Dzeks Londons: Sivašiete

«Viņa nekļūs par tavu sievu,» es bargi noteicu un vēl atkārtoju: «Viņa par tavu sievu nekļūs.» Džordžs aiz dus- ļ māni kļuva zili melns un sāka taustīties pēc naža.

«Hei!» es iesaucos un nostājos svinīgā pozā. «Tūliņ notiks lielā burvestība! Skatieties visi uz mani, skatieties šurp!»

Novilku dūraiņus, pabraucīju augstāk piedurknes un sāku noslēpumaini kustināt pirkstus.

«Killisnu!» iekliedzos. «Killisnu! Killisnu!»

Redzot manu buršanos, indiāņiem kļuva neomulīgi. Viņi nenolaida acu no manis, un viņiem pat prātā neienāca, ka Tillija sen jau gabalā. Vēl trīs reizes nosaucu «Kil­lisnu!», brītiņu pagaidīju un saucu vēl trīsreiz. Darīju to noslēpumaini, lai iztrūcinātu viņus vēl vairāk. Virsaitis Džordžs nesaprata, kas man padomā, un gribēja bur­šanos pārtraukt, taču šamaņi neļāva, laikam jau ieteica: palūkosimies, ko viņš spēj, un pēc tam pieveiksim ar savu mākslu. Turklāt virsaitis bija tikpat māņticīgs kā pārējie un droši vien baidījās no balto burvestībām.

Un es atkal sāku saukt Killisnu smalkā balsī, gari stiep­jot, gaudoju kā vilks, — ne tikai sievas, bet arī vīri sāka drebēt.

«Paraugieties!» iesaucos, izlēkdams uz priekšu, un, pirk­stu izstiepis, norādīju uz sievu baru (sievietes allaž vieg­lāk pieviļamas). «Raugieties!» Cēlu pirkstu aizvien aug­stāk, it kā ar to sekotu aizlidojošam putnam. Slēju pirkstu augstāk un augstāk, nenovērsdams arī skatienu, lidz iedomātais putns izzuda talē.

«Killisnu,» atkal ierunājos, paskatīdamies uz virsaiti Džordžu, bet pēc tam norādīju uz debesīm, atkārtodams: «Killisnu.»

Lai pērkons mani nosper uz vietas, Dik, bet viņi noti­cēja! Puse indiāņu iedomājās paši savām acīm redzējuši Tilliju pazūdam debesīs. Tie, kas Džunā dzēra manu vis­

kiju, droši vien redzēja vēl lielākus brīnumus! Kādēļ gan nevarēju vienreiz nevainīgi pajokot, ja jau diendienā pār­devu pudelēs ieslodzītus ļaunos garus? Sievas saka ne­labi spiegt, bet pārējie sačukstēties. Es sakrustoju rokas uz krūtīm, izslēju galvu, un visi no manis atkāpās.

«Grābiet viņu ciet!» ieaurojās virsaitis Džordžs. Trīs indiāņi metās man klāt, bet es pagriezos tiem pretim un sāku kustināt pirkstus, it kā grasītos nosūtīt viņus turp, kur jau aizlidojusi Tillija, piedevām vēl pamāju uz de­besīm. Pēc tam vairs neviens nebija ar mieru ķerties man klāt, kaut viņam solītu vai visas pasaules zeltu. Vir­saitis Džordžs pavēl, bet šie nekust no vietas. Tad viņš pats metās man virsū, bet es atkal sāku burties, un arī viņam pietrūka dūšas.

«Lai jūsu šamaņi izdara tādu pašu brīnumu, kādu nu­pat izdarīju es, lai nosauc Killisnu atpakaļ no debesīm, kur es viņu uzsūtīju,» es viņus izaicināju. Taču šamaņi zināja, kas tiem pa spēkam un kas ne.

«Lai jūsu sievas dāvā jums tik daudz dēlu, cik lasiene izlaiž ikru,» es sacīju, pagriezies uz iešanu, «un lai jūsu totēms nekad nenogāžas, lai jūsu ugunskuru dūmi mūžam ceļas pret debesīm!»

Bet, ja indiāņi būtu redzējuši, kādā ātrumā es joņoju uz laivu, tikko biju ticis tālāk prom no acīm, viņi droši vien būtu nodomājuši, ka paša burvestības man dzenas pa pēdām. Tillija, gribēdama sasildīties, bija atdauzījusi ledu, un mēs tajā pašā mirklī varējām doties ceļa! Velns! Kas tas bija par braucienu! Vējš visu laiku auro aiz mu­guras, bet ledaini viļņi veļas pāri klājam. Visas lūkas ciet, es pie stūres, Tillija dauza ledu, un tā gandrīz līdz pašai rītausmai. Beidzot piestāju pie Porkjupainas salas. Izkāpām krastā. Bijām tā nosaluši, ka zobs uz zoba ne­turējās, drēbes samirkušas caurcaurēm, Tillija uz krūtīm žāvēja sērkociņus.

Tā nu iznāk, ka es tomēr kādu mazumiņu par to visu zinu, Dik. Septiņus gaclus nodzīvojām kā vīrs ar sievu gan vētrās, gan rāmā laikā. Bet tad viņa nomira pašā niknākajā ziemas saltumā. Nomira dzemdībās čilkutu fak- torijā. Līdz pēdējam brīdim viņa turēja manu roku, bet sarma līda uz augšu gar durvīm un vilka ciet logu. Ārā vilku gaudoņa un Klusums. Iekšā — Nāve un Klusums. Vai neesi nekad dzirdējis Klusumu, Dik? Lai dievs tev arī nedod to dzirdēt, ja sēdēsi blakus mirējam. Ret es to dzirdēju. Kad elpa kliedz kā tvaikoņa pūtiens tumsā, bet sirds grand kā paisuma bangas pret klintīm …

Viņa bija sivašiete, Dik, bet īsta sieviete. Uzticama un godīga, Dik, uzticama un godīga. Pirms nāves viņa man sacīja: «Sargā manu guļvietu, Tommij, sargā to cieši.» Un es atbildēju: labi. Tad viņa atvēra acis un es skaidri redzēju, ka viņu plosa neizturamas sāpes.

«Biju tev laba sieva, Tommij, tādēļ apsoli man … ap­soli,» — vārdi likās iestrēgstam kaklā, «ka otrreiz pre­cēsi balto. Tikai neprecē sivašieti, Tommij. Tagad Džuriā ir daudz balto sieviešu. Es zinu. Tavi ļaudis saukā tevi par «indiānietes vīru», tavas sievietes uz ielas no tevis novēršas, un tu neej pie viņām ciemos kā citi vīrieši. Kādēļ? Tādēļ, ka tev sivašiete par sievu. Vai nav tiesa? Bet tas nav labi. Tāpēc es mirstu. Apsolies. Noskūpsti mani par zīmi, ka esi apsolījis.»

Es viņu noskūpstīju, viņa iesnaudās un pusmiegā čuk­stēja: «Tas ir labi.» Un nākamajā mirklī, kad piespiedu ausi viņai pie pašām lūpām, lai dzirdētu, viņa vēl iz­dvesa: «Sargā, Tommij, manu guļvietu …» Tā viņa no­mira dzemdībās tur čilkutu faktorijā.

Telts vētras grūdienos drebēja un grīļojās. Diks no jauna piebāza pīpi, bet Tommijs uzlēja tēju un nolika uz pavarda malas līdz Mollijas pārnākšanai.

Bet kā klājās tai, kuras acīs dzirksteļoja nicināšana un kuras dzīslās dumpojās jenkiju asinis? Nekā vairs nesa­redzēdama, klupdama krizdama, četrrāpus, vēja aizrautu elpu viņa atkūlās līdz teltij. Vētra raustīja un pluinīja lielo maisu viņai plecos. Sastingušiem pirkstiem viņa sāka raustīt aizvarus pie telts ieejas, bet durvis viņai atvēra Tommijs un Diks. Saņēmusi pēdējos speķus un lepnuma paliekas, viņa grīļodamās iestreipuļoja teltī, bet tūliņ arī pusnesamaņā nokrita uz grīdas.

Tommijs atraisīja siksnas un stīvēja maisu uz telts kaktu. Kad viņš nastu pacēla, tur iegrabējās kastroļi un pannas. Diks, kas patlaban lēja krūzītē viskiju, uz mirkli aprāvās un piemiedza aci. Tommijs pamirkšķināja pretī. Bez skaņas, ar lūpām vien viņš pačukstēja: «Kleitas,» — bet Diks brīdinot papurināja galvu.

— Seku, sirsniņ, — viņš sacīja, kad Mollija bija iz­dzērusi viskiju un cik necik atguvusies. — Sitās drēbes ir izžuvušas. Pārģērbieties. Mēs iziesim nostiprināt telti.

Kad būsiet galā, uzsauciet, tad ēdīsim pusdienas. Pasau­ciet, kad būsiet gatava.

— Dieva vārds, Dik, nu viņa būs rāma līdz pašai Dau- sonai, — smieklus rīdams, nomurmināja Tommijs, kad viņi abi, aukstumā drebedami, spiedās pie telts vējā plui- nītās sienas.

— Un tomēr tas ir pats labākais viņā, — Diks atteica, ieraudams galvu plecos, jo ap stūri nobrāza vesela kru­sas zalve. — Tas mīt arī tevī un manī, Tommij, un mēs to esam mantojuši no savām mātēm.