Dzeks Londons - Cilvēks ar rētu

— K-k-kur jums ta gadījas? — Kents beidzot ar pūlēm izmocīja pāris vārdu un ar drebošu pirkstu norādīja uz drausmīgo rētu, kas stiepās svešajam pār vaigu.

— Mans biedrs matrozis ietrieca no grotmasta man ģīmī asu dzelzs gabalu. Nu, un, kad nu esat tā izprašņā- jics, tad es gan arī gribētu zināt, kāda jums gar to daļa? Ja, taisni to es gribētu zināt — kāda jums gar to daļa? Vai jums tā nav pa prātam, velns parāvis? Vai tādam brālim kā jums tā nepatīk? Nu, runājiet!

— Nē, nē, — Kents, vārgi pasmaidīdams, atteica un atslīga uz ķeblīša. — Man tikai gribējās zināt.

— Vai neesat nekad tādu rētu redzējis? — svešais nikni noprasīja.

— Nē.

— Nu — vai nav skaista, ko?

— Ir, ir, — Kents piekrizdams pamāja ar galvu, gribē­dams nomierināt dīvaino ciemiņu, taču saņēma par savu laipnību tādu lamu birumu, kādu nepavisam nebija gai­dījis.

— Ak tu nolādētais smerdeli, auzu putras dauķis, lempis pēdīgais! Ak tad tu gribi teikt, ka riebīgākā rēta. kādu dievs tas kungs jel kad cilvēka ģīmī iecirtis, esot skaista? Tā tu gribēji apgalvot, tu . .. .

Un karstasinīgais jūras dēls nu palaida tādu fantas­tisku vārdu birumu, piesaukdams dievus un velnus, jau­nus un vecus, briesmekļus un rēgus tik virtuozi, ka Džei­kobs Kents pilnīgi apstulba. Viņš saruka gluži maziņš un pacēla rokas, it kā aizsargādamies pret belzieniem. Viņš bija tā pārbijies, ka svešais apturēja lamu krusu pus­vārdā un sāka dārdoši smieties.

— Re, saule jau sasniegusi kamanu ceļa galu, — ieru­nājās Cilvēks ar rētu, vēl joprojām raustīdamies smiek­los. — Ceru, ka tu pratīsi novērtēt izdevību pavadīt nakti kopā ar vīru, kam tāds ģīmis kā man. Celies nu un samet malku krāsnī. Es pa to laiku izjūgšu un pabarošu suņus. Un malciņu neželo, puis; mežā koku diezgan, un tev laika tiku tikām to saskaldīt. Un pie viena neaizmirsti atstiept spaini ūdens. Un nu naskāk, citādi, nudien, ap­griezīšu tev sprandu!

Tas nu bija kaut kas nedzirdēts. Džeikobs Kents iekur uguni, skalda malku, atnes ūdeni — pakalpo viesim kā mācēdams! Jau Dausonā Džims Kārdidžijs bija saklausī­jies pilnu galvu ar nostāstiem par šā ceļmalas Šeiloka nedarbiem; un garajā ceļā daudzi upuri bija uzskaitījuši vēl labu tiesu dažādu apgrēcību. Tādēļ Džims, kuram kā daždien jūrniekam patika reizēm palaist spēcīgāku joku, gribēja, negaidot iebrukdams būdā, tās saimnieku pama­tīgi nobiedēt. Viņš ne mirkli nešaubījās, ka viņam tas varen labi izdevies, taču pat nenojauta, cik svarīga loma bijusi viņa rētai. Nesaprazdams, kāpēc Kents tik bries­mīgi pārbijies, viņš tomēr bez sirdsapziņas pārmetumiem nolēma to izmantot gluži tāpat, kā moderni tirgotāji iz­manto labi ejošu preci.

— Lai velns par stenderi paliek, esi gan tu izdarīgs zellis! — viņš atzinīgi noteica un, galvu piešķiebis, vēroja namatēva rosīšanos. — Tev nu nevajadzēja vis braukt uz Klondaiku zeltu rakt. Tu taču esi dzimis krodzinieks. Pa upi braukdams, es tuvu un tālu esmu dzirdējis tevi dau­dzinām, bet nekad nebūtu domājis, ka esi tāds ziķeris.

Džeikobam Kentam briesmīgi gribējās ietriekt svešajam ģīmī bises lādiņu, tomēr rētas maģiskais spēks bija pā­rāk varens. Šis taču bija īstais Cilvēks ar rētu, tas pats, kas iztēlē viņu tik bieži aplaupījis. Šis tātad bija tās būtnes iemiesojums, kuras astrālo atveidu viņš tik bieži re­dzējis sapņos, cilvēks, kas tik bieži centies ar varu at­ņemt viņa bagātību, un tagad — citādi tas nebija izskaid­rojams — Cilvēks ar rētu patiesi ieradies, lai viņu ap­zagtu. Un rēta! Kents nespēja novērst skatienu no tās, tāpat kā nespēja apturēt savas sirds pukstus. Lai kurp viņš acis vērstu, tās neizbēgami atgriezās pie rētas, kā kompasa adata atgriežas pie pola.

— Ko tev mana rēta nodarījusi! — negaidot ierēcās Džims Kārdidžijs, kad, segas uz grīdas klādams, nejauši pacēla galvu un pamanīja Kenta saspringto skatienu. — Ja tā tev pagalam nedod miera, tad, man domāt, visprātīgā­kais būs, ja nolaidīsi klīveri, nodzēsīsi gaismu un liksies uz auss. Jēziņ, taču kusti jel, citādi, dievs sodi, es tev ietriekšu degunu purnā!

Kents bija tik satraukts, ka tikai ar trešo pūtienu vi­ņam izdevās nodzēst lampu, un viņš uzlīda lāvā, pat mo­kasīnus nenoviicis.

Jūrnieks jau drīz vien savā cietajā guļvietā sāka omu­līgi krākt, bet Kents blenza melnajā tumsā, neatlaizdams roku no bises un cieši nolēmis neaizvērt acis līdz rītam. Viņam nebija izdevies noslēpt savas piecas mārciņas zelta, kas atradās munīcijas kastītē lāviņas galvgalī. Taču, par spīti izmisīgajām pūlēm neaizmigt, viņš beidzot to­mēr iesnaudās ar visu zelta smagumu sirdī. Ja viņš to­nakt nebūtu aizmidzis tik satrauktā prātā, tad viņam nebūtu uzbrucis mēnessērdzības dēmons un Dzimām Kār- didžijam nākamajā dienā nebūtu radusies vajadzība pēc skalojamās pannas.

Uguns krāsniņā pēc nesekmīgas cīņas beidzot izdzisa, sals spiedās iekšā pa sūnu drīvējumu baļķu starpās, un būdā kļuva krietni vēsāks. Suņi ārā apklusa un, sniegā saritinājušies, sapņoja par debesīm, kur nekad netrūkst zivju un nav ne dzinēju, ne citu mocītāju. Būdā jūrnieks gulēja kā beigts, kamēr namatēvs, dažādu iedomu un iz­tēles mocīts, nemierīgi grozījās. īsi pirms pusnakts viņš piepeši nosvieda segas un piecēlās. Svarīgi ir piebilst, ka visu, pie kā nu ķērās, viņš izdarīja, sērkociņu neuzšķīlis. Viņš pat neatvēra acis — varbūt tādēļ, ka būdā tikpat bija tumšs, varbūt tādēļ, ka baidījās ieraudzīt baismīgo rētu viesa sejā; lai nu bijis kā būdams, viņš, nekā nere­dzēdams, atvēra patronu kasti, pielādēja bises stobrus, neizbārstot ne druskas, aizbāza stobru galus ar diviem vates kumšķiem, tad visu novāca un atkal aizgāja gulēt.

Tikko rītausma tēraudpelēkiem pirkstiem pieskārās loga eļļotā pergamenta rūtij, Džeikobs Kents pamodās. Pie­cēlies uz elkoņa, viņš pacēla patronu kastes vāku un ielū­kojās kastē. Tas, ko viņš tur ieraudzīja, drīzāk gan jā­saka— tas, ko viņš tur vairs neredzēja, iedarbojās uz viņu visai dīvaini, ja atceramies viņa histērisko noskaņojumu. Viņš uzmeta skatienu aizmigušajam cilvēkam, kas gulēja uz grīdas, klusi aizvēra kastes vāku un atlaidās augšpē­dus. Viņa sejā atspoguļojās neparasts miers. Ne vaibsts

neiedrebējās. Sejā nemanīja ne mazākā satraukuma vai apjukuma. Tā viņš, kaut ko prātodams, nogulēja labu bridi un, piecēlies un sākdams rosīties, darīja to mierīgi, ap­svērti un vēsi, bez steigas un bez mazākā troksnīša.

Sagadījās, ka būdas griestu baļķī tieši virs Džima Kār- didžija galvas bija iedzīta pamatīga, resna koka tapa. Džeikobs Kents rīkojās ļoti klusi — pārmeta pār tapu puscollu resnu virvi, kuras abus galus novilka līdz zemei. Virves vienu galu viņš apsēja sev ap vidu, bet otrā iz­veidoja cilpu. Tad uzvilka bises gaili un nolika ieroci pa tvērienam. Ar lielu gribas spēka piepūli viņš sev» pie­spieda nenovērsties, ieraugot rētu, un apmeta cilpu gulē­tajam ap kaklu, tad, pats atkāpdamies, pievilka cilpu un, satvēris bisi, pavērsa to pret gulētāju.

Dzims Kārdidžijs aizslāpis pamodās un apjucis ierau­dzīja acu priekšā tērauda stobrus.

— Kur tās ir? — Kents noprasīja, palaizdams virvi mazliet vaļīgāk.

— Nolādēts, uh …

Kents atkal paliecās atpakaļ, no jauna aizžņaugdams matrozim rīkli.

— Tu velna izdzi … uh …

— Kur tās ir?

— Kas? — Kārdidžijs atjautāja, tiklīdz paguva ievilkt elpu.