Dzeks Londons: Veco vīru sazvērestība

Kazarmās tiesāja kādu cilvēku, bija paredzams nāves sods. Tas bija vecs vīrs, iezemietis no Baltās Zivs upes, kura ieplūst Jukonā lejpus Lebārža ezera. Šai prāvai sa­sprindzināti dzīvoja līdzi visa Dausona, kā arī Jukonas novada iemītnieki tūkstoš jūdžu augšup un lejup pa straumi. Kopš laika gala anglosakši — laupītāji uz saus­zemes un jūras — mēdz izdot likumus tautām, kuras pa­kļāvuši, un bieži vien šie likumi ir jo bargi. Taču Imbera prāvā pirmo reizi šķita, ka šie likumi ir nepietiekami un pārāk mīksti. Jau pēc matemātiska aprēķina vien soda mērs, kādu viņam varēja piespriest, nebija taisnīgs. Kāds būs sods, par to šaubu nevarēja būt, tas bija skaidrs pats par sevi; bija paredzams nāves sods, taču Imberain bija tikai viena dzīvība, bet uz viņa sirdsapziņas gulēja des­mitiem dzīvību.

īstenībā pie Imbera rokām lipa tik daudzu cilvēku asi­nis, ka nebija iespējams precīzi uzskaitīt slepkavības, par kurām viņš atbildīgs. Kūpinādami pīpi atpūtas brīžos ceļmalā vai zvilnēdami ap pavardu, vīri bieži mēģināja kaut aptuveni aplēst viņa roku nogalināto cilvēku skaitu. Nelaimīgie slepkavības upuri itin visi bija baltie, nokauti gan pa vienam, gan divatā, gan veselām grupām. Un šīs slepkavības bija tik bezmērķīgas un nepamatotas, ka tās ilgi palika neizdibināms noslēpums karaliskajai jātnieku policijai kā toreiz, kad vēl pastāvēja policijas pārvaldes apgabali, tā vēlāk, kad strauti sāka dot ienākumus un no domīnijas tika atsūtīts gubernators, lai novadam liktu maksāt par tā bagātībām.

Taču vēl lielāks noslēpums bija tas, kāpēc Imbers ieradies Dausonā, lai pats sevi nodotu varas iestādēm. Vēlā pavasarī, kad Jukona krāca un svaidījās zem ledus segas, vecais indiānis nogriezās no ledus takas, kas veda pa upi, un, ar grūtībām uzrāpies krastā, acis blisinādams, palika stāvam uz galvenas ielas. Cilvēki, kam bija gadī­jies ievērot viņa atnākšanu, liecināja, ka vecais vīrs bijis vārgs un drebelīgs, viņš grīļodamies aizvilcies līdz būv- baļķu grēdai un tur apsēdies. Tā viņš nosēdēja visu dienu, raudzīdamies tieši uz priekšu, kur baltie cilvēki nebei­dzamā straumē plūda viņam garām. Daža laba galva, ziņ­kāri pagriezusies sānis, sastapās ar viņa stīvo skatienu, un ne viena vien piezīme tika veltīta vecajam sivašam ar dīvaino sejas izteiksmi. Vēlāk neskaitāmi cilvēki atce- rējas, ka viņus tūdaļ satraucis indiāņa neparastais izskats, un pēc tam līdz mūža galam lielījās ar savām spējām tūdaļ atklāt visu neikdienišķo.

Tomēr par šā atgadījuma varoni bija lemts kļūt Diken- senam, Mazajam Dikensenam. Mazais Dikensens bija iebraucis šajā novadā ar lieliem sapņiem un pilnu kabatu banknošu, bet līdz ar tām izgaisa arī sapņi, un, lai no­pelnītu naudu atpakaļceļam uz Savienotajām Valstīm, viņš bija pieņēmis ierēdņa vietu Holbruka un Meisona mākleru firmā. Būvbaļķu kaudze, uz kuras sēdēja Imbers, atradās tieši pretī Holbruka un Meisona kantora logiem. Pirms do­šanās pusdienās Dikensens pa logu paraudzījās uz sirmgalvi, un, kad viņš atgriezies no pusdienām, at­kal paraudzījās pa logu, vecais sivašs vēl arvien bija turpat.

Dikensens brīdi pa brīdim paskatījās pa logu, un arī viņš pēc tam līdz mūža galam lielījās ar savu apķērību. Viņš bija sīks, romantiski noskaņots jauneklītis un iztēlē sa­līdzināja veco, nekustīgo pagānu ar visas sivašu cilts dvēseli, kas vēsām acīm noraugās iebrucēju sakšu ordās. Stundas gāja, bet Imbers pozu nemainīja, pat ne par mata tiesu nesavilka kādu muskuli, un Dikensens atminē­jās citu vīru, kas reiz, stalti saslējies, bija sēdējis nartās galvenās ielas vidū, kur ļaudis staigāja šurp un turp. Visi domāja, ka indiānis atpūšas, bet vēlāk, to aizskāruši, at­klāja, ka šis cilvēks ir stīvs un auksts, nosalis dzīvas bur­zmas pārpilnās ielas vidū. Lai mirušo atlocītu taisnu, tā, ka var iedabūt šķirstā, viņu vajadzēja aizvilkt pie uguns­kura un mazliet atkausēt. Dikensens nodrebuļojās, to at­cerēdamies.

Mazliet vēlāk Dikensens izgāja uz ietves, lai izsmēķētu cigāru un atvēsinātos, un vēl pēc brītiņa sagadījās, ka nejauši garām gāja Emīlija Trevisa. Emīlija Trevisa bija vienreizēji izsmalcināta, glezna un gracioza, un gan Lon­donā, gan Klondaikā viņa ģērbās tā, kā pieklājas raktuvju inženiera — miljonāra meitai. Mazais Dikensens nobēdzi­nāja cigāru ārpusē uz palodzes, no kurienes atkal varētu to paņemt, un pacēla cepuri.

Viņi bija kādas minūtes tērzējuši, kad Emīlija Trevisa, palūkojusies pār Dikensena plecu, īsi un klusi iespiedzās. Dikensens pagriezās paskatīties un arī satrūkās. Imbers bija pārnācis pari ielai un nu stāvēja pa gabaliņu — iz­kaltusi, badaina ēna —, nekustīgo skatienu cieši ieurbis meitenē.

— Kā tev vajag? — Mazais Dikensens drebošā balsī drosmīgi noprasīja.

Imbers kaut ko noņurdēja un piegāja pavisam klāt Emī­lijai Trevisai. Viņš saka to aplūkot pamatīgi un vērīgi, collu pa collai. īpaši ieinteresēts viņš rādījās par Emīlijas Trevisas zīdainajiem, brūnajiem matiem un maigi rožai­najiem vaigiem, kas bija vāri samtaini kā tauriņa spārns. Indiānis gāja meitenei apkārt, apskatīdams viņu ar vēr­tējošu skatienu — gluži ka cilvēks, kas pētī, ka noaudzis zirgs vai kā gatavota laiva. Loka beigās meitenes sārtā auss nokļuva starp viņa aci un vakarīgo sauli, un viņš apstājās, domīgi pētidams tās rožaino caurspīdīgumu. Tad viņš atkal atgriežas pie Emīlijas Trevisas sejas un ilgi, cieši skatījās zilajās acīs. Kaut ko noņurdējis, viņš ap­ņēma ar roku tās augšdelmu starp plecu un elkoni. Ar otru roku pacēlis apakšdelmu, viņš to salieca. Indiāņa sejā parādījās riebuma un neizpratnes grimase, un, nicīgi nogrudzinādamies, viņš ļāva meitenes rokai noslīgt No- murdējis kādus vārdus rīkles balsī, indiānis pagrieza vi­ņai muguru un pievērsās Dikensenam.

Dikensens nesaprata viņa valodu, bet Emīlija Trevisa smējās. Imbers, pieri saraucis, uzrunāja gan vienu, gan otru, bet abi purināja galvu. Viņš jau grasījās iet prcjām, kad Emīlija Trevisa izsaucās:

— Ei, Džimmij! Panāc šurp!

Džimmijs pienāca no ielas viņas puses. Tas bija garš, lamzīgs indiāņu puisis, ģērbies uzsvērti eiropeiski, ar El- dorado karaļa sombrero galvā. Vārdus meklēdams un rīs­tīdamies, viņš parunāja ar Imberu. Džimmijs bija sitka, kam par tālākajos novados izplatītajiem dialektiem bija tikai ļoti virspusējas zināšanas.

— Viņš Baltās Zivs vīrs, — Džimmijs teica Emīlijai Trevisai. — Mans nezināt daudz viņa valodu. Viņam gri­bēt satikt galveno balto cilvēku.

— Gubernatoru? — minēja Dikensens.

Džimmijs vēl parunāja ar vīru no Baltas Zivs cilts, un seja viņam kļuva nopietna un apstulbusi.

— Es domāt, viņam gribēt kapteini Aleksanderu, — Džimmijs paskaidroja. — Viņam teikt, ka nokaut balto vīru, balto sievu, balto zēnu, nokaut daudz baltos cilvē­kus. Viņam gribēt mirt.

— Laikam nenormāls, — Dikensens sacīja.

— Kā jūs teikt? — Džimmijs prasīja.

Dikensens nozīmīgi piespieda pirkstu pie deniņiem un pagrozīja to.

— Var būt tā, var būt tā, — Džimmijs atteica un atkal parunāja ar Imberu, bet tas visu laiku tikai taujāja pēc galvenā baltā cilvēka.

Grupiņai pienāca klāt kāds jātnieku policists (Klondai- kas dienestā tie iztika bez zirgiem) un dzirdēja Imbera atkārtoti izteikto vēlēšanos. Policists bija spēkpilns jau­neklis ar platiem pleciem, izliektām krūtīm, glīti veidotās kājas viņš turēja taisni un paplestas, un, kaut gan Imbers bija garš, policists viņu pārsniedza par pusgalvas tiesu. Acis viņam bija vēsas, pelēkas un mierīgi vērīgas, bet izturēšanās liecināja par to īpašo savas varas apziņu, kas pārmantota no senčiem un nostiprināta ar tradīcijām. Viņa košo vīrišķību akcentēja izteiktais jauneklīgums — policists bija vēl tīrais zēns, un viņa gludie vaigi rādīja, ka spēj notvīkt tikpat strauji kā meitenei.