Dzeks Londons - Kūlaus-spitaligais

— Dzīve ir īsa, un mūsu dienas pilnas moku, — sa­cīja Kūlaus. — Dzīvosim un dejosim, un būsim laimīgi kā varēdami!

No klinšu alas iznesa kalabašus un laida apkārt. Tie bija pildīti ar ārkārtīgi stipru ti augu sakņu uzlējumu, un, kad šķidrā uguns iesitās šiem radījumiem galvā un izplūda pa visu ķermeni, viņi aizmirsa visu un atkal kļuva cilvēki. Sievietei, kas no tukšajiem acu dobumiem lēja kar­stas asaras, pamodās agrākās jūtas, un viņa, strinkšķinā­dama ukuleles stīgas, sāka dziedāt mežones mīlas dziesmu, kas bija radusies pirmatnējās pasaules tumša­jos mežu biezokņos. Gaisu tricināja viņas valdonīgā un vilinošā balss. Uz kāda paklāja dziesmas ritmā dejoja Kiloliana. Katra viņa kustība nepārprotami pauda mīlu, un viņam līdzās uz paklāja dejoja sieviete, kuras pilnī­gās gūžas un augstās krūtis dīvaini kontrastēja ar slimī­bas saēsto seju. Tā bija dzīvu miroņu deja, jo viņu pūs­tošajos ķermeņos vēl slēpās kā mīla, tā alkas. Sieviete, kuras aklās acis lēja karstas asaras, vēl arvien dziedāja savu mīlas dziesmu, dejotāji turpināja mīlas deju siltajā naktī, un kalabaši gāja apkārt no rokas rokā, līdz visu smadzenēs atkal gruzdēja atmiņas un vēlmes. Līdzās sie­vietei uz paklāja dejoja trausla meitenīte; seja viņai bija skaista un tīra, bet uz savilktajām rokām, kas pacēlās un nolaidās dejā, slimība jau bija atstājusi postošas pē­das. Nomaļus, kaut ko murminādami un sēkdami, dejoja abi plānprātiņi — briesmīgi un pretīgi radījumi —, viņi izķēmoja mīlas deju tāpat, kā dzīve bija izķēmojusi viņus pašus.

Piepeši sievietes mīlas dziesma aprāvās pusvārdā, kala­baši tika nolikti — un deja beidzās. Visu skatieni vērsās pāri aizai uz jūru, virs kuras mēnesnīcā uzliesmoja spo­kaini blāva raķete.

— Tie ir kareivji, — Kūlaus teica. — Rit būs kauja. Mums jāizguļas un jāsagatavojas.

Spitālīgie paklausīja un ielīda klintis, savās migās, un Kūlaus drīz vien palika viens. Viņš nekustīgi sēdēja mē­ness gaismā, turēdams šauteni sev klēpī un raudzīdamies lejā uz tālo krastu, pie kura piestāja laivas.

Kalalauas ielejas augšdaļa bija drošs patvērums. Iz­ņemot Kilolianu, kas pazina visas apkārtējās takas aizas stāvajās sienās, neviens te nevarēja nokļūt citādi kā pa smailo kalna skaustu. Šis kalna skausts bija simt jardu garš, bet ne platāks par divpadsmit collām. Abās pusēs tam rēgojās bezdibeņi. Ja tikai paslīdēja kāja, gan pa labi, gan pa kreisi cilvēku gaidīja droša nāve. Bet ceļa galā viņam atklājās paradīze zemes virsū. Te bija viena vienīga zaļumu jūra, zaļi viļņi plūda no vienas klintssie- nas līdz otrai, vīteņaugi pilēja no klinšu galiem, papar­des šķieda putas neskaitāmajās plaisās. Kūlaus un viņa pavalstnieki jau vairākus mēnešus bija cīnījušies ar šo augu jūru. Viņiem bija izdevies atspiest mežonīgos, pār­mērīgi ziedošos augus, tā ka banānu, apelsīnu un mango kokiem tagad bija vairāk vietas. Nelielos izcirtumiņos auga arorūti, uz akmens terasēm, ko sedza plāna zemes kārtiņa, viņi bija ieaudzējuši taro un melones. Visās brī­vajās vietās, kur vien iespiedās saule, auga zeltītiem aug­ļiem bagātie papaija koki.

Šai patvēruma vietā Kūlaus bija uznācis no ielejas le- jasgala, no jūrmalas. Ja vajadzētu aiziet arī no šejienes, viņam bija padomā citas aizas starp kalnu virsotnēm sa­las vidienē, uz kurieni viņš varētu aizvest savus pavalst­niekus un apmesties uz dzīvi. Un tagad viņš gulēja, no­licis šauteni sev līdzās, un raudzījās caur lapotnes aiz­karu uz kareivjiem tālajā piekrastē. Viņš redzēja, ka tie bija atveduši sev līdzi smagos lielgabalus, kas it kā spo­gulī atplaiksnīja sauli. Taisni viņa priekšā atradās smai­lais kalna skausts. Pa taciņu, kas veda uz to, rāpās aug­šup sīki punktiņi — cilvēki. Viņš zināja, ka tie ir poli­cisti, nevis kareivji. Ja policistiem nekas neizdosies, tad iejauksies kareivji.

Ar sakropļoto roku viņš maigi noglāstīja šautenes stobru un pārbaudīja mērķēkli. Šaut viņš bija iemācījies jau sen, kad gaja medībās Niihauas salā, un tur vēl ta­gad nebija aizmirsta viņa šaušanas māksla. Kustīgajiem punktiem tuvojoties un palielinoties, Kūlaus noteica at­statumu un iespējamo lodes novirzi, jo vējš pūta no labās puses un mērķis atradās ļoti zemu. Bet viņš vēl nešāva. Viņš ļāva tiem uzrāpties līdz tai vietai, kur sākās smailā kalnu mugura, un tikai tad atklāja savu klātbūtni. Viņš neatstāja biezokni, tikai uzsauca:

— Ko jums vajag?

— Mums vajadzīgs Kūlaus-spitālīgais, — vietējās po­licijas nodaļas priekšnieks zilacains amerikānis atbildēja.

— Ejiet atpakaļ, — sacīja Kūlaus.

Viņš pazina šo cilvēku — tas bija šerifs, tas pats, kas neļāva viņam dzīvot Niihausā un vajāja viņu pa visu Kauaiju līdz Kalalauas ielejai, bet no turienes vēl uz augšu līdz pat šai aizai.

— Kas tu esi? — šerifs jautāja.

— Esmu Kūlaus-spitālīgais, — skanēja atbilde.

— Tad nāc laukā! Tu mums esi vajadzīgs dzīvs vai miris. Par tavu galvu izsolīts tūkstoš dolāru. Tu neiz­bēgsi!

Kūlaus biezoknī skaļi iesmējās.

— Nac laukā! — šerifs pavēlēja, bet par atbildi bija tikai klusums.

Viņš apspriedās ar policistiem, un Kūlaus saprata, ka tie nolēmuši viņam uzbrukt.

— Kūlau! — šerifs iesaucās. — Kūlau, es eju pie tevis.

— Tad vispirms paskaties uz sauli, debesīm un jūru, jo tu nekad vairs tos neredzēsi.

— Labi, labi, Kūlau, — šerifs mierinādams sacīja.

— Es zinu, ka tu esi krietns šāvējs. Bet man taču tu nešausi. Neesmu nodarījis tev nekā ļauna.

Kūlaus biezoknī kaut ko norūca.

— Vai nav taisnība? — šerifs atkārtoja. — Es taču neesmu nodarījis tev nekā ļauna.

— Tu dari man ļaunu ar to, ka gribi ieslodzīt mani cietumā, — skanēja atbilde. — Un tu dari ļaunu ar to, ka gribi dabūt par manu galvu tūkstoš dolāru. Ja tev ir dārga tava dzīvība, paliec uz vietas.

— Man jānokļūst pie tevis un jāsaņem tevi ciet. Ko lai dara, tas ir mans pienākums!

— Tu mirsi, bet netiksi te pāri!

Šerifs nebija gļēvulis, tomēr pēkšņi sāka šaubīties. Viņš paraudzījās pa labi un kreisi bezdibenī, pārlaida skatienu kalna šaurajam skaustam un izšķīrās.

— Kūlau! — viņš iesaucās.

Biezoknis klusēja.

— Kūlau, nešauj! Es eju.

Šerifs pagriezās pret policistiem, pateica tiem dažus rīkojumus un devās savā bīstamajā ceļā. Viņš gāja lē­nām. Likās, ka viņš ietu pa izstieptu virvi. Viņam nebija cita atbalsta kā tikai gaiss. Akmeņi drupa viņam zem kājām un strauji ripoja bezdibenī. Saule tveicēja, un seju viņam pārklāja sviedri. Bet viņš gāja tikai uz priekšu un bija nokļuvis jau līdz pusceļam.

— Stāt! — Kūlaus no biezokņa pavēlēja. — Vēl soli, un es šaušu.

Šerifs apstājās, sagrīļodamies pār bezdibeni, lai no­turētu līdzsvaru. Viņš nobālēja, bet acīs viņam bija ap­ņēmība. Viņš aplaizīja sausās lūpas un ierunājās:

— Kūlau, tu nenogalināsi mani! Es zinu, ka nenogali­nāsi.

Viņš atkal devās uz priekšu. Lode lika viņam sagriez­ties kā vilciņam. Šerifam krītot, viņa sejā pavīdēja nikns samulsums. Viņš vēl lūkoja izglābties, nokrītot šķērsām pār kalna šķautni, bet tai pašā brīdī viņu pārsteidza nāve. Mirklis, un kalna skausts bija tukšs. Pieci poli­cisti cits pēc cita drosmīgi sāka skriet pa smailo kalna skaustu, bet pārējie tūliņ atklāja uguni uz biezokni. Tas bija neprāts. Kūlaus piecas reizes nospieda gaili tik ātri, ka šāvieni norībēja gandrīz kā nepārtraukta kārta. Pie- placis pie pašas zemes, vairīdamies no lodēm, kas svilp­damas urbās biezoknī, viņš palūkojās laukā. Četri po­licisti bija nozuduši tāpat kā viņu priekšnieks. Piektais, vēl dzīvs, gulēja šķērsām pārkritis pār kalna šķautni. Viņā galā drūzmējās pārējie policisti, kas jau bija mitē­jušies šaut. Viņu stāvoklis uz šās kailās klints bija bez­cerīgs. Kūlaus varēja apšaut viņus visus līdz pēdējam vīram un neļaut atgriezties ielejā. Bet viņš nešāva, un pēc īsas apspriedes viens policists novilka savu balto kreklu un pamāja kā ar karogu. Pēc tam viņš un aiz viņa vēl otrs devās pa kalna muguru pēc ievainotā biedra. Nenododams sevi ne ar vienu kustību, Kūlaus noskatījās, kā viņi lēnām atkāpās un atkal pārvērtās melnos pun­ktos, kas nogrima ielejā.