Dzeks Londons: Sivašiete

Meitenes lūdzās: «O, Tommij, nevajag!» Un asaras pa­šām birst kā pupas. «Lūdzu, nevajag! Mēs būsim labas. No tiesas, Tommij, mēs būsim labas!» Bet viņas bija mani tā aizkaitinājušas, ka nespēju rimties. Apklusu tikai tad, kad abas, ceļos nokritušas, sāka mani lūgties. Palūkojos uz virsaiti Džordžu, kurš joprojām nespēja izšķirties: sākt vai nesākt ķildu ar mani, lidz beidzot nolēma labāk pa­smieties, kaut arī ne pārāk jautri.

Ta palika. Kad tovakar atvadījos no Tillijas, sacīju viņai, ka uzturēšos šajā pusē vēl apmēram nedēju un gribētu viņu labi bieži sastapt. Izlikties tie ļaudis neprot, un Ti 1 lijas seja skaidri pauda, cik viņa priecīga, jo bija godīga un atklāta meitene.

Jā, tādu varēja tālu meklēt un neatrast! Itin viegli sa­pratu, kādēļ viņa iepatikusies virsaitim Džordžam. Taču ar mani sacensties virsaitis nespēja, es viņam pārvilkti baļķi pār ceļu. Gribēju meiteni tūliņ ņemt līdzi laivā un braukt uz dienvidiem, uz Vrangeja salu, kamēr notikums aizmirstas, lai Džordžs paliek ar garu degunu. Taču tik vienkārši tas nebija izdarāms. Viņa dzīvoja pie tēvoča. Tas bija viņai tads kā aizbildnis un sirga ar diloni vai kādu citu plaušu kaiti, un bija jau turpat pie gala. Brī­žiem vecajam kļuva labak, brīžiem sliktāk, un Tillija ne­gribēja tēvoci pamest, kamēr tas vēl dzīvs. Pirms aiz­braukšanas iegriezos viņu vigvamā paraudzīties, cik ilgi vecais vēl vārgs; bet tas bija meiteni jau sen apsolījis virsaitim Džordžam, tādēļ, mani ieraudzījis, tā pārskaitās, ka pa muti tam sāka aumaļām gāzties asinis.

«Atbrauc man pakaļ, Tomrnij,» lūdza Tillija, kad mēs krastā atvadījāmies.

«Labi,» es atteicu, «tiklīdz tu mani pasauksi.» Un es sāku viņu pa mūsu — balto modei skūpstīt, līdz viņa sa­drebēja kā apses lapa. Bet es pats tik traki pazaudēju galvu, ka tikko noturējos neaizskrējis un savām rokām neaizraidījis tēvoci talajā ceļā.

Es braucu uz Vrangeļa salu, garām Svētās Marijas līcim, nonācu pat līdz Karalienes Šarlotes salām: tirgo­jos, pārvadāju viskiju, darīju visu, kas pagadījās. Pienāca ziema un sals, un es jau dzīros doties atpakaļ uz Džunu, kad saņēmu vēsti no Tillijas.

«Brauc,» teica puisis, ko viņa bija atsūtījusi. «Killisnu saka: brauc tūliņ.»

«Kas tad tur vēl noticis?» es apprasījos.

«Virsaitis Džordžs,» puisis atbildēja, «precēt Killisnu.»

Nu, laiciņš toreiz bija, kad es tev saku! Vējš no zie­meļiem zēģelē mugurā, ko māk, ūdens sasalst, tikko at­sitas pret klāju, bet mēs manā vecajā laivā cīnāmies pret vēju simt jūdžu līdz Daijai. Kad izbraucu, man līdzi bija matrozis — indiānis no Duglasas. Taču viņu jau pusceļā vētra noskaloja no klaja. Griezos atpakaļ un trīs lāgi no­braucu gar to vietu — ne ziņas, ne miņas.

— Viņš droši vien aukstajā ūdenī uzreiz sastinga — iebilda Diks, pārtraukdams stāstu un pakārdams Molli­jas brunčus tuvāk pavardam. - Būs nogājis dibenā kā svina pika.

— Tā man arī likās. Tālāk braucu viens pats un no­kļuvu Daijā vēlu vakara pusdzīvs no aukstuma un izsal­kuma. Bija paisums, un es piebraucu laivu grīvā pie paša krasta. Pa upi nebija iespējams tikt uz priekšu ne par collas tiesu, jo saldūdens jau sāka vilkties ciet. Falles un bloki bija tā apledojuši, ka baidījos nolaist grotmastu un klīveri. Vispirms izdzēru pintu savas kravas, tad pametu visu, kā stāv, lai būtu vieglāk attauvoties, satinos segā un gāju taisni uz indiāņu apmetni. Redzēju, ka tur pošas lie­liem svētkiem. Cilkuti sabraukuši visi līdz pēdējam — ar suņiem, bērniem un laivām. Un kur nu vēl Suņausis, Mazie Laši un indiāņi no misijas. Cilvēku piecsimt bija sanācis svinēt Tillijas kāzas, un vismaz divdesmit jūdžu apkārtnē neviena vienīga baltā.

Tā ka galvu biju ievīstījis sega, indiāņi mani nepazina. Izlauzies cauri bērnu un suņu jūklim, nokļuvu līdz priek­šējām rindām. Plaša laukuma bija samestas kupenas, sa­kurti ugunskuri un sniegs nomīdīts cietāks par Portlan- des cementu. Turpat blakus ieraudzīju stāvam Til liju sar­kanā vadmalas tērpā, krellēm izrotātu, bet viņai preti — virsaiti Džordžu un viņa vecajos. Pašmāju šamanim pa­līdzēja burvju dakteri no citām ciltīm, un visi kopā viņi rīkoja tur tādus elles pesteļus, ka man salts pār kauliem pārskrēja. Tajā mirklī man ienāca prātā: «Ja pašreiz mani redzētu Liverpūles radi!» Tad atcerējos blondo Gusiju: kad atgriezos no pirrnā jūras brauciena, pamatīgi noslā­nīju viņas brāli, kuram nepatika, ka māsa cerējās ar vien­kāršu matrozi. Pieminēdams Gusiju. raudzījos uz Tilliju. «Dīvaini gan tā pasaule iekārtota,» es prātoju, «cilvēks dažkārt iekuļas tādā jezgā, kada mātei, viņu zīdījot. nav pat sapņos rādījusies.»

Nu labi. Kad ļembasts kļuva vēl skaļaks, piedevām sāka rībēt roņādas bungas un šamaņi gaudoja, cik rīkle spēj, es pačukstēju Til li j a i: «Vai esi gatava?» Velna milti! Viņa pat nenotrīcēja, nepaskatījās uz manu pusi, pat acis ne- samirkšķināja!

«Es zināju,» viņa klusi atbildēja — mierīga, nesteidzīga, kā pavasara paisums bezvēja laikā. «Kur?»

«Pie kraujas, kur beidzas ledus,» es čukstus turpināju. «Kad došu zīmi, skrien turp!»

Es laikam jau pieminēju, ka suņu tur bija, ka ne sa­skaitīt. Kurp vien acis vērs, visur guļ suņi. īstenībā tie nav nekas cits kā pieradināti vilki. Tiklīdz suga sāk iz­virst, viņi mājas suņus no jauna sapāro ar meža vilkiem. Kā tie kaujas! Pie mana mokasīna purngala gulēja viens tāds zvērs, bet pie papēžiem — otrs. Sagrābu vienu aiz astes un sagriezu, ka nobrīkšķēja vien. Suns atžņieba zo­bus, taču es neļāvu tam satvert manu roku, bet iegrūdu tieši atplestajā rīklē otra suņa skaustu.

«Bēdz!» uzsaucu Tillijai. Tu jau pats zini, kā šiiie suņi villojas. Nepagāja ne minūte, kad pa zemi vārtījās un rēca savi simt suņi, cits citu plosīdami; bērneļi un sievie­tes pajuka kur kurais, visā apmetnē izcēlās panika. Tillija nemanot aizlavījās, un es viņai pakaļ. Taču tad vēlreiz atskatījos, un piepeši velns mani dīdīja izspēlēt stiķi: no­metu segu un devos atpakaļ.

Pa to laiku suņi bija izšķirti un pūlis pamazām sāka atgūties. Taču visi bija sajukuši juku jukām, un vēl ne­viens nebija pamanījis, ka Tillijas nav.

«Sveiki!» es uzsaucu un pakratīju virsaitim Džordžam roku. «Lai biežāk gaisā paceļas dūmi no taviem katliem un stiksi tev pavasarī sagādā labi daudz zvērādu!»

Lai dievs mani soda, Dik, bet, ja tu zinātu, cik viņš kļuva priecīgs, mani ieraugot! Tillija taču bija izvēlējusies viņu, viņš dabūs meiteni. Kā lai nepalielās? Pa visām apmetnēm jau bija izklīdušas valodas, ka es esmu meičā ieskatījies, tagad viņš, protams, lepns: lai nu skatās, kā viņš mani pieveicis. Bez segas visi mani uzreiz pazina un tūliņ sāka trīt mēles un irgot. Šie varen uzjautrinājās, bet es viņus iepriecināju vēl vairāk, izlikdamies, ka nekā nezinu.

«Kas jums te par svētkiem?» es apvaicājos. «Kurš tad precas?»

«Virsaitis Džordžs,» atbildēja šamanis, zemu paklanī­damies virsaitim.

«Viņam taču jau divas sievas ir.»

«Nekas, apņems vēl vienu. Būs trīs,» šamanis noteica, atkal klanīdamies.

«Ak tā,» es sacīju un novērsos, it kā tas mani nemaz neinteresētu.

Tas šiem nepatika, tādēļ atskanēja saucieni: «Kiliisnuf Killisnu!»

«Kas ir ar Killisnu?» es noprasīju.

«Killisnu — Džordža sieva,» šie auroja. «Killisnu —

sieva!»

Es salēcos un paskatījos uz virsaiti Džordžu. Tas, va- rcn piepūties, apstiprinoši pamāja.