Dzeks Londons: Sivašiete

— Kaut es būtu vīrietis … —- Viņas vārdos īstenībā nebija nekā aizvainojoša, tomēr abiem vīriem, kas atra­dās teltī, nepalika nepamanīta kaislā nicināšana melnajās acīs.

Tommijs, anglis un jūrnieks, acīm redzami jutās aiz­skarts, turpretī vecais bruņinieks Diks Hamfrīzs, Korn- velas zvejnieks, kurš kādu laiku bija bijis arī lašu mag­nāts, savā parastajā labsirdībā uzsmaidīja runātājai. Viņa vienkāršajā sirdī sievietem piederēja ļoti plaša vieta, viņš nelikās ne zinis gar sieviešu «niķiem un stiķiem», kā pats mēdza izteikties, un nedusmojās, kad šaurais gara ap­vārsnis nejāva tām aptvert notikumus kopumā. Lai nu bijis kā būdams, viņi neatbildēja ne vārda, abi šie vīri, kas pirms trim dienām bija uzņēmuši savas telts pajumtē pusnosalušu sievieti, devuši tai ēdienu un siltumu un pie­spieduši indiāņu nesējus atdot sievietei viņas mantas. Par to vajadzēja samaksāt krietnu žūksni dolāru un likt lietā arī spēku: Diks Hamfrīzs, acis šauri samiedzis, ar pa­celtu vinčestru turēja indiāņus uz grauda, kamēr Tommijs sadalīja maksu, pēc saviem ieskatiem noteikdams katram saņemamo tiesu. īstenībā tas bija sīks atgadījums, taču gaužām nozīmīgs sievietei, kas centās — tīrais neprāts! — saglabāt patstāvību Klondaikā, kur visus bija sagrābis tūkstoš astoņsimt deviņdesmit septītā gada zelta drudzis. Vīriešiem pārpārēm pietika pašiem savu rūpju, turklāt viņiem ne prātā nenāca atbalstīt tādas sievietes, kas iedo­mājušās pašas uz savu roku cīnīties un tikt galā ar Arkti­kas ziemas grūtībām.

— Būtu es vīrietis, tad zinātu gan, ko darīt, — atkār­toja Mollija, tā pati sieviete, kuras acīs dega kaislā nici­nāšana; un viņas balsī šoreiz ieskanējās visās piecās amerikāņu paaudzēs uzkrātā stūrgalvība.

Iestājās klusums. Tommijs iebāza pannu ar sausiņiem Jukonas pavarda cepeškrāsniņā un piemeta malku. Viņa tumši iedegušajā sejā iesitās sārtums, un, kad viņš no­lieca galvu, varēja redzēt, ka arī kakls koši pietvīcis. Diks, it ka nekas nebūtu noticis, turpināja ar trīsšķautnaino buru lāpāmo adatu šūt kopā satrūkušās siksnas — viņš bija pārāk labsirdīgs, lai skaistos par sievietes dusmu vētru, kas teju, teju draudēja izlauzties teltī, kuru jau bez tā drebinaja vēja brāzmās.

— Nu, un kas notiktu, ja jūs būtu vīrietis? — viņš mī­līgi apvaicājās. Adata bija īestrēgusi ādā, un viņš uz mirkli pārtrauca darbu.

— Ja es būtu vīrietis, tad apjoztu bagāžas siksnas un ietu pakaļ mantām. Es negulšņātu teltī, kad Jukona kuru katru mirkli var aizsalt, bet mantas vēl kalnu pārejā. Bet jūs … tie esot vīrieši — sēž, rokas klēpī salikuši, nobi­jušies no pāris lietus lāsēm. Teikšu jurns skaidri un gaiši: jenkiji ir tēsti no cita koka. Viņi tūliņ pat lūkotu nokļūt Dausonā, kaut vai līdz ceļiem būtu jābrien pa pekles lies­mām. Bet jūs, ko jūs, jūs… Ak, kaut es būtu vīrietis!

— Man gan, sirsniņ, labak patīk, ka jūs neesat vīrie­tis, — noteica Diks Harnfrizs, apmezdams raupjo diegu ap adatas galu un paris veikliem rāvieniem izvilkdams adatu cauri siksnas adai.

Aukas brāzieni ar troksni sitās pret telti, un pa plāno audeklu jautri un nikni nograbēja krusas graudi. Dūmi, neatraduši ceļu uz āru, vēlas atpakaļ pavardā un piepil­dīja telti ar slapjas egļu malkas sīvo, kodīgo dvaku.

— Velns parāvis! Kāpēc gan sievietei nevarētu būt vai­rāk prāta? — Tommijs pukojās, iznirdams no dūmiem un sasarkušām, asarojošam acīm paskatīdamies uz Mol- liju.

— Bet kāpēc vīrietis nevarētu pierādīt, ka viņš ir vī­rietis?

Tommijs pietraucās kājās, izgrūzdams lāstu, kas jeb­kurai maigākai sievietei būtu iedvesis šausmas, ar rāvienu atraisīja mezglu un pavēra telts durvis.

Visi trīs paraudzījās ārā. Ainu, kas viņiem tur atklājās, pie labākās gribas nevarēja nosaukt par jauku. Priekš­plānā rēgojās vairākas pilnīgi samirkušas teltis, bet aiz tām pa krauju lejup uz aizu putodama gāzās ūdens straume. Aizai cauri paloja kalnu upīte. Šur tur izmētā­tās pundureglītes, kas ar saknēm sīksti turējās plānajā augsnes kārtiņā, liecināja, ka tuvumā atrodas mežs. Upes otrā krastā cauri biezajam lietus aizkaram viedās pelēk- bālgana šļūdoņa neskaidrie apveidi. Nezināmu pazemes grūdienu ietekmē skatītājiem turpat acu priekšā no šļū- doņa lēnām atšķēlās milzīga ledus blīva un gāzās lejup; drausmīgais grandiens uz brīdi pārmāca pat vētras aurus. Mollija neviļus sarāvās.

— Nu, paskaties, sieviete! Paraugies labi uzmanīgi! Jāiet trīs jūdzes pret vētru līdz Krāteru ezeram, pāri di­viem šļūdoņiem, jākāpj pa apledojušiem pakāpieniem, jā­brien līdz ceļiem pa ūdeni… Paskaties tu, jenkiju varone! Skaties, kur ir tavi drosmīgie jenkiji! — Tommijs nikni pamāja ar roku uz to pusi, kur bija redzamas pie zemes pieplakušās teltis. — Tur dzīvo tikai jenkiji. Vai kāds no viņiem iet uz Dausonu? Vai kaut viens apsprādzējis ba- gažas siksnas? Bet tu iedomāsies mums, vīriem, mācīt, kas darāms? Skaties, kad es tev saku!

Otrs ledus blāķis dārdēdams novēlās ielejā. Vējš iesi­tās telts ieejā un piepūta brezentu; šķita, tūliņ auklas pārtrūks un brezenta mājoklis kā balons pacelsies gaisā. Sēdētājiem ap galvu tinās dūmu grīstis, bet sejā cirtās asi krusas graudi. Tommijs steidzīgi aizrāva ciet ieejas spraugu un no jauna sāka darboties ap pavardu. Diks Hamfrīzs iesvieda salāpītas siksnas kaktā un aizkūpināja pīpi. Pat Mollija uz brītiņu pierima.

— Bet tur taču palika manas drānas! — viņa, pēkšņi padodamās sievišķīgajai vājībai, iešņukstējās. — Tās ir pašā virsū un, jūs redzēsiet, būs galīgi sabojātas.

— Neraizējieties, — ierunājās Diks, kad teltī bija no­trīsējis pēdējais žēlabainais šņuksts, — neraizējieties, sir- sniņ! Es esmu tik vecs, ka varētu būt jūsu tēvs. Man ir meita, kas gados vecāka par jums. Tiklīdz nonāksim Dausonā, sapirkšu jums kankaru, cik vien vēlēsieties, kaut man par tiem būtu jāatdod pēdējais dolārs.

— Kad nonāksim Dausonā? — viņas balsī no jauna ieskanējās spīva zobgalība. — Jūs taču ceļā pie dzīvām miesām satrupēsiet vai noslīksiet kādā dubļu peļķē. Ak jūs … angļi!

Pēdējo vārdu viņa sevišķi uzsvēra, lai izpaustu visu uzkrājušos niknumu. Ja nu arī tas šos vīriešus nespēs ietekmēt, tad ar viņiem vispār nekas nav iesākams. Tom- mijam atkal pietvīka kakls, bet viņš tikai ciešāk sakoda zobus. Dika sejā atplauka sapņaina izteiksme. Salīdzinā­jumā ar Tommiju viņam bija tā priekšrocība, ka pats reiz bijis precējies ar baltādainu sievieti.

Dažreiz var gadīties situācija, kad piecu paaudžu īstas amerikāņu asinis nemaz nav tik teicams mantojums: pie­mēram, kad jāmitinās zem viena jumta ar radniecīgas tautas pārstāvjiem. Šajā gadījumā ar angļiem. Divus gad­simtus Mollijas senči gan uz sauszemes, gan jūras pa­stāvīgi bija uzvarējuši un sakāvuši viņu priekštečus, un tā būs arī uz priekšu. Rases tradīcijas prasīja atbalstīt senčus. Viņa gan, protams, bija tikai mūsdienu sieviete, taču viņā bija iemiesota slavena pagātne. Tā nebija Mol- lija Trevisa vien, kas šajā brīdī āva kājās gumijas zābakus, uzvilka lietus mēteli un apjozās ar bagāžas sik­snām — desmitiem tūkstošu senču neredzamās rokas pie­vilka siksnas un aizdarīja sprādzes, tie paši senči pavē­lēja viņai apņēmīgi sakniebt lūpas un saraukt uzacis. Viņa, Mollija Trevisa, atstās šos angļus kaunā. Neredza­mās ēnas prasīja apliecināt, ka tām kopā ar viņu pieder pirmā vieta pasaulē.