Dzeks Londons - Baltais klusums

Atsūti pie manis Ruti. Es gribu atvadīties no viņas un teikt, lai domā par dēlu un negaida, kamēr nomiršu. Citādi viņa var vēl atsacīties tev doties līdzi. Sveiks, draugs, sveiks!

« Kid! Pagaidi, — jārok augstāk par to vietu, kur iesākām. Es tur ik reizes izskaloju ap četrdesmit centu. Un vēl kaut kas, Kid!

Viņš noliecās zemāk, uztverdams pēdējos, tikko dzirda­mos vārdus — mirēja atzīšanos, nesaudzējot savu lepnumu.

— Piedod man — tu zini, par ko, — par Karmenu.

Atstājis klusu raudošo sievieti pie vīra, Meilmuts Kids

uzvilka kažoku, piestiprināja slēpes, paķēra šauteni un nozuda mežā. Viņš nebija iesācējs cīņā pret bargajiem Ziemeļiem, bet viņam nekad vēl nebija nācies veikt tik grūtu uzdevumu. Abstrakti runājot, tā bija vienkārša arit­mētika — iespēja glābt trīs dzīvības vai arī ļaut tām iet bojā tās vienas dēļ, kam bojā eja jau nolemta. Taču Meilmuts Kids vilcinājās. Piecos gados, ceļojot plecu pie pleca pa upēm un trasēm, dzīvojot apmetnēs un atradņu vietās, tiekoties ar nāvi kā medībās, tā badojoties un arī plūdu laikā, bija nostiprinājušās viņa un Meisona drau­dzības saites. Sīs saites bija tik stipras, ka viņš bieži vien juta vieglu greizsirdību uz Ruti no pirmās dienas, kad sieviete nostājās starp viņiem. Bet tagad šīs saites jāsarauj pašam ar savu roku.

Viņš lūgtin lūdzās, kaut patrāpītos briedis, viens vie­nīgs briedis, bet šķita, ka visi meža zvēri pametuši šo malu, un nakts pārsteidza pārgurušo cilvēku, kad tas grie­zās atpakaļ tukšām rokām un smagu sirdi. Suņu saceltā kņada un Rutes spalgais kliedziens lika viņam paātrināt soļus.

Atsteidzies nometnē, Meilmuts Kids ieraudzīja, ka sie­viete, kaucošo suņu bara ielenkta, atgaiņājas ar cirvi. Suņi bija pārkāpuši savu saimnieku dzelzs likumu un metušies uz pārtikas krājumu. Kids pievienojās Rutei, darbodamies ar šautenes laidi, un dabiskās izlases mūž­senā traģēdija norisinājās visā savā pirmatnējā nežēlī- gumā. Šautene un cirvis vienmērīgi cēlās un krita, trāpot un arī netrāpot mērķi; lokanie ķermeņi šaudījās šurp un turp — mežonīgi spīdošas acis, no slienām slapji ilkņi. Cilvēks un zvērs izmisumā cīnījās par savu kundzību. Tad sadauzītie suņi aizlīda tālāk no ugunskura, laizīdami vātis un žēli kaukdami pret zvaigznēm.

Viss žāvēto zivju krājums bija iznīcināts, un tālāka­jam — vairāk nekā divi simti jūdžu garajam ceļam pali­kušas tikai apmēram piecas mārciņas miltu. Rute atgriezās pie vīra, bet Meilmuts Kids nodīrāja un sacirta gabalos viena suņa vēl silto ķermeni, kam galva bija sašķaidīta ar cirvi. Katru gabalu viņš noslēpa drošā vietā, bet ādu un iekšas aizmeta nosistā suņa nesenajiem biedriem.

Rīts atnesa jaunas rūpes. Suņi sāka plēsties savā starpā. Viss bars uzbruka Karmenai, kurā vēl sīksti tu­rējās dzīvība. Pātagas cirtieni bira kā krusa. Suņi smilk­stēja un picplaka sniegam, taču izklīda tikai tad, kad no Karmenas nebija vairs palicis ne kauliņa, ne ādas, ne vilnas, itin nekā.

Meilmuts Kids ķērās pie darba, klausīdamies Meisona murgos, kurš atkal bija Tenesijā, ielaidās plašās pārrunās un sīvi strīdējās ar jaunības draugiem.

Izmantodams tuvējās priedes, Meilmuts Kids strādāja ātri, bet Rute vēroja, ka viņš ierīko kaut ko līdzīgu slēp­tuvei, kur mednieki glabā krājumus, lai pasargātu tos no meža dzīvniekiem un suņiem. Viņš nolieca divu priedīšu galotnes vienotrai pretī gandrīz līdz zemei un piesēja ar briežādas siksnām. Tad, ar pātagas sitieniem piespiedis suņus nomierināties, iejūdza tos divās nartās un sakrāva tajās visu, atstājot tikai ādas, kurās bija satīts Meisons. Meilmuts Kids savīkstīja un sasēja viņu vēl ciešāk, bet siksnu galus piestiprināja pie priežu virsotnēm. Mednieku naža grieziens atbrīvos priedes, tās izsliesies un pacels ķermeni augstu gaisā.

Rute bija uzklausījusi vīra pēdējo gribu un padevās bez ierunām. Nabadzīte jau agri bija mācījusies paklau­sīt. Vēl bērns būdama, viņa līdz ar visām savas cilts sie­vietēm bija klausījusi visas radības kungam, jo sievietei neklājās runāt pretī viņam. Kids nemēģināja novērst sāpju uzliesmojumu, kad Rute noskūpstīja vīru, — viņas pašas cilts ļaudis nepazīst tāda paraduma, — tad Kids aizveda viņu pie priekšējām nartām un palīdzēja piestiprināt slē­pes. Kā akla viņa neapzināti paņēma nūju un pātagu un, uzmundrinādama suņus, devās ceļā. Pēc tam Kids atgrie­zās pie Meisona, kas bija iegrimis bezsamaņā, un ilgi pēc tam, kad Rute vairs nebija saredzama, sēdēja pie ugunskura, gaidīdams drauga nāvi un lūgdams, lai tā pienāktu ātrāk.

Nav viegli palikt vienam ar rūgtām domām Baltajā Klusumā. Mijkrēšļa klusums ir līdzcietīgs, tas it kā aiz­sargā cilvēku, ietinot savā segā un izrādot līdzjūtību. Bet Baltā Klusuma dzidrā spodrība un saltums, kas valda zem tērauda debesīm, ir nežēlīgi.

Pagāja stunda, divas stundas, — Meisons vēl nemira. Pusdienā saule, neparādīdamās pie debess malas, meta sniegā slīpu sarkanu staru atspulgu. Bet drīz pazuda arī tie. Meilmuts Kids piecēlās un piespieda sevi pieiet tuvāk biedram. Viņš apskatījās visapkārt. Baltais Klusums it kā ņirgājās par viņu, un viņu pārņēma bailes. Atska­nēja spalgs šāviens. Meisons uzlidoja augšā savā gaisa kapā, bet Meilmuts Kids, uzcirtis suņiem ar pātagu, aiz- traucās pa sniegaino līdzenumu.