Dzeks Londons: Veco vīru sazvērestība

Atnāca trešais baltais cilvēks, atnesdams līdzi lielu bagātību visvisādu brīnumainu ēdienu un arī mantu. Ap­maiņai pret tām viņš paņēma divdesmit mūsu stiprāko suņu. Tāpat par dāvanām un lieliem solījumiem desmit mūsu jaunie mednieki pavadīja viņu ceļojumā — neviens cilvēks nezina, uz kurieni. Runāja, ka viņi miruši Ledus kalnu sniegājos, kur vēl neviens cilvēks nav bijis, vai arī Klusuma Pakalnos, kas atrodas aiz zemes malas. Lai bija kā būdams, bet ne suņi, ne jaunie mednieki Baltās Zivs ciltī vairs netika redzēti.

Ar gadiem nāca arvien vairāk balto cilvēku, un allaž viņi par maksu un par dāvanām aizveda sev līdzi jau­nekļus. Reizēm šie jaunekļi atgriezās, pilni ar dīvainiem stāstiem par briesmām un mocībām zemēs aiz pelliju cilts novadiem, un reizēm viņi neatgriezās. Mēs teicām: «Ja baltie cilvēki nebaidās par dzīvību, tas ir tāpēc, ka viņiem dzīvību ir daudz, bet Baltās Zivs ciltī mūsu ir maz, tā­pēc jaunekļi vairs nedrīkst iet projām.» Tomēr jaunekļi gaja projām, projām gāja arī jaunās sievietes, un mēs bijām ļoti dusmīgi.

Tiesa, mēs tagad ēdām miltus un sālītu cūkgaļu un dzērām tēju, kas ir ļoti patīkami, tomēr, ja tēju dabūt vairs nevarēja, tad bija slikti, mūsu valoda kļuva strupa, bet dusmas ātras. Tā mēs sākām kārot pēc mantam, ko baltie cilvēki atveda, lai tirgotos. Tirgoties! Tirgoties! Visu laiku to vien tikai domājām, kā tirgoties! Kadu ziemu mēs pārdevām visu gaļu par sienas pulksteni, kas negāja, un rokas pulksteni ar salauztām iekšām, par zāģiem, kas bija nodeldēti gludi, un pistolēm, kam trūka patronu un kas tālab nekur nederēja. Tad sākās bads, mums trūka gaļas, un četrdesmit cilvēku nomira, pirms vēl bija pie­nācis pavasaris.

«Nu mēs esam kļuvuši vāji,» mēs teicām, «un pelliji mums uzbruks un ieņems mūsu robežas.» Bet tāpat, kā bija noticis ar mums, bija noticis ari ar pellijiem, viņi bija pārāk vāji, lai mums uzbruktu.

Mans tēvs Otsbaoks, spēcīgs vīrs, nu bija kļuvis vecs un ļoti gudrs. Viņš runāja ar virsaiti un teica tam:

«Paskaties, mūsu suņi nekur neder. Tie vairs nav spē­cīgi, ar bieziem kažokiem, tie mirst sala laikā un aiz pār­pūles aizjūgā. Iesim pa ciematu un nokausim tos, atstā­sim tikai vilku suņu kuces, naktī tās atraisīsim un palai­dīsim ārpus apmetnes, lai sapārojas ar meža vilkiem. Tā mēs atkal dabūsim spēcīgus suņus ar siltiem kažokiem.»

Viņa vārdi tapa uzklausīti, un tā mēs, Baltās Zivs cilts, kļuvām pazīstami ar mūsu suņiem, kas bija labākie visā zemē. Taču ar mūsu cilvēkiem mēs nebijām pazīstami. La­bākie no mūsu jaunekļiem un meitenēm bija aizgājuši līdzi baltajiem cilvēkiem, lai pa takām un upēm ceļotu uz tāliem novadiem. Jaunās sievietes atgriezās novecoju­šas un salauztas, tāpat kā bija pārnākusi Noda, vai arī neatgriezās nemaz. Bet jaunekļi atgriezās, lai uz neilgu laiku pasēdētu pie ugunskura, tiem bija nelabas valodas un rupjas paražas, viņi dzēra nelāga dzērienus, spēlēja kārtis augām naktīm un dienām, viņu sirdi allaž pildīja liels nemiers, līdz viņus sasniedza balto cilvēku sauciens, un tad viņi atkal aizgāja uz nezināmiem novadiem. Viņi nepazina ne goda, ne cieņas, viņi ņirgājās par senlaiku ieradumiem un smējās tieši sejā virsaitim un šamaņiem.

Kā jau teicu, mēs, Baltās Zivs cilts, bijām kļuvuši vāji. Mēs pārdevām savas siltās aļņādas un zvērādas par ta­baku un viskiju, un plānām katūna drēbēm, zem kurām mēs aukstumā trīcējām. Mūs pārņēma klepus sērga, vīri un sievietes klepoja un svīda augas garās naktis, bet med­nieki uz takas spļāva asinis sniegā. Te vienam, te otram sāka plūst asinis pa muti, un viņi drīz nomira. Sievietes dzemdēja maz bērnu, un tie, ko viņas dzemdēja, bija vārgi un slimīgi. No baltajiem cilvēkiem pie mums uzradās vēl citādas slimības, kādas līdz tam nebijām pazinuši un nespējām saprast. Bakas, masalas — tā es dzitdēju no­saucam šīs slimības, un mēs no tām mirām bariem, kā klusās attekās mirst laši, kad tie rudenī ir beiguši nārstot un tiem vairs nav vajadzīgs dzīvot.

Bet visdīvainākais ir tas, ka baltie cilvēki gan nāk kā nāves dvaša, visi viņu ceļ i ved uz nāvi un viņu nāsis to izelpo, — taču paši viņi nemirst. Viņiem ir viskijs un tabaka, un īsspalvainie suņi, viņiem ir daudz slimību — bakas un masalas, klepus sērga un asins spļaušanas sērga; viņu āda ir balta, un viņi ir vārīgi pret salu un vētrām; viņiem ir pistoles, kas ļoti ātri šauj sešas reizes no vietas, bet nekur neder. Un tomēr viņi kļūst trekni ar visām savām daudzajām kaitēm, viņiem viss paveicas, viņi ir uzlikuši smagu roku visai pasaulei un dzen grūtā jūgā visas tautas. Ari viņu sievietes ir maigas kā mazi bērni, ļoti trauslas un tomēr nekad nelūst — un tās ir šo vīru mātes. Un no visa šī gļēvuma, no slimībām, no vājuma rodas spēks un vara. Viņi ir vai nu dievi, vai velni. Es nezinu. Ko gan es zinu, es, vecais Imbers no Baltās Zivs cilts? Zinu tikai vienu — ka viņus saprast nav iespējams, šos baltos cilvēkus, kas ir tālu ceļu gājēji un karotāji pa visu zemi.

Kā jau teicu, medījuma mežā kļuva mazāk un mazāk. Tiesa, baltā cilvēka šautene ir varens ierocis un nonāvē pa lielu gabalu, bet kāda vērtība šautenei, ja nav medī­juma, ko šaut? Kad es vēl biju zēns, pie Baltās Zivs upes briedis bija katrā pakalnā un ik gadus ieradās nesaskai­tāmi aļņi. Tagad mednieki var staigāt taku desmit dienas un neviens briedis neiepriecinās viņu acis, bet nesaskaitā­mie aļņi nenāk vairs nemaz. Es saku, maza vērtība ir šautenei, kas spēj nonāvēt pa gabalu, ja nav nekā, ko medīt.

Un es, Imbers, sāku pārdomāt visu notiekošo, vēro­dams, ka Baltās Zivs cilts ļaudis un pelliji, un visas cil­tis mūsu zemē iznīkst tāpat, kā ir iznīcis medījums me­žos. Ilgi es pārdomāju. Es apspriedos ar šamaņiem un vecajiem vīriem, kas ir gudri. Es aizgāju nomaļā vietā, lai ciemata trokšņi mani netraucētu, un neēdu vairs gaļu, lai pilnais vēders man nespiestu un nedarītu gausas acis un ausis. Es ilgi sēdēju mežā bez miega, platām acīm vērodams, vai neparādīsies kāda zīme, ar saspringtām ausīm pacietīgi klausīdamies, vai neatskanēs vārds, kam jānāk. Un viens pats es nakts melnumā aizgāju upes krastā, kur vējš vaimanā un ūdens raud, un tur es taujāju pēc gudrības veco, sen mirušo un aizgājušo šamaņu ga­riem, kas mīt kokos.

Un pēdīgi es skatīju redzējumu — pie manis skrēja is- spalvaini un riebīgi suņi, un nu man ceļš šķita skaidrs. Pēc gudrā padoma, ko deva Otsbaoks, mans tēvs un spē­cīgs vīrs, mūsu pašu vilku suņu suga bija uzturēta tīra, tāpēc tiem bija silti kažoki un tie bija spēcīgi iejūgā. Tā es atgriezos mūsu ciematā un teicu vīriem runu.

«Viņi ir cilts, šie baltie cilvēki,» es teicu. «Ļoti liela cilts, un nav šaubu, viņu zemē vairs nav medījuma, tāpēc viņi ir ieradušies pie mums, lai iegūtu sev jaunu zemi. Bet viņi padara mūs vājus, un mēs mirstam. Tā ir ļoti badaina tauta. Nu jau ari pie mums ir izbeidzies medī­jums, un, ja mēs gribam dzīvot, būtu labi, ja mēs ar vi­ņiem rīkotos tāpat, kā rīkojāmies ar viņu suņiem.»

Es runāju vēl daudz un devu padomu cīnīties. Baltās Zivs cilts vīri klausījās, dažs teica šo, un dažs teica to, un dažs runāja pavisam ko citu un nejēdzīgu, bet neviens vīrs neteica drosmīgus vārdus par varoņdarbiem un karu. Bet, kamēr jaunekļi bija vāji kā ūdens un nobijušies, es vēroju, ka vecie vīri sēž klusēdami un viņu acīs uzdegas un nodziest uguntiņas. Vēlāk, kad ciematā visi gulēja un neviens neredzēja, es aizvedu vecos vīrus mežā un mēs ilgi runājām. Nu mēs bijām vienis prātis, mēs pieminē­jam jaukās jaunības dienas un brīvo zemi, un parpilnības laikus, un prieku, un saules spožumu; mēs saucām cits citu par brāļiem, solījām glabāt noslēpumu un ar varenu zvērestu apzvērējām iztīrīt zemi no negantās cilts, kas tajā iebrukuši. Šķaidīs, ka mēs bijām nelgas, bet kā mēs to varējām zināt, mēs, vecie vīri no Baltās Zivs cilts?