Dzeks Londons: Sivašiete

Abi vīrieši nemēģināja viņu aizturēt. Diks piedāvāja savu zīdvesteri, paskaidrodams, ka viņas mētelis negan­tajā lietū samirkšot ka papīrs. Taču Mollija, aizstāvē­dama savu neatkarību, tik nicīgi nosprauslājās, ka vecais vairs neizņēma pīpi no mutes, kamēr viņa nebija no ārpuses aizvērusi telts durvis un aizslājusi pa ūdens klāto taku.

— Kā tev šķiet — viņai izdosies? — Dika sejas iz­teiksme nepavisam nebija tik vienaldzīga kā balss.

— Izdosies? Ja arī viņai pietiks spēka kaut ka nokļūt līdz noliktavai, tikpat viņu pieveiks aukstums un sāpes. Un kur nu vēl briesmīgais vējš! Esi taču pats kādreiz braucis apkārt Horna sēklim pret vēju. Tu gluži labi zini, ko nozīmē vētrā gulēt uz bramrājas, kad tevi kapā krusa un sniegs, plītē sasalis buraudekls, tā ka gribas pamest visu un balsī raudāt. Vai tad vairs prātā kleitas? Viņa tur nepratīs drānu paunu atšķirt no mazgājamās bļodas vai tējkannas.

— Tu tātad doma, ka mums nebūtu vajadzējis vinu laist?

— Vai tev prāts! Velns parāvis, Dik, ja mēs būtu viņu ar varu aizturējuši, murns visu ceļu līdz Dausonai nebūtu miera ne peles alā. Pārlieku liela dūša. Bet šitais gājiens viņai mazliet aplauzīs ragus.

— Jā, — piekrita Diks, — lepna gan. Bet lai nu kā — tomēr drosmīgs skuķis. Protams, viņa bija gatavā rnuļķe, dodamās tādā ceļā, taču ir nesalīdzināmi pārāka par tiem sievišķiem, kas vieni nevar paspert ne soli. Viņa, Toīnmij, ir no tās pašas sugas, no kādas bijušas mūsu mātes, tā­dēļ nedrīkst viņai ņemt ļaunā lielo dūšu. īstu vīru var izaudzināt tikai īsta sieviete. Bet, lai būtu īsta sieviete, ar lindrakiem vien nepietiek. Tīģeri dzimst tīģerienēm, nevis govīm.

— Vai tu ar to gribi sacīt, ka jācenšas vēl izdabāt, ja šīm uznāk dullums?

— Kādēļ ne? Ass nazis, ja pasprūk, ieķer miesā dziļāk nekā truis, bet tas taču nenozīmē, ka asais tīšām jāno­deldē truls.

— Lai nu nazis, kur nazis, bet, runājot par sievietēm, jāsaka — man gan labāk patīk tās bez asumiem.

— Vai tad tu tajās būšanās ko sajēdz?

— Pa druskai, — atteica Tommijs un, pievirzījies tu­vāk ugunij, paņēma Mollijas slapjās zeķes, izstiepa tās pār ceļiem un sāka žāvēt.

Diks skumji uz viņu paskatījās, parakņājās pa Mollijas somu, arī apsēdās pie pavarda un izklāja siltumā viņas svārkus un jakas.

— Tu reiz teici, ka nekad neesot bijis precējies.

— Vai es tā sacīju? Jā, neesmu bijis precējies … tas ir… nē, velns parāvis, biju gan precējies! Un labākas sievas nav bijis nevienam visā pasaulē!

— Norāvās no enkura? — Diks plaši pamāja ar roku, tā norādīdams bezgalību.

— Jā, — Tommijs atteica un, mirkli klusējis, piebilda: — Dzemdībās.

Pupas katliņā uz pavarda priekšējā riņķa sāka mutuļot, un Tommijs pastūma katliņu malā. Pēc tam viņš pārbau­dīja sausiņus, pabakstīja tos ar skaidu, izņēma no cepeš­krāsns un pārsedza ar miklu lupatu. Diks, kā jau viņam līdzīga kaluma cilvēki, arī neuzmācās ar ziņkāri un klu­sēdams gaidīja.

— Nepavisam ne tāda kā AAollija. Sivašiete.

Diks saprotoši pamāja.

— Nebija tik augstprātīga un iecirtīga, toties turējās blakus vislielākajā grūtumā. Ar airiem mācēja rīkoties ne sliktāk par vīrieti un badu prata ciest pacietīgi kā eņģelis. Lielos viļņos aizgāja uz laivas priekšgalu un saritināja buru kā pieredzējis matrozis. Reiz devāmies uz Teslinu zeltu rakt. Aiz Pārsteiguma un Mazās Dzeltengalves ezera. Pārtika izbeidzās, un mēs sākām ēst suņus. Ap­ēdām suņus, tad ēdām siksnas, mokasīnus un zvērādas. Ja viņa kaut reizīti būtu sūkstījusies vai kaut reizīti iepīk­stējusies! Sākumā viņa mani brīdināja: «Taupi pārtiku!» — taču, kad pārtikas pietrūka, man nekad nebija jādzird: «Nu, ko es teicu!» Diendienā viņa atkārtoja: «Nekas, Tom- mij,» — kaut arī pati aiz vārguma tikko spēja slepes pa­vilkt un kājas bija noberztas asinīs. «Nekas, labāk ciest badu, Tommij, un būt par tavu sievieti nekā ik dienu mie­loties pie gaļas podiem un būt virsaiša Džordža sievai.» Džordžs bija čilkutu virsaitis un traki viņā ieķēries.

Tās bija jaukas dienas. Kad atklīdu šaja pusē, es biju izskatīgs puisis. Analaškā aizlaidos no vaļu zvejas kuģa «Polārzvaigzne» un nokļuvu līdz Sithai ūdru mednieku laivā, solīdamies par vedumu atstrādāt. Tur iepazinos ar Laimesbērnu Džeku. Pazīsti?

— Viņš Kolumbijā uzraudzīja manus lašu murdus, — Diks atbildēja. — Liels trakulis, labprāt iedzēra un mei­tenēm likumu apkārt nemeta?

— Tas pats. Gadus divus nostrādāju pie viņa par kom­panjonu — tirgojāmies ar spirtu, segām un tamlīdzīgām precēm. Pēc tam nopirku pats laivu un, lai nejauktu vi­ņam tirgošanos, pārvācos uz Džunu. Tur es sastapu Kil- lisnu, kuru iesaucu par Tilliju. Ieraudzīju viņu indiāņu svētkos jūrmalā, kur gaja vaļā dejošana. Virsaitis Džordžs jau bija uzpircis no stiksiem viņpus kalnu pārejas visas zvērādas un ar pusi savas cilts tikko atgriezies no Dai- jas. Sivašu svētkos bija sanaeis baru bariem, un es tur biju vienīgais baltais. Mani pazina tikai tie, ar kuriem biju ticies pie Sithas, taču no Lairnesbērna Džeka biju par viņiem daudz dzirdējis.

Viņi sarunājās činuku izloksnē, nezinādami, ka es to gaužām labi saprotu; īpaši čalot un triekt ņēmās divas meičas, kas bija ieradušās no Heinca misijas. Glītas sku­ķes, gribēju jau sākt pietauvoties, tikai varen mutīgas, gatavās žagatas. Tāds asumiņš, ka tupi un turies! Tā kā es viņu sabiedrībā biju parādījies pirmo reizi, tad nu arī mani ņēmās apstrādat pēc notīm, ir neiedomājoties, ka es saprotu katru vārdu.

Es arī neko neizrādīju, bet sāku dejot ar Tilliju, un, jo ilgāk dejojām, jo trakāk viens otram iepatikāmies. «Šis meklē sev sievieti,» viena skuķe uzbilda otrai, bet tā, de­gunu gaisā paslējusi, atcirta: «Un atradīs arī! Sievietes jau pašas skrien pakal vīriešiem.» To dzirdēdami, mednieki un si'evieši, kas stāvēja apkārt, sāka irgoties un ķi­ķināt un atkārtot meiteņu asprātības. «Puikiņš jau makten glīts,» atkal uzņēma pirmā. Es tolaik patiesi izskatījos vēl pēc tīrā puikas, kaut gan jau sen strādāju vīra darbu, tādēļ man šie vārdi varen ķērās pie sirds. «Dancina vir­saiša Džordža iecerēto,» vāvuļoja otrā. «Pagaidi vien, tūliņ Džordžs ņems rokā airi un tā iezvels, ka šis aizlidos pār kalniem un pār lejām.» Virsaitis Džordžs, kas pirms tam visu laiku drūvējās, to izdzirdis, kļuva itin jautrs un sāka plaukšķināt ar rokām pa ceļgaliem. Viņš bija vīrs kā lācis, un laist darbā airi viņam būtu bijis tīrais nieks.

«Kas tās meitenes ir?» es pavaicāju Tillijai, griezdamies ar viņu džigā. Tikko viņa man nosauca vārdus, es tūliņ atcerejos, ko man par katru bija stāstījis Laimesbērns Džeks. Biju dzirdējis par viņām itin visu, pat tādus sīku­mus, kas pašu ciltij nebija zināmi. Bet es turēju mēli aiz zobiem un dejoju tikai ar Tilliju. Šie pa to laiku visi stā­vēja apkārt un ņirgājās. «Pacieties, Tommij, vēl mazlietiņ, pacieties vēl mazliet,» es klusībā sevi mierināju.

Nocietos, kamēr beidzās dejošana; virsaitis Džordžs jau bija atstiepis airi, lai nokārtotu rēķinus ar mani. Kad mēs apstājāmies, redzēju — visi gaida, vai sāksies kautiņš. Bet es mierīgi gāju tieši barā iekšā. Tur abas meitenes no misijas atkal palaida tādus jociņus, ka es, kaut arī saniknots, tikko noturējos neiesmējies. Bet tūliņ pēc tam sadevu abām pamatīgi pa adu. «Vai tas būtu viss?» es noprasīju. Tev vajadzēja redzēt, kādi ģīmji viņām izstie­pās, kad sāku laist vaļā činuku izloksnē! Nu es vairs ne- rimos. Noskaitīju visu kā no grāmatas — kas ir viņas pašas, kas viņu tēvi, mātes, māsas, brāļi, nevienu pašu neaizmiršu. Cēlu gaismā visus nedarbus, visas nejēdzības, ko viņas darījušas, un ka palikušas kaunā. Šaustīju bez žēlastības. Viss bars salasījās ap mums. Šie vēl nekad nebija dzirdējuši, ka baltais tā ņemas lamāties viņu pašu valodā. Visi smējās pilnā kaklā, tikai abas meičas no mi­sijas ne. Pat virsaitis Džordžs šķita aizmirsis airi. Bet varbūt baidījās laist to darbā, negribēdams, ka sāku runāt arī par viņu.