Dzeks Londons - Veco vīru sazvērestība

Lai iedrosminātu pārējos, es paveicu pirmo darbu. Es sēdēju sardzē pie Jukonas, līdz pirmā laiva brauca lejup. Tajā atradās divi baltie vīri, un, kad es krastā izslējos visā augumā un pacēlu roku, viņi mainīja kursu un stū­rēja pie manis. Un, kad vīrs, kas sēdēja priekšgalā, pa­cēla galvu, lai uzzinātu, ko man no viņa vajag, mana bulta aizspindza pa gaisu, ieurbdamās viņam rīklē, un viņš uzzināja. Otrais vīrs, kas pakaļgalā turēja stūres airi, bija paguvis pacelt šauteni tikai lidz pusplecam, kad viņu ķēra pirmais no manis sviestajiem trim šķēpiem.

«Šie lai būtu pirmie,» es teicu, kad vecie vīri bija sa­pulcējušies ap mani. «Vēlāk mēs apvienosim visus vecos vīrus visās ciltīs, pēc tam arī tos jaunekļus, kas vēl pa­likuši stipri, un tad darbs kļūs viegls.»

Abus mirušos baltos cilvēkus mēs iemetām upē. Bet no laivas — tā bija ļoti laba laiva — mēs sakūrām uguns­kuru un sadedzinājām arī visas mantas, kas atradās laivā. Vispirms mēs šīs mantas gan apskatījām, tur bija ādas maisi, kurus mēs ar dunčiem pārgriezām. Šajos maisos bija daudz ar zīmēm klātu papīru, tādi kā tas, no kura tu, Haukan, lasīji, mēs tos apbrīnojām un nespējām saprast. Tagad esmu kļuvis gudrs un zinu, ka tās bija cilvēku runas, kā tu man pastāstīji.

Tiesas telpa nošalca čuksti un dūkoņa, kad Haukans bija pārtulkojis notikumu ar laivu, un kāda vīrieša balss ierunājās:

— Tas bija deviņdesmit pirmaja gadā pazudušais pasts, to veda Pīters Džeimss un Delenijs; pēdējo reizi ar vi­ņiem bija runājis Metjūzs, kas izbrauca pretī pie Lebārža ezera.

Rakstvedis cītīgi pierakstīja, un Ziemeļzemes vēsturei pievienojās jauna nodaļa.

— Atlicis vairs nedaudz ko stāstīt, — Imbcrs gausi turpināja. — Lai tiek uzlikts uz papīra viss, ko mēs no­darījām. Mēs bijām veci vīri, un mēs nesapratam. Pat es, Imbers, vēl arvien nesaprotu. Slepenībā mēs nokāvām un arvien tikai nokāvām, jo ar gadiem bijām kļuvuši viltīgi un iemācījušies, ka visātrāk iet tas, kas nesteidzas. Kad mūsu ciltī ieradās baltie cilvēki ar nikniem skatieniem un rupjiem vārdiem un, sasaistījuši dzelzs saitēs, aizveda līdzi sešus jaunekļus, mēs zinājām, ka nokaut vajag tālāk no ciemata un plašākā apkaimē. Un cits pēc cita mēs, vecie vīri, aizgājam pa upi augšup un lejup uz nezi­nāmām zemēm. Tā bija drosmīga rīcība. Kaut gan mēs bijām veci un nekā nebijāmies, tomēr bailes no tāliem novadiem — tās ir šausmīgas bailes cilvēkiem, kad tie kļūst veci.

Tā mēs nokāvām — bez steigas un viltīgi. Mēs nokā­vām Cilkutā un Jukonas Deltā, no kalnu pārējām līdz pat jūrai, kur vien baltie cilvēki cēla apmetnes un lauza sa­vas takas. Tiesa, viņi nomira, bet tam visam nebija ne­kādas vērtības. Arvien viņi nāca klāt pāri kalniem, viņu kļuva vairāk un vairāk, bet mēs bijām veci, un mūsu kļuva mazāk un mazāk. Es atceros, pie Aļņu pārejas kāds baltais cilvēks bija ierīkojis apmetni. Viņš bija ļoti ma­ziņš baltais cilvēks, un trīs vecie vīri viņam uzbruka naktī miegā. Nākamajā diena es atradu viņus visus četrus. Vienīgi baltais cilvēks vēl elpoja, un dvašas viņam pie­tika, lai mani spēcīgi un pamatīgi nolādētu, pirms viņš nomira.

Un tā viņi aizgāja, te viens vecais vīrs, te otrs. Daž­reiz ziņa par to mūs sasniedza ilgi pēc viņu nāves un dažreiz nesasniedza nemaz. Bet citu cilšu vecie vīri bija vāji un bailīgi, viņi mums nepievienojās. Kā jau teicu, cits pēc cita viņi aizgāja, līdz biju palicis es viens pats. Es esmu Imbers no Baltās Zivs cilts. Mans tēvs bija Otsbaoks, spēcīgs vīrs. Baltās Zivs cilts vairs nav. No vecajiem vīriem es esmu pēdējais. Jaunekļi un meitenes ir izklīduši, daži dzīvo pie pellijiem, daži Lašu ciltī, bet visvairāk pie baltajiem cilvēkiem. Es esmu ļoti vecs un ļoti noguris, un, tā kā ir veltīgi cīnīties pret Likumu, kā tu, Haukan, teici, tad es esmu atnācis meklēt Likumu.

— Ak, Imber, tik tiešām tu esi nejēga, — Haukans sacīja.

Bet Imbers jau bija ieslīdzis sapņos. Arī tiesnesis ar plato pieri bija iegrimis sapņos; viņa acu priekšā kā varenā procesijā iznira visa viņa rase — dzelzī kaltā, bruņās tērptā rase, likumdevēji un pasaules iekārtotāji visai cilvēku ciltij. Viņš redzēja šīs rases vēstures rīt­ausmu sarkani lāktījam pār tumšiem mežiem un drūmām jūrām; viņš redzēja tās plašo un triumfālo uzliesmojumu zenītā, sarkanu kā asinis, un norietā aiz ēnu pilnajām kalnu nogāzēm viņš redzēja asinssārtās smiltis iegrim­stam nakts tumsā. Bet pāri visam viņš izjuta Likumu, nežēlīgu un varmācīgu, nenovēršamu un visvarenu, pā­rāku par niecīgajiem puteklīšiem — cilvēkiem, kuri rīko­jās tā vārdā vai sabruka zem tā svara, un pārāku arī par sevi, tiesnesi, kura sirdī runāja līdzjūtība.