Dzeks Londons: Veco vīru sazvērestība

Haukans nepacietīgi papurināja galvu.

— Vai tad es tev, ak, nejēga, neteicu, ka tavi vārdi ir uz papīra?

Imbers cieši blenza ar tinti apskribelētajā lappusē.

— Tāpat kā mednieks, raudzīdamies sniegā, saka: te vēl vakardien ir skrējis trusītis, un te pie kārklu krūma viņš ir apstājies un klausījies, kaut ko sadzirdējis un no­bijies, te viņš pagriezies atpakaļ pa savām pēdām, un te viņš joņojis ļoti ātri, lieliem lēcieniem, bet te — vēl ātrāk un vēl lielākiem lēcieniem — tuvojies lūsis, un te, kur ķepas iecirstas dziļi sniegā, lūsis atsperies ļoti lielam lēcienam, un te viņš atkal nonācis zemē, tieši trusītim virsū, un apvēlies ar vēderu gaisā, un te ved tālāk lūša pēdu sliede, bet trusīša vairs nav, — tāpat kā mednieks, skatīdamies uz zīmēm sniegā, saka: tā tas bija un te, un tur, — tā arī tu, skatīdamies uz papīru, saki — tā tas bija, te un tur notika lielie darbi, ko vecais Imbers darījis?

— Tieši tā, — Haukans atbildēja. — Bet tagad klau­sies un turi aiz zobiem savu sievieša mēli, līdz tevi aici­nās runāt.

Pēc tam Haukans ilgu laiku lasīja viņam priekšā atzī­šanās pierakstu, bet Imbers sēdēja klusu, domās iegrimis. Kad lasījums beidzās, viņš teica:

— Tie ir mani vārdi un patiesīgi vārdi, bet es, Haukan, esmu kļuvis vecs, un tagad man nāk prātā aizmirsušies notikumi, ko tam tur priekšniekam vajadzētu dzirdēt. Tā­tad vispirms bija tas vīrs, kas atnāca pāri Ledus kalniem, nesdams līdzi no dzelzs gatavotas viltīgas lamatas, vioš kāroja ķert bebrus Baltas Zivs upē. Es viņu nositu. Pēc tam bija tie trīs vīri, kas sen atpakaļ meklēja zeltu pie Baltās Zivs upes. Tos arī es nositu un izsviedu tiņiern. Un tad pie Piecu Pirkstu krācēm tas vīrs, kam bija plosts un uz tā daudz gaļas.

Mirkļos, kad Imbers pieklusa, lai sakārtotu atmiņas, Haukans pārtulkoja teikto, bet rakstvedis visu pierakstīja. Tiesas telpā sapulcējušies klusēdami uzklausīja katru šo mazo, neizpušķoto traģēdiju, līdz Imbers sāka stāstīt par sarkanmati, kam acis šķielējušas krustām un ko viņš no­šāvis no ļoti liela tāluma.

— Velnos, — izsaucās kāds skatītājs no priekšējām rindām. Balss viņam bija bēdīga un sagrauzta. Viņš bija sarkanmatis. — Velnos, — cilvēks atkārtoja. — Tas bija mans brālis Bills.

Visas sesijas laikā ik pa brīdim telpā bija dzirdams viņa svinīgais izsauciens «Velnos!»; biedri viņu nemē­ģināja apklusināt, un ari cilvēks pie galda neklaudzināja, saucot pie kārtības.

Imbera galva atkal noslīga un acis aizmiglojas, it kā tās pamazām aizsegtu plēve, neļaudama saskatīt apkār­tējo pasauli. Viņš sapņoja, kā mēdz sapņot vienīgi sirmā vecumā, par veltīgi izšķiesto jaunību.

Haukans pēc brīža viņu no jauna pamodināja, teikdams:

— Piecelies, ak, Imber. Tev ir pavēlēts izstāstīt, kāpēc tu izdarīji šos noziegumus un nokāvi šos cilvēkus un kāpēc galu galā atnāci šurp meklēt Likumu.

Imbers nevarīgi pietrausās kājās un stāvēdams šūpo­jās uz priekšu un atpakaļ. Viņš sāka runāt klusā, vārgi gārdzošā balsī, bet Haukans viņu pārtrauca.

— Sis večuks ir galīgi jucis, — Haukans angliski teica platpierainajam cilvēkam. — Viņa runas ir aplamas un tādas kā bērnam.

— Mēs gribam dzirdēt šīs viņa runas, kas ir kā bēr­nam, — atbildēja platpierainais. — Mēs gribam dzirdēt vārdu pa vārdam, tā, kā viņš saka. Vai saprati?

Haukans saprata, un Imbera acis uzplaiksnīja, jo viņš bija atskārtis, kas norisinās starp viņa māsas dēlu un vīru, kam pieder vara. Tad sākās stāsts — bronzādaina patriota eposs, kas būtu pelnījis, ka to ieraksta bronzā vēl nedzimušo paaudžu zināšanai. Pūlis iegrima dīvainā klusumā, un platpierainais tiesnesis atbalstīja galvu rokā, itin kā iedziļinādamies indiaņa dvēselē, visas viņa tautas dvēselē. Bija dzirdama tikai Imbera dobjā runāšana, ko ik pēc laiciņa nomainīja tulka spalgā balss, un brīdi pa brīdim, gluži kā baznīcas zvans, no sarkanmatainā lūpām atskanēja izbrīnītais un domīgais izsauciens «Velnos!».

— Es esmu Imbers no Baltās Zivs cilts. — Tieši tā arī tulkoja Haukans, jo, tiklīdz viņš uztvēra vecā Imbera stāstījuma senatnīgo skanīgumu un ritmu, jaunajam indiā­nim tūdaļ nobirza misijā iegūtais kultūras un civilizācijas slanītis un viņā no jauna pamodās pirmatnējais mežonis. — Mans tēvs bija Otsbaoks, spēcīgs vīrs. Kad es biju zēns, mūsu zeme bija silta no saules spožuma un no prieka. Cilvēki vēl nekāroja pēc nepazīstamām mantām un neuzklausīja nezināmas balsis, viņu tēvu ceļi bija arī viņu ceļi. Jaunieši ar prieku raudzījās meitenēs, un tās viņiem šķita patīkamas. Zīdaiņi sūca krūtis sievām, kuru gurni bija smagi no cilts pieauguma. Tajās dienās vīri bija vīri. Miera un pārpilnības dienās, kara un bada laikā — viņi bija vīri.

Tolaik ūdeņos bija vairāk zivju nekā tagad un mežos vairāk medījuma. Mūsu suņi bija kā vilki, to sānus sil­dīja biezi kažoki, un tie nejuta ne sala, ne vētru. Kādi bija mūsu suņi, tādi bijām arī mēs, jo mēs tāpat nejūtām ne sala, ne vētru. Kad pelliji iebruka mūsu zemē, mēs kāvām viņus un viņi kāva mūs. Jo mēs bijām vīri, mēs, Baltās Zivs cilts, un jau mūsu tēvi un mūsu tēvu tēvi bija cīnījušies ar peilijiem un noteikuši mūsu zemes robežas.

Kā jau teicu, kādi bija mūsu suņi, tādi bijām mēs. Bet kādu dienu pie mums atnāca pirmais baltais cilvēks. Viņš rāpoja pa sniegu, rau, tā, četrrāpus. Āda viņam bija apspīlēta, un zem tās asi izspiedās kauli. Tāds cilvēks vēl nav redzēts, mēs domājām, un mēs prātojām, no kādas svešas cilts viņš varētu būt un kas tā par zemi, no kuras viņš nāk. Viņš bija vārgs, pavisam novārdzis, gluži kā mazs bērns, tāpēc mēs devām viņam vietu pie ugunskura un siltas zvērādas, uz kā gulēt, un barojām viņu, kā baro mazus bērnus.

Viņam līdzi bija suns, tik liels kā trīs mūsu suņi, bet tas arī bija ļoti vārgs. Šī suņa spalva bija īsa, tā nesil­dīja, un aste bija apsaldēta, tā ka gals tai nokrita. Arī šo svešo suni mēs barojām un guldījām pie ugunskura un dzinām prom mūsu suņus, kas citādi būtu to saplosījuši. Ēzdami brieža gaļu un saulē kaltētus lašus, cilvēks un suns atguva spēkus, bet līdz ar spēku tie kļuva dižīgi un neapmierināti. Svešais vīrs runāja skaļus vārdus, smējās par sirmgalvjiem un jaunekļiem un nekaunīgi apskatīja meitenes. Viņa suns plēsās ar mūsu suņiem, un, kaut gan spalva tam bija īsa un āda mīksta, tas nokoda trīs mūsējos vienā dienā.

Kad mēs šim vīram vaicājam par viņa cilti, viņš atbil­dēja: «Man ir daudz brāļu,» — un smējās nelabiem smiek­liem. Atguvis spēkus pilnībā, viņš aizgāja atpakaļ, bet līdzi viņam aizgāja Noda, virsaiša meita. Drīz pēc tam viena mūsu kuce apbčrnojās. Tāda suņu suga vēl nebija redzēta — ar lielām galvām, resniem žokļiem, īsu spalvu un galīgi nevarīgi. , Es labi atceros savu tēvu Otsbaoku, kas bija spēcīgs vīrs. Seja viņam pietvīka aiz dusmām par šādiem ņergļiem, viņš paķēra akmeni — tā un tā —, un ņergļu vairs nebija. Pec divām vasarām pie mums atgriezās Noda, nesdama padusē puišeli.

Tāds bija iesākums. Atnāca otrs baltais cilvēks ar īsspalvainiem suņiem, bet aiziedams atstāja suņus pie mums. Viņam līdzi aizgāja seši no mūsu stiprākajiem suņiem, par kuriem apmaiņai viņš Kūsotī, manas mātes brālim, bija iedevis brīnumainu pistoli, kas ļoti ātri šāva sešas reizes pēc kārtas. Kūsotī varen dižojās ar savu pistoli un smējās par mūsu lokiem un bultām. «Sieviešu spēlītes,» viņš tās nosauca un ar pistoli rokā izgāja pret bālsejaino grizli. Tagad ir zināms, ka nav labi bālsejaino grizli medīt ar pistoli, bet kā mēs to varējām zināt? Un kā to varēja zināt Kūsotī? Tā nu viņš drosmīgi devās pretī bālsejainim un ļoti ātri sešas reizes izšāva no pisto­les, bet bālsejainis tikai norūcās un ielauza viņam krūtis, it kā tās būtu olas čaumala, un Kūsotī smadzenes lāsoja zemē gluži kā medus no bišu kāres. Viņš bija labs med­nieks, bet nu vairs nebija neviena, kas nestu gaļu viņa sievai un bērniem. Mēs bijām sarūgtināti un teicām: «Tas, kas ir labs baltajiem cilvēkiem, nav labs mums.» Un tas ir tiesa. Balto cilvēku ir daudz, tin viņi ir trekni, bet, dzīvojot pēc viņu paražām, mūsu ir kļuvis maz un mēs esam vāji.