Dzeks Londons - Cilvēks ar rētu

— Nu, cik tālu ir ēna?

— Vienu collu.

Matrozis mazliet sagrozījās, lai pārliecinātos, vai varēs īstajā brīdī apvelties uz sāniem, un nomauca no rokām siksnu pirmo vijumu.

— Cik tālu?

— Puscollas.

Šajā mirklī Kents izdzirda suņu kāju švirkstoņu un pa­skatījās uz celu. Braucējs gulēja kamanās uz vēdera, bet suņi pilnā gaitā joņoja tieši uz būdu. Kents strauji pa­griezās atpakaļ un pacēla bisi pie pleca.

— Astotais zvana sitiens vēl nav atskanējisl — Kārdi­džijs pretojās. — Es spokošos, piemini manus vārdus!

Džeikobs Kents minstinājās. Viņš stāvēja pie saules pulksteņa, soļus desmit no sava upura. Kamanās brau­cējs, šķiet, manīja, ka notiek kaut kas neparasts, jo bija pacēlies ceļgalos, un pātaga svilpdama aizlocījās pār suņu mugurām.

Ena nosedza pulksteņa strēli. Kents notēmēja.

— Sagatavojies! — viņš svinīgi nokomandēja. — Astoņi zv …

Kādu sekundes sīkdaliņu par ātru Džims Kārdidžijs atmuguriski ievēlās bedrē. Kents nolaida šauteni un pie­skrēja pie bedres ma!as. Bāc! Bise sprāga tieši matrozim sejā, kad viņš patlaban cēlās kājās. Taču stobra galā dūmu neredzēja; toties spoža liesma izlēca no stobra sā­niem pie pašas iaides, un Džeikobs Kents nokrita kā no­pļauts. Suņi kā vējš drazās augšā pa krastu un ar visām kamanām pārjoņoja pāri Kentam; braucējs nolēca no ka­manām tieši tai mirklī, kad Džims Kārdidžijs, cenzdamies atbrīvot rokas, piecēlās bedre kājās.

— Džim! — atbraucējs, viņu pazinis, iesaucās. — Kas te notiek?

— Kas nu notiek? Ek, nekas nenotiek. Es tikai reizēm šādā veidā mazliet pavingrinos veselības uzlabošanas no­lūkā. Kas noticis, tu vecais stulbeni? Kas noticis? Atsien man rokas, es tev gan paradīšu, kas noticis! Pasteidzies, citādi es ar tevi izberzīšu klāju!

— Uf! — viņš nosēcas, kad atbraucējs sāka griezt pušu siksnas. — Kas noticis? To es pats labprāt gribētu zināt. Varbūt labāk tu man pastāstītu, kas te īsti noti­cis, ko?

Kad viņi apgrieza Kentu augšpēdu, tas bija beigts. Tur­pat blakus gulēja ierocis — smaga, vecmodīga, pa stobru lādējama bise. Tērauds bija atdalījies no koka. Labās pu­ses stobrā rēgojās vairākas collas gara sprauga. Matro­zis ziņkārīgi pacēla bisi. Pa spraugu sāka plūst ārā mir­dzoša zelta smilšu straumīte. Tikai tagad Džims Kārdi­džijs sāka neskaidri apjaust notikumu sakaru.

— Lai zibens mani uz vietas nosper! — viņš ierēcās. — Tad ta joks! Te tas noladētais zelts bijis noslēpts! Lai die's soda un tevi arī, Cārlij, ja žigli neaizskriesi pēc skalojamās pannas!