Dzeks Londons: Veco vīru sazvērestība

Imbers tūdaļ veltīja visu uzmanību policistam. Acīs tam iekvēlojās uguntiņa, ieraugot policista vaigā rētu no zobena cirtiena. Ar izžuvušu roku indiānis pabraucīja jau­nekļa kājas stilbu un glāstoši paraudzīja ciļņotos mus­kuļus. Ar pirkstu kauliņiem piedauzījis pie policista pla­tajām krūtīm, indiānis paspaidīja un padunkāja muskuļu biezo polstējumu, kas klāja viņa plecus kā bruņas. Pul­ciņam pa to laiku bija pievienojušies ziņkārīgi garām­gājēji — stiegraini zeltrači, kalnieši un ieceļotāji — gar­kājainu un platplecainu paaudžu pēcnācēji. Imbers rau- dzījas viņos, virzīdams skatienu no viena pie otra, un tad skaļi ierunājās Baltās Zivs cilts valodā.

— Ko viņš teica? — Dikensens vaicāja.

— Viņš teikt, tie visi tādi pats kā tas viens, tas poli­cists, — Džimmijs paskaidroja.

Mazais Dikensens bija maza auguma un tāpēc nožē­loja, ka vaicājis, jo klāt taču bija mis Trevisa.

Policists juta viņam līdzi un nolēma pārtraukt šo sa­runu.

— Man liekas, viņa vārdos kaut kas slēpjas. Aizvedīšu viņu pie kapteiņa noklaušināšanai. Pasaki viņam, Džim- mij, lai nāk man līdzi.

Džimmijs atkal rīstīdamies izgārdza kādus vārdus, Imbers atņurdēja un izskatījās apmierināts.

— Bet pajautā viņam, Džimmij, ko viņš teica un ko domāja, satverdams manu roku.

To teica Emīlija Trevisa, bet Džimmijs pārtulkoja jau­tājumu un saņēma atbildi.

— Viņam teikt, ka jūs nav bailīga, — Džimmijs teica.

Emīlija Trevisa izskatījās iepriecināta.

— Viņam teikt, jūs nav skukutn, nav stipra, jūs maiga kā mazs bērniņš. Ar savas abas rokas viņš salauzīt jūs mazos gabaliņos. Viņam būt jocīgi, viņam nesaprast, kā jūs var būt māte tādiem lieliem, tādiem stipriem vīriem kā šis policists.

Emīlija Trevisa noturēja acis paceltas un pat nepa­mirkšķināja, taču vaigos tai pieplūda sārtums. Mazais Di- kensens arī pietvīka un samulsa. Policista zēniskā seja kvēlot kvēloja.

— Ei tu, nāc līdzi! — viņš rupji uzsauca, pagriezdams plecu pret pūli un izlauzdams sev ceļu.

Tā Imbers atrada ceļu uz kazarmām, kur viņš pilnīgi un brīvprātīgi atziņas savos nodarījumos un no kuru teri­torijas arī vairs nekad neiznāca.

Imbers izskatījās ļoti vārgs. Vecuma un zaudētu cerību gurdums klāja viņa seju. Pleci tam bija skumji noslīguši un acis zaudējušas spožumu. Matu šķipsnas varētu būt bijušas baltas, taču, saules svilinātas un vēju ārdētas, tās ļengani karājās nedzīvās, bezkrāsainās pinkās. Viņš itin nemaz neinteresējās par to, kas notiek ap viņu. Tie­sas telpa bija bāztin piebāzta ar cilvēkiem, kas naca no strautu gultnēm un ceļu takām, viņu apslāpēto balsu dū­koņā un murdoņā jautās kaut kas nelaimi vēstījošs, bet indiāņa ausīs ta atbalsojas tikai kā jūras dunoņa dziļās piekrastes klinšu alās.

Viņš sēdēja pie loga un apātiskām acīm reizi pa reizei paraudzījās uz drūmo, vienmuļo ainavu laukā. Debess bija apmākusies, smidzināja pelēks lietutiņš. Jukona pa-

loja. Ledus bija izgājis un upe piepludinājusi pilsētu. Pa galveno ielu gan airu, gan stumjamo kāršu laivās šurp un turp braukalēja mūžam nerimtīgie cilvēki. Bieži viņš redzēja šīs laivas nogriežamies no ielas un iebraucam pār­plūdušajā lauciņā, kas robežojās ar kazarmu parādes lau­kumu. Dažreiz tās nozuda viņa skatienam apakšā pie sienas, un viņš dzirdēja, kā tās atsitas pret baļķiem, bet iekšā sēdētāji rāpjas mājā pa logu. Pēc tam bija dzir­dama ūdens plīkšķēšana, atnācējiem brienot pa apakš­stāva telpām, līdz viņi uzkāpa pa trepēm. Tad tie parā­dījās durvīs, cepures noņēmuši, ūdenim strāvojot no jūr­nieku zābakiem, un pievienojās gaidošajam pūlim.

Apkārtējie skatieniem urbās indiānī, jau iepriekš nežē­līgā patikā izbaudīdami sodu, kāds tam būs jācieš, bet Imbers raudzījās viņos, domās apcerēdams viņu paradu­mus un viņu mūžam modro Likumu, kas darbojas nemi­tīgi — labos un sliktos laikos, gan palos, gan bada ga­dos, sēdams mokas, šausmas un nāvi, un kas — tā indiā­nim šķita — nekad arī nepārtrauks darboties līdz pat visu laiku galam.

Kāds vīrs skarbi pieklaudzināja pa galdu, un sarunu dūkoņa aprāvās klusumā. Imbers paskatījās uz šo vīru. Tas likās esam cilvēks, kam vara, tomēr Imbers nojauta, ka galvenais pār visiem un arī pār to, kas klaudzināja, ir platpierainais vīrs, kas sēdēja pie galdiņa dziļāk aiz­mugurē. Kāds cits vīrs pie lielā galda piecēlās un sāka skaļā balsī kaut ko lasīt no daudzām plānām papīra lapi­ņām. Katru lapiņu iesākdams, viņš atkāsējās, bet nobeig­dams aplaizīja pirkstus. Imbers viņa runu nesaprata, taču pārējie saprata, un indiānis redzēja, ka tā svēla viņus niknumā. Dažbrīd tā viņus darīja briesmīgi niknus, un reiz kāds vīrs sāka Imberu lādēt strupiem, asiem un negan­tiem vārdiem, bet cilvēks pie galda atkal pieklaudzināja, lai apklust.

Cilvēks lasīja bezgala ilgi. Viņa monotonā, dziedošā izruna žūžoja Imberu snaudā, un, kad cilvēks beidza lasīt, indiānis bija cieši aizmidzis. Kāda balss viņu uzrunāja dzimtajā Baltās Zivs cilts valodā, viņš pamodās un bez jebkāda izbrīna ieskatījās sejā savam māsas dēlam — jauneklim, kas pirms daudziem gadiem bija aizgājis no cilts, lai mitinātos pie baltajiem.

— Tu mani neatceries, — tas teica sveiciena vietā.

— Kā ne, — Imbers atbildēja. — Tu esi Haukans, tas, kurš no mums aizgāja. Tava māte ir mirusi.

— Viņa jau bija veca sieva, — Haukans atteica.

Taču Imbers jau vairs nedzirdēja, un Haukans viņu at­kal pamodināja, sapurinot aiz pleca.

— Man tev jāpasaka tas, ko teica šis vīrs, — tas ir stāsts par noziegumiem, kādus tu esi pastrādājis, un to tu, ak, nejēga, pats esi izstāstījis kapteinim Aleksanderam. Tev ir jāsaprot, kas tika teikts, un japasaka, vai runāta patiesība vai ne. Tāda ir pavēle.

Haukans bija nokļuvis pie misionāriem, un tie viņu bija iemācījuši lasīt un rakstīt. Viņš turēja rokā daudzās plānās lapiņas, no kurām pirmīt šis vīrs skaļā balsī lasīja un kuras bija pierakstījis kāds rakstvedis, kad Im­bers pirmo reizi ar Džimmija mutes starpniecību izteica savu atzīšanos kapteinim Aleksanderam. Haukans sāka lasīt. Imbers kādu brītiņu klausījās, tad viņa sejā izpau­dās pārsteigums, un viņš aši pārtrauca runātāju.

— Tie ir mani vārdi, Haukan. Tie nāk no tavām lūpām, kaut gan tavas ausis tos nav dzirdējušas.

Haukans pašapzinīgi pasmīnēja. Mati tam bija pār­šķirti celiņā.

— Nē, ak, Imber, šie vārdi nāk no papīra. Manas ausis tos nekad nav dzirdējušas. Tie nāk no papīra, caur ma­nām acīm tie iet manā galvā, un mana mute tos saka tev. Tā tas notiek.

— Tad tā tas notiek? Tad tie ir uz papīra? — Imbcra balss noplaka bijīgā čukstā, kad viņš paburzīja papīru starp īkšķi un pārējiem pirkstiem, raudzīdamies uz tā sa- kricelētajos burtu ķeburos. — Tā ir liela burvestība, Hau­kan, un tu esi brīnumdaris.

— Nieks vien ir, nieks vien ir, — jauneklis nevērīgi un lepni attrauca. Tad uz labu laimi sāka lasīt kādu no do­kumenta lapām:

— «Tajā gadā pirms ledus uzlūšanas ieradās kāds vecs virs ar zēnu, kam bija kliba kāja. Ari tos es nokāvu, un vecais vīrs skaļi kliedza …»

— Taisnība, — Imbers pārtrauca, elpai aizraujoties. — Viņš skaļi kliedza un ilgu laiku negribēja nomirt. Bet kā tu to zini, Haukan? Varbūt balto cilvēku priekšnieks tev pateica? Neviens mani toreiz neredzēja, un es pastās­tīju tikai viņam vien.