Dzeks Londons - Baltais klusums

Hop! Pātaga tā vien svilpoja pa gaisu, un visvairāk dabūja pakritušais suns.

— Rimsties, Meison, — iejaucās Meilmuts Kids, — viņa, nelaimīgā, jau tā beidzas nost. Pagaidi, mēs tūliņ iejūg­sim manējos.

Meisons nogaidīja, līdz viņš beidza runāt, atvēzējās — un garā pātaga atkal apvijās ap vainīgā suņa ķermeni. Karmena — tā bija viņa — žēli iesmilkstējās, saguma sniegā un tad apvēlās uz sāniem.

Mirklis bija traģisks. Bēdīgs notikums ceļā — mirst suns, ķildojas divi draugi. Rute norūpējusies raudzījās no viena uz otru. Bet Meilmuts Kids savaldījās, kaut arī viņa acīs bija jaušams pārmetums, un, noliecies pie suņa, pārgrieza siksnas. Neviens neteica ne vārda. Suņus sa­jūdza pa pāriem, šķērsli pārvarēja. Nartas atkal devās ceļā. Karmena ar pēdējiem spēkiem vilkās nopakaļ. Ka­mēr vien suns var paiet, to nenonāvē, tam vēl paliek iespēja glābt dzīvību — aizvilkties līdz apmetnes vietai, bet tur cilvēki varbūt nošaus briedi.

Meisons, jau nožēlodams savu rīcību, bet būdams pā­rāk stūrgalvīgs, lai to atzītu, gāja pajūgiem pa priekšu un nenojauta tuvās briesmas. Viņi šķērsoja ar biezu mežu noaugušu ieplaku. Apmēram piecdesmit pēdu no ceļa auga milzu priede. Paaudzēm ilgi tā bija te stāvējusi, un pa­audzēm ilgi liktenis tai bija gatavojis tādu galu — tai un varbūt pie viena arī Meisonam.

Viņš noliecās, lai sasietu vaļīgu kļuvušo mokasīna sik­snu. Nartas apstājās, un suņi klusēdami apgūlās sniegā. Klusums bija pārdabisks; sarmas klātajiem kokiem ne­pakustējās ne zars; aukstums un klusums bija sasaldē­juši dabas sirdi un sastindzinājuši tās trīsošās lūpas. Gaisā atskanēja nopūta — viņi to nevis izdzirda, bet drī­zāk sajuta kā kustības vēstnesi šai nekustīgajā pasaulē. Un, lūk, milzīgais koks, salīcis zem gadu nastas un sniega smaguma, nospēlēja savu pēdējo lomu dzīves traģēdijā. Meisons izdzirda brīdinošo krakšķi, gribēja atlēkt sāņus, bet nepaguva ne atliekties, kad koks viņu nogāza, uzkrī­tot uz muguras.

Pēkšņas briesmas, ātra nāve — cik bieži Meilmutam Kidam bija nācies sastapties kā ar vienu, tā otru! Prie­des skujas vēl trīcēja, bet viņš jau deva rīkojumu un metās palīgā. Arī indiāniete nenokrita bez samaņas un nesāka liet nevajadzīgas asaras, kā to būtu darījušas daudzas viņas baltās māsas. Pēc Meilmuta Kida pirmā vārda viņa ar visu savu smagumu uzgūlās par sviru pie­lāgotajai nūjai, lai atvieglotu spiedienu, un klausījās vīra vaidos, kamēr Meilmuts Kids sāka cirst koku. Tērauds līksmi skanēja, grauzdamies sasalušajā stumbrā, un katru cirtienu pavadīja Meilmuta Kida smagais, skaļais sēciens.

Beidzot Kids noguldīja uz sniega nožēlojamu radījumu, kas vēl nesen bija bijis cilvēks. Bet briesmīgākas par viņa biedra mokām bija mēmās sāpes sievietes sejā un viņas skatiens, kurā savienojās cerība un izmisums. Runāts tika maz. Ziemeļu iedzīvotāji agri iepazīst vārdu veltīgurnu un darbu nenovērtējamo nozīmi. Kur temperatūra ir seš­desmit pieci grādi zem nulles, cilvēks nevar ilgi gulēt sniegā un nenosalt. Nartām nogrieza siksnas, nelaimīgo Meisonu ietina ādās un uzlika uz sakrautiem zariem. Vi­ņam priekšā sakūra ugunskuru, malkai izlietojot to pašu koku, kas bija atnesis nelaimi. Meisonam aiz muguras un daļēji viņam pāri iztaisīja no teltenes gabala primi­tīvu nojumi, kas aizturēja siltumu un atsvieda to lejup,— līdzeklis, ko pazīst katrs, kas fiziku mācījies no dabas.

Cilvēki, kas ne reizi vien bijuši tuvu nāvei, saprot tās saucienu. Meisons bija briesmīgi sakropļots. Tas kļuva skaidrs, pat uzmetot paviršu skatienu. Lauzta labā roka, kāja un mugura; kājas paralizētas; droši vien bija sa­triekti arī iekšējie orgāni. Tikai vaidi, retumis atskanot, liecināja, ka viņš vēl dzīvs.

Nekādu cerību, nekādas iespējas palīdzēt. Lēnām ar­vien tuvāk zagās nežēlīgā nakts. Rute to sagaidīja ar stoisku izmisumu, kas raksturīgs viņas rasei. Meilmuta Kida bronzas sejā radās klāt vēl dažas rievas. Vismazāk cieta Meisons, jo viņš klejoja pa Austrumu Tenesiju pa Lielajiem Miglainajiem Kalniem un atkal pārdzīvoja savu bērnību. Un visaizkustinošākais bija sen aizmirstais dien­vidu dialekta melodiskums, kad viņš murgoja par peldē­šanos ezeros, par jenotu medībām un arbūzu zagšanu.

Rutei tas viss bija ķīniešu ābece, bet Kids saprata Mei­sonu un izjuta katru vārdu tā, kā var izjust tikai cilvēks, kas ilgus gadus izticis bez visa, ko sauc par civilizāciju.

Sakropļotais no rīta atguva samaņu, un Meilmuts Kids noliecās pie viņa, cenzdamies uztvert viņa čukstus.

— Vai atceries, kā mēs pulcējāmies Tananā? Kad sāks iet ledus, būs pagājuši jau četri gadi. Toreiz es viņu vēl tā nemīlēju. Viņa bija glīta, tāpēc arī laikam aizrāvos. Bet zini, es viņai pieķēros arvien vairāk. Viņa bija man laba sieva, vienmēr atbalstīja grūtā brīdī. Un, kas attie­cas uz tirgošanos, tu zini, ka neviens netiek viņai līdzi. Vai atceries, kā viņa pārpeldēja Briežuragu Krāces un palīdzēja mums abiem tikt lejā no klints, pie tam ūdeni visu laiku kapāja ložu krusa?… Un badošanās Nuklu- kaietā? … Un kā viņa skrēja pa peldošiem ledus gaba­liem, lai mums jo ātrāk atnestu ziņas… Jā, Rute bija man laba sieva, labāka nekā tā otra. Vai tu nezināji, ka esmu bijis precējies? Vai netiku tev stāstījis? Jā, reiz mēģināju kļūt precēts vīrs — mājās, Savienotajās Valstīs.

Tāpēc arī te nokļuvu. Mēs kopa uzaugām. Aizbraucu, lai dotu viņai ieganstu šķirties. Viņa dabūja šķiršanos.

Bet Rutei gar to nav nekādas daļas. Es gribēju te iz­beigt visu un nākošajā gadā aizbraukt — kopā ar viņu. Bet tagad vairs nav vērts par to runāt. Nesūti Ruti at­pakaļ pie viņas cilts, Kid. Sievietei ir ārkārtīgi grūti at­griezties atpakaļ. Iedomājies tikai: gandrīz četrus gadus ēst mūsu bekonu un pupas, maizi un žāvētus augļus un pēc tam atkal tikai zivis un brieža gaļu. Apgūt mūsu pa­ražas, saprast, ka tās labākas, un tad atkal atgriezties pie vecā! Viņai būs grūti. Parūpējies par viņu, Kid . .. Kāpēc gan ne? … Kaut arī tu vienmēr esi vairījies no sie­vietēm … Es tā arī nedabūju zināt, kas tevi atvedis šai malā. Esi labs pret viņu un, tiklīdz vari, aizsūti uz Sa­vienotajām Valstīm. Bet, ja viņa ilgosies pēc dzimtenes, palīdzi viņai atgriezties.

Bērns — tas vēl vairāk mūs satuvināja, Kid. Mana viskarstākā vēlēšanās, lai tas būtu zēns. Iedomājies tikai, Kid! Miesa no manas miesas. Viņu nedrīkst te atstāt. Bet, ja tā ir meitene, — vēl jo mazāk. Pārdod manas ādas: par tām var dabūt apmēram piecus tūkstošus, un tikpat daudz rrian vēl pienākas no sabiedrības. Nokārto manas lietas kopā ar savējām. Domāju, ka mūsu rūdas atradne sevi attaisnos. Dod viņam labu izglītību, bet, galvenais, Kid, lai viņš neatgrieztos šeit. Te nav vietas baltajam cilvēkam.

Ar mani ir beigas, Kid. Labākā gadījumā — trīs vai četri miegi. Jums jāiet tālāk. Jums vajag iet tālāk! Ne­aizmirsti, ka tā ir mana sieva un ka tas ir mans dēls … Ak dievs! Ceru, ka tas būs zēns! Nepalieciet pie manis. Es pavēlu jums iet projām. Paklausi mirēju!

— Dod man trīs dienas! — Meihnuts Kids lūdza. — Tev kļūs labāk, viss var mainīties.

— Nē.

— Tikai trīs dienas.

— Jums jābrauc tālāk.

— Divas dienas.

— Tā ir mana sieva un mans dēls, Kid. Nelūdz mani.

— Vienu dienu.

— Nē, nē! Es pavēlu!

— Tikai vienu dienu! Mēs kaut kā iztiksim ar pārtiku, un varbūt es nošaušu briedi.

— Nē! … Nu labi: vienu dienu un ne minūti ilgāk. Un vēl, Kid, — neliec man nomirt vienam. Tikai šāvienu, tikai reizi nospiest gaili. Tu saproti. Neaizmitsti to! Neaiz­mirsti! Miesa no manas miesas, bet es viņu neredzēšu!