Dzeks Londons: Kišs, Kiša dēls

Misters Brauns nemēdza laist garām izdevīgu gadī­jumu, tālab tūdaļ apstiprināja šo norunu ar vīrišķīgu ro­kas spiedienu, un turpmāk nu Kiša uzvedībai vajadzēja noteikt Meklrota dvēseles vispēdējo mājvietu.

Bet tad kādu dienu, kad ziemas sērsna jau bija noklā­jusi zemi tik stingri, ka varēja braukt ar nartām, pienāca vēsts. Svētā Jura misijā ieradās kāds tananas cilts vīrs, !ai iegādātos munīciju, un atveda ziņu, ka Susu esot vēr­susi acis uz Nīkū, jaunu, dūšīgu mednieku, kas pie vecā Gnoba ugunskura nokrāvis bagātīgu izpirkumu par mei­teni. Tieši tai laikā reverends Džeksons Brauns sastapa Kišu uz meža cirtēju takas, kas ved lejup uz upi. Kiša aizjūgā skrēja viņa labākie suņi, un zem nartu siksnām bija pabāzts viņa lielāko un stiprāko sniegkurpju pāris.

— Kurp dodies, o, Kiš? Vai medībās? — misters Brauns apvaicājās, atdarinādams indiāņu runas veidu.

Kišs brīdi cieši raudzījās viņam acīs, tad paskubināja suņus. Vēlreiz pagriezies atpakaļ un domīgi pavēries mi­sionārā, Kišs atbildēja:

— Nē, es dodos tieši uz elli.

Klajā laukumiņā, it kā cenzdamās ierakties sniegā, lai paslēptos no baismās vientulības, grupiņā stāvēja trīs nodriskātas teltis. Soļus desmit atstatu cieši visapkārt drūmi slējās mežs. Spodri zilo debess klajotni aizsedza dūmakains, miglains aizkars, solīdams drīzu sniegu. Ne­jautās ne vēsmiņa, nedzirdēja ne skaņas — visur tikai sniegs un klusums. Nemanīja arī parastās kņadas, kāda mēdz valdīt apmetnēs, jo mednieku grupai bija laimējies uziet briežu baru, un medījums bija bagātīgs. Talab pēc gavēņa dienām bija notikusi izšķērdīga dzīrošana, un nu visi gaišā dienas laikā gulēja ciešā miegā savās aļņādu pajumtēs.

Vienas telts priekšā blakus ugunskuram sniega bija iedurti pieci pāri sniegkurpju, un pie uguns sēdēja Susu. Vāverādu parkas kapuce sedza meitenes matus un ap kaklu bija cieši savilkta, bet kailās rokas veikli darbojās ar adatu un brieža dzīslu, pabeidzot darināt sarežģītu rakstu ādas jostai ar koši sarkana auduma apmali. Kaut kur aiz teltīm īsi un spalgi iekaucās suns, tikpat pēkšņi atkal apraudamies. Teltī aiz meitenes muguras viņas tēvs pa miegam reiz iekrācās un iestenējās. «Murgi moka,» Susu pie sevis pasmaidīja. «Tēvs kļūst vecs, tas pēdējais gurna gabals bija par daudz.»

Viņa piestiprināja pēdējo krellīti, aizmeta dzīslā mezglu un piesvieda ugunī žagarus. Tad Susu ilgi vērās liesmās, līdz pacēla galvu, izdzirdusi sasalušo sniegu spalgi iečirk­stamies zem mokasīnos autām kājām. Viņai līdzās sta- vēja Kišs, viegli salīcis zem nastas, ko turēja plecos. Ne­samais bija vaļīgi iesiets mīksti izmiecētā aļņādā, Kišs to nevērīgi nosvieda sniegā un apsēdās. Ne vārda nebil­duši, abi ilgi raudzījās viens otrā.

— Tāls ir ceļš, o, Kiš, — Susu pēdigi ierunājās, -— tāls ir ceļš no Svētā Jura misijas pie Jukonas.

— Jā, — Kišs izklaidīgi atbildēja, kāri aplūkodams jostu un novērtēdams tās izmērus. — Bet kur ir duncis? — viņš noprasīja.

— Te. — Susu izvilka dunci no parkas iekšpuses un ļāva tā asmenim visā garumā noplaiksnīt uguns gaismā. — Tas ir labs duncis.

— Dod to man! — Kišs pieprasīja.

— Nē, Kiš, — Susu pasmējās. — Nezin vai tev ir lemts nēsāt šo dunci.

— Dod to man! — Kišs atkārtoja, balss noskaņu neiz­mainīdams. — Man ir lemts to nēsāt.

Susu acis, valšķīgi slīdēdamas garām Kišam pie aļņādas saiņa, pamanīja, ka sniegs zem tā lēnām krāsojas spilgti sarkans.

— Kiš, vai tās ir asinis? — viņa jautāja.

— Jā, tās ir asinis. Bet dod man jostu un garo krievu dunci!

Viņai pēkšņi sametas baisi, bet reizē viņa tīksmi notrī­sēja, kad Kišs skarbi izrāva jostu viņai no rokām, — no­trīsēja tīksmē par šo skarbumu. Susu maigi pavērās Kišā, jauzdama sāpi krūšu galos un mazas rociņas ķeramies sev ap kaklu.

— Josta darināta sīkākam vīrelim, — KiŠs nīgri aiz­rādīja, cieši savilkdams jostu ap vēderu un aizāķēdams sprādzi pašā pirmajā caurumiņā.

Susu pasmaidīja, un acis tai kļuva vēl glāsainākas. At­kal viņa juta maigās rociņas sev ap kaklu. Kišs izskatījās tik skaists, un josta tiešām bija par mazu, tā darināta sīkākam vīrelim. Bet kas par to? Viņa var izšūt vēl daudz jostu.

— Bet asinis? — viņa iejautājās, iedegdamās arvien vairāk pieaugušās cerībās. — Kiš, bet asinis? Vai tur ir … vai tās ir … galvas?

— Jā.

— Tām jābūt nesen kā nogrieztām, citādi asinis būtu sasalušas.

— Ja, nav jau auksts, un asinis ir svaigas, pavisam svaigas.

— Ai, Kiš! — Viņas seja tvīka un staroja. — Un tās ir man?

— Jā, tev.

Kišs satvēra aļņādu aiz stūra, strauji parāva saini, un galvas izripoja sniegā.

— Trīs, — Kišs satraukumā aizžņaugtā balsī nočuk­stēja. — Nē, vismaz četras.

Bet Susu sēdēja sastingusi. Tur viņi gulēja — Nīkū ar maigajiem vaibstiem, Gnoba vecīgā, krunkainā seja, Ma- kamuss, kas viņai uzsmaidīja ar savilkto augšlūpu, un pēdigi Nosaboks, kura plakstiņš pa vecai paražai noslī- dzis virs meitenīgi gludā vaiga zīmīgā mirkšķienā. Tur tās guļ — liesmu plīva trizuļo par tām, bet zem katras sniegā arvien plašāks plešas koši sarkans loks.

Uguns karstuma atkausēta, baltā sērsnas garoza zem Gnoba galvas ielūza, un galva gluži kā dzīva virpuļo­dama atvēlās un apstājās pie Susu kājām. Bet viņa nepa­kustējās. Arī Kišs sēdēja nekustīgi, ar nemirkšķošām acīm stingi vērdamies tai sejā.

Mežā kāda pārāk smagi piesnigusi priede nosvieda savu sniega nastu, un dunošas atbalsis aizšalca pāri klajumam, bet viņi pat nesadrebēja. īsā diena izdzisa, un tumsa jau tinās ap nometni, kad pie ugunskura pierikšoja Baltais Ilknis. Suns apstājās' pa gabaliņu, lai izpētītu stāvokli, bet, kad neviens to projām nedzina, pienāca tuvāk. Viņa deguns aši pasviedas sānis, nāsis notrīsēja un spalva visgarām mugurai sabozās, taisnā ceļā viņš sekoja pie­peši uzvēdījušai smaržai un nonāca pie saimnieka galvas. Vispirms suns to piesardzīgi apošņāja un ar garu, sar­kanu mēli nolaizīja tai pieri. Tad dzīvnieks pēkšņi aptu- pās, pacēla purnu pret pirmo, vēl blāvi mirgojošo zvaigzni un uzsāka garās vilka gaudas.

No šīm skaņām Susu atjēdzās. Viņa pameta ašu ska­tienu uz Kišu, kurš, izvilcis no maksts krievu dunci, vē­rīgi raudzījās meitenē. Kiša seja bija cieta un apņēmības pilna, un Susu tajā izlasīja likumu. Atmetusi atpakaļ par- kas kapuci, viņa atsedza kaklu un piecēlās. Vēl Susu pa­lika stāvam un ar ilgu skatienu pavērās visapkārt — uz meža apmali, uz blāvajām zvaigznēm pie debess juma, uz apmetni, uz sniegā iedurtajām sniegkurpēm —, ar pē­dējo ilgo, visaptverošo skatienu viņa apņēma visu savu dzīvi. Viegla vēja pūsma atsvieda sānis meitenes matu šķipsnu, un vienu dziļu elpas vilcienu ilgi viņa, galvu pagriezusi, ļāva tai dvašot sev tieši sejā.

Susu vēl iedomājās par saviem bērniem, kas tā arī nekad nepiedzims, tad piegāja pie Kiša un teica:

— Esmu gatava.