Dzeks Londons - Kišs, Kiša dēls

Gnobs uzrunāja muskuļotu jaunekli viņpus ugunskura:

— Un ko teiksi tu, Makamuk, kas esi Susu brālis?

Makamuks piecēlās. Gara rēta pār visu seju bija sarā­vusi viņa augšlūpu it kā nemitīgā smīnā, kas nepavisam neatbilda acu cietsirdīgajai kvēlei.

— Šodien, — viņš ierunājās ar viltīgiem aplinkiem, — es nācu garām tirgotāja Meklrota būdai. Durvīs es redzēju bērnu, kas uzsmaidīja saulei. Bērns paraudzījās manī ar tirgotāja Meklrota acīm un sabijās. No būdas izskrēja māte, lai viņu nomierinātu. Māte bija Ziska no tlungetu cilts.

Niknuma rēcieni uzbangoja visapkārt, pārskanēdami Makamuka balsi, ko viņš tīšuprāt vēl noklusināja, patē­tiski uzrunādams Kišu, pacēlis roku ar apsūdzot pastieptu pirkstu.

— Vai tā? Savas sievietes jūs, tlungeti, dodat projām un nākat pie tananas cilts meklēt citas? Bet mūsu sievie­tes, Kiš, ir vajadzīgas mums pašiem, jo mums jāaudzina vīri — daudz vīru, gatavojoties tai dienai, kad Krauklis saķersies ar Vilku krūti pret krūti.

Cauri piekrišanas saucienu brāzmai spalgi izlauzās Gnoba balss:

— Un tu, Nosabok, kas esi Susu vismīļākais brālis?

Tas bija slaids un lokans jaunietis ar indiāņiem tipisko

ērgļa degunu un augsto pieri, bet kādas nervu kaites deļ vienas acs plakstiņš ik pa brīdim samiedzās, it kā viņš zīmīgi pamirkšķinātu. Kad Nosaboks piecēlās, plakstiņš pievērās un uz mirkli aizsedza aci. Tomēr šoreiz to neap- sveica ar parasto smieklu šalti. Visas sejas palika no­pietnas.

— Es arī gāju garām tirgotāja Meklrota būdai, — No­saboks runāja maigi guldzošā, meitenīgā balsī, kas ska­nēja ļoti jauneklīgi un atgādināja viņa māsas balsi. — Un es redzēju indiāņus, kuriem sviedri plūda pār acīm un kuru kājas pārpūlē grīļojās, — es saku, es redzēju indiā­ņus, kuri stenēja, stiepdami baļķus tirgotāja Meklrota jaunceļamajam veikalam. Un pats savām acīm es redzēju viņus skaldām malku, ar ko šamaņa Brauna Lielo Māju uzturēt siltu garo nakšu salā. Tas taču ir sieviešu darbs. Tananas cilts vīri nekad to nedarītu. Mūsu asinsbrāļi var būt tikai vīri, nevis sievietes, bet tlungeti ir sievas.

Iestājās dziļš klusums, un acis no visām pusēm vērās Kišā. Viņš uzmanīgi un vērīgi paraudzījās visapkārt, tieši ieskatīdamies katra pieauguša vīra sejā.

— Tā, — viņš neizteiksmīgi noteica. Un vēlreiz atkār­toja: — Tā. — Tad, vairāk nebildis ne vārda, apcirtās un aizgāja tumsā.

Spraukdamies starp ķepurīgiem bērneļiem un vilku su­ņiem ar saboztu spalvu, viņš izgāja cauri lielajai ap­metnei un pašā viņā malā piegāja pie sievietes, kas strā­dāja ugunskura gaismā. No vīteņaugu sakņu lūku šķied­rām viņa pina auklu Lielajai Zvejai. Labu brīdi Kišs nerunādams vēroja, kā viņas veiklās rokas ievieš kārtību un vienveidību samudžināto šķiedru murskulī. Patīkami bija noskatīties pār darbu nolīkušajā meičā ar spēcīgām rokām, augstām krūtīm un gurniem, kas šķita kā radīti mātes pienākumu pildīšanai. Viņas bronzas krāsas seja ņirbošo liesmu atspulgos laistījās zeltaina, mati bija zil­gani melni un acis kā spoži ahāti.

— Ak, Susu, — Kišs pēdīgi ierunājās, — pagājušajās dienās tu mani uzlūkoji laipni un arī vēl nesen …

— Es tevi uzlūkoju laipni tāpēc, ka tu biji tlungetu cilts virsaitis, — viņa aši attrauca, — un tālab, ka tu biji stalts un spēcīgs.

— Ja tā …

— Bet tas bija senajās dienās Lielās Zvejas laikā, — viņa steigšus piebilda, — pirms vēl bija ieradies šamanis Brauns un samācījis tev aplamības, un novirzījis tavas kājas uz svešām takām.

— Bet es taču tev stāstīju, ka …

Susu pacēla vienu roku, un šī kustība bija tieši tāda kā viņas tēvam.

— Nē, nē, o, Kiš, es jau zinu, kādi vārdi drūzmējas tavā rīklē, un atbildēšu tev tūdaļ pat. Ir iekārtots tā, ka zivis ūdenī un zvēri mežā rada pēcnācējus pēc savas līdzī­bas. Un tā ir pareizi. Tāpat tas ir arī ar sievietēm. Arī viņām jārada pēcnācēji pēc savas līdzības, un pat mei­tene, kamēr tā vēl ir meitene, jauš gan dzemdību mokas, gan sāpes krūtīs, gan mazas bērna rociņas sev ap kaklu. Un, ja šādas jausmas kļūst spēcīgas, meitene slepus rau­gās visapkārt, meklēdama vīru — vīrieti, kas būtu piemē­rots tēvs viņas bērniem. Tā jutos arī es. Ar šādām jūtām es uzlūkoju tevi un redzēju, ka tu esi stalts un spēcīgs, zvēru mednieks un cīnītājs kaujās, spējīgs sagādāt pie­tiekami gaļas, kad es ēdīšu par diviem, spējīgs atvairīt jebkuras briesmas, kad es būšu kļuvusi vārga un bezpa­līdzīga. Bet tas bija tajās dienās, kad mūsu zemē vēl nebija ieradies šamanis Brauns un samācījis tev …

— Bet tas nav tiesa, Susu! Esmu dzirdējis no viņa tikai labus vārdus …

— Ka nedrīkst nokaut, — es jau zinu, ko tu teiksi. Tad radi pēcnācējus pēc savas līdzības — pēcnācējus, kas ne­nokaus, bet nenāc ar šādu lūgumu pie tananas cilts. Jo ir teikts, ka nāks laiks, kad Krauklis ar Vilku saķersies krūti pret krūti. Nezinu — kad, jo tas ir vīru pienākums, bet es zinu, ka mans pienākums ir radīt vīrus šim laikam.

— Susu, — Kišs viņu pārtrauca, — jel uzklausi mani…

— Virs būtu iesitis man ar nūju un licis uzklausīt, — viņa nicinoši nospurca. — Bet tu … še! — Susu iegrūda tam saujā lūku grīsti. — Sevi es tev dot nevaru, bet šo te gan. Tavām rokām šis darbs ir kā radīts. Tas ir sie­viešu darbs — pin vien!

Viņš aizsvieda lūku vīkšķi, un viņa bronzas krāsas seja kļuva blāva aiz dusmās pieplūdušajām asinīm.

— Vēl kas, — Susu turpināja. — Ir sens paradums, ko pildījuši kā tavs tēvs, tā manējais. Ja vīrs krīt kauja, viņa skalpu aiznes uzveicējs par uzvaras zīmi. Ļoti labi. Bet tev, kas esi atkritis no Kraukļa, ir jāpaveic vairāk. Tev jāatnes man ne skalpi, bet galvas, divas galvas, un tad es tev došu nevis lūkus, bet ar zīlēm izšūtu jostu, maksti un garu krievu tērauda dunci. Tad es atkal uzlū­košu tevi laipni un viss būs labi.

— Tā, — vīrietis apsvērdams sacīja. — Tā. — Tad viņš pagriezās un aizgāja pāri gaismas lokam.

— Nē, o, Kiš! — Susu sauca viņam pakaļ. — Nevis divas galvas, bet vismaz trīs!

Tomēr Kišs uzticīgi turējās pie savas jauniernantotās ticības, dzīvoja kārtīgi un lika saviem ļaudīm turēties pie baušļiem, kā sludināja reverends Džeksons Brauns. Visu laiku, kamēr ilga Lielā Zveja, viņš nelikās zinis par tananiešiem, laida gar ausīm kā nicīgās piezīmes, tā daudzu cilšu sieviešu apsmieklu. Pēc Lielās Zvejas Gnobs līdz ar saviem ciltsļaudīm, vezdami līdzi krietnu krājumu saulē kaltētu un dūmos kūpinātu lašu, devās uz Lielajām Medībām Tananas augštecēs. Kišs noskatījās, kā viņi aiz­brauc, taču joprojām uzcītīgi piedalījās misijas dievkal­pojumos, kur centīgi skaitīja lūgšanas un savā zemajā basā ievadīja dziesmas.

Reverends Džeksons Brauns bija sajūsmā par šo dziļo basu un uzskatīja Kišu par visuzticamāko no saviem at­grieztajiem, cerēdams no viņa lielas lietas. Meklrots to apšaubīja. Viņš neticēja atgriezto pagānu pastāvībai un nemaz neslēpa savus uzskatus. Taču misters Brauns savā ziņā bija plaša vēriena cilvēks, un reiz viņš augu garo rudens vakaru tik pārliecinoši aizstāvēja savu pārliecību, ka tirgonis, atspiests no visiem saviem atbalsta punktiem, pēdīgi izmisis izsaucās:

— Lai man sašķaida pauri ar āboliem, Braun, bet, ja Kišs vēl divus gadus noturesies, es pats kļūšu par jaun­atgrieztu kristīgo!