Ļaušu tev apdomāties līdz pusdienlaikam, un tad…

— Ko tad?

— Palaidīšu tevi tiešā ceļa uz elli. Bet, ja atzīsies, at­stāšu pie dzīvības, kamēr garām brauks policistu patruļa.

— Tad nu ir gan stāvoklis, lai die's žēlīgs! Es esmu nevainīgs kā jēriņš, bet tu esi zaudējis pēdējo sajēgu, sa­domājas nezin ko un vēl grasies mani iegrūst velnam rīklē. Ak tu vecais nelieša jūras laupītājs! Ak tu …

Džims Kārdidžijs atviegloja sirdi, palaizdams veselu lamuvārdu lavīnu. Džeikobs Kents iznesa no būdas ķebli, lai varētu jo ērtāk un omulīgāk baudīt izrādi. Iztērējis savu lamuvārdu krājumu visās iespējamās kombinācijās, matrozis apklusa un saka saspringti domāt, nenolaizdams acu no saules, kura austrumos kāpa debesīs ar nepieklā­jīgu steigu. Viņa suņi, pārsteigti, ka tik ilgi netiek jūgti kamanās, saspiedās viņam apkārt. Saimnieka nevarība dzīvniekus satrauca. Tie juta — kaut kas nav labi, tomēr nesaprata, kas īsti nav kārtībā, un, bariņā saspiedušies, sāka līdzjūtīgi gaudot.

— Sē! Vācieties ratā, nejēgas! — matrozis uzkliedza un, savilcies čokurā kā tārps, centās iespert suņiem, tai pašā mirklī atklādams, ka guļ bedres malā. Padzinis su­ņus tālāk, viņš sāka gudrot, kas tā par bedri, kuru viņš gan sajūt, bet neredz. Drīz vien viņš nonāca pie pareizā secinājuma. Cilvēks pēc dabas ir slinks — viņš sprieda, Neviens nepūlas vairak, nekā tieši nepieciešams. Ja ceļ būdu, tad tās jumts jānosedz ar zemēm. To zinot, būtu loģiski domāt, ka zemi būvētājs raks turpat tuvumā. Tā­tad viņš guļ pie bedres, no kuras ņemta zeme Džeikoba Kenta būdas apjumšanai. Ja šo apstākli saprātīgi izman­totu, — viņš domāja, — tas varētu ievilcināt notikumus; tad viņš pievērsa uzmanību aļņādas siksnām, ar kurām bija sasaistīts. Rokas viņam bija sasietas uz muguras, un sniegs zem tām saka kust. Viņš zināja, ka neģērēta āda, kļuvusi mitra, viegli stiepjas, un, nemaz sevišķi ne­piepūloties, izstaipīja to krietni vaļīgāk.

Alkainām acīm viņš vēroja kamanu ceļu un, ieraudzījis Sešdesmitās Jūdzes virzienā parādāmies pret baltā le­dāja lonu melnu plankumu, uzmeta bažīgu skatienu sau­lei. Tā jau bija gandrīz zenītā. Vēl pāris reižu viņš pa­manīja melno plankumu iznirstam pret ledus kalniem un atkal pazūdam iedobēs, tomēr neuzdrošinājās ciešāk ska­tīties uz to pusi, lai nemodinātu savā ienaidniekā aizdo­mas. Vienreiz, kad Džeikobs Kents piecēlās un rūpīgi nopētīja kamanu ceļu, Kārdidžijs nobijās ne pa jokam, taču tieši tajā brīdī suņu kamanas bija iebraukušas ceļa līkumā aiz ledus kalna un palika apslēptas, līdz bries­mas vairs nedraudēja.

— Gan es parūpēšos, lai tevi par šito pakar, — Kār- didžijs draudēja, cenzdamies pievērst Kenta uzmanību. — Piemini manus vārdus, kad cepināsies ellē.

Hei, paklau! — viņš pēc maza brītiņa no jauna iesau­cās. — Vai tu tici spokiem?

Kents pēkšņi sarāvās, un matrozis iedrošināts turpināja:

— Spoki vajā katru, kas netur doto vārdu. Tātad ne­iedomājies mani raidīt uz viņpasauli pirms astotā zvana — tas ir, pirms pulksten divpadsmitiem, skaidrs? Ja tu to izdarīsi, es spokošos un nedošu tev miera. Vai tu dzirdi? Vienu minūti, vienu sekundi par agru, un es spokošos, dievs sodi, spokošos!

Džeikobam Kentam, acīm redzot, uzmācās šaubas, to­mēr viņš neko neteica.

— Kāds tev pulkstenis? Kādos garuma grādos mēs esam? Kā tu zini, vai pulkstenis rāda pareizi? — Kār- didžijs neatlaidās, velti cerēdams izspiest no sava bendes kaut pāris minūšu paildzinajuma. — Vai tavs pulkstenis iet pēc Kazarmu vai pēc Sabiedrības laika? To es tev saku — ja nomaitāsi mani pirms pusdienlaika, es miera nelikšos. Godīgi brīdinu tevi. Es atgriezīšos. Bet, ja tev nav pareiza pulksteņa, kā tu zināsi? Interesanti gan — kā tu pratīsi to noteikt?

— Gan jau zināšu, kad tevi piebeigt, — Kents at­teica, — man ir saules pulkstenis.

— Ne velnam neder. Strēlei var būt svārstības par trīsdesmit diviem grādiem.

— Viss ir kārtīgi noregulēts.

— Kā tu regulēji? Pēc kompasa?

— Nē, pēc Polārzvaigznes.

— Tiešām?

— Tiešām.

Kārdidžijs nostenējās, tad zagšus paraudzījās uz ceļu. Kamanas pašreiz uzbrauca pakalnā ne tālāk kā jūdzi at­statu, un suņi skrēja viegli, ar pilnu jaudu.

— Cik tālu vēl ēna no šautras?

Kents piegāja pie primitīvā saules pulksteņa.

— Trīs collas, — viņš pēc rūpīgas pārbaudes paziņoja.

— Paklau, pirms tu nospied gaili, uzsauc — «Astoņi zvana sitieni», norunāts?

Kents apsolījās, un abi uz brīdi apklusa. Kārdidžijs pa­mazām bija izstaipījis siksnas ap roku locītavām un sāka tās bīdīt lejāk uz pirkstiem.