Dzeks Londons: Kūlaus-spitaligais

Tā bija slepkavošana, un to izdarīja viens cilvēks. Ka­reivji sāka atkāpties, nesdami līdzi ievainotos. Nolaiz­dams kareivjus citu pēc cita no kājas, Kūlaus piepeši sa­oda degošas gaļas smaku. Viņš apskatījās visapkārt, bet tad saprata, ka pie nokaitētās šautenes aizdegušies viņa paša pirksti. Slimība bija saārdījusi rokas nervus. Miesa dega, viņš saoda smaku, bet sāpju sajūtas nebija.

Viņš gulēja biezoknī un smaidīja, tad piepeši atcerējās lielgabalus. Katrā ziņā tiks atkal atklāta uguns un šo­reiz uz biezokni, no kura viņš bija nodarījis tik lielu postu. Tikko viņš paguva paslēpties aiz kāda neliela klintāja, kur pēc viņa novērojumiem šāviņi neķēra, ap­šaude atkal atjaunojās. Viņš skaitīja. Lielgabali raidīja uz aizu vēl sešdesmit šāviņu un tad apklusa. Nelielais laukumiņš bija sprādzienu saārdīts vienās bedrēs, šķita neiespējami, ka tur būtu palicis vēl kāds dzīvs radījums. Kareivji tā arī nolēma un pēcpusdienas saules tveicē sāka atkal rāpties augšup pa kazu taku. Bet atkal viņiem nebija lemts pāriet kalna skaustu, un atkal viņi atkāpās uz piekrasti.

Kūlaus vēl divas dienas aizstāvēja taku, lai gan ka­reivji turpināja apšaudīt viņa slēptuvi tikai ar lielgaba­liem. Tad aizas galā uz klinšu kraujas parādījās spitā­līgais zēns Pahaus un klaigādams pavēstīja, ka Kilo­liana, medīdams kazas, lai viņi visi nenomirtu badā, no­kritis un nosities un ka sievietes ir izbijušās un nezina, ko iesākt. Kūlaus paaicināja zēnu lejā un, iedevis re­zerves šauteni, atstāja viņu sargāt taku. Kūlaus atrada savus ļaudis pagalam izmisušus. Lielākā tiesa bija tik nespēcīgi, ka nevarēja sagādāt sev pārtiku tik grūtos apstākļos, tāpēc visi badojās. Kūlaus izraudzīja divas sie­vietes un vīrieti, kurus slimība vēl nebija visai pārņē­musi, un aizsūtīja viņus atpakaļ uz aizu pēc ēdiena un paklājiem. Pārējos viņš centās uzmundrināt un nomieri­nāt, tā ka pat visvārgākie sāka darboties, lai ierīkotu sev kādu patvērumu.

Bet pēc ēdiena aizsūtītie neatgriezās, un Kūlaus devās atpakaļ uz aizu. Kad viņš parādījās uz kraujas malas, vienlaikus noklaudzēja piecu sešu šauteņu aizslēgi. Viena lode izurbās cauri viņa pleca mīkstumam, otra atsitās pret klinti, un atlēkusi šķemba ievainoja viņam vaigu. Kūlaus atsprāga atpakaļ, bet pamanīja, ka aiza pilna ar kareivjiem. Viņa paša ļaudis bija vinu nodevuši. Lielga- bal u uguns bija bijusi parak briesmīga, un viņi bija izvē­lējušies Molokai cietumu.

Kūlaus atkāpās un atraisīja vienu no savām smaga­jām patronu jostām. Apgūlies starp klintīm, viņš ļāva pirmā kareivja galvai un plecam parādīties virs kraujas malas un tikai tad nospieda gaili. Tas atkārtojās divas reizes, bet tad, pēc brīža, uz kraujas galvas un plecu vietā parādījās balts karogs.

— Ko jums vajag? — Kūlaus jautāja.

— Man vajag tevi, ja tu esi Kūlaus-spitālīgais, — skanēja atbilde.

Kūlaus aizmirsa it visu, viņš gulēja un brīnījās par šo haole — balto cilvēku dīvaino neatlaidību. Kaut vai debesis sagrūst pāri, bet viņi panāk savu. Jā, viņi pa­kļauj sev citus cilvēkus un itin visu, pat ja tas maksā viņiem dzīvību. Viņam neviļus bija jāapbrīno baltie vīri tieši šās gribas dēļ, kas bija stiprāka par dzīvības in­stinktu un pakļāva sev it visu pasaulē. Viņš saprata, ka viņa cīņa ir bezcerīga. Nebija nozīmes pretoties balto cilvēku briesmīgajai gribai. Ja viņš arī nogalinātu tūkstoti, viņi tomēr celtos kā smiltis jūrmalā un uzbruktu viņam ar­vien lielākā un lielākā skaitā. Viņi nekad neatzīst sevi par uzvarētiem. Tā ir viņu kļūda, un tur slēpjas viņu spēks. Viņa paša ļaudīm tas nepiemīt. Tagad viņam kļuva skaidrs, kā niecīga saujiņa dieva kalpu un ruma kalpu iekarojusi viņa zemi. Tas notika tāpēc, ka …

— Nu, ko tu sacīsi? Vai nāksi man līdzi?

Tā bija neredzama cilvēka balss, un viņš stāvēja zem baltā karoga. Nūja, īsts haole un dodas tieši uz no­sprausto mērķi.

— Parunāsimies, — Kūlaus sacīja.

Virs kraujas malas pacēlās galva un pleci, un tad viss cilvēka augums. Tas bija jauniņš — gadus divdesmit piecus vecs kapteinis ar gludu seju un zilām acīm, stalts un glīts savā formas tērpā. Viņš nāca uz priekšu, bet tad pēc Kūlaua zīmes apstājās un apsēdas apmēram piecus soļus no viņa.

— Tu esi drošsirdīgs, — Kūlaus, viņu apbrīnodams, sacīja. — Es varu tevi nosist kā mušu.

— Nē, nevari, — kapteinis atbildēja.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka tu esi cilvēks, Kūlau, kaut arī ļauns cil­vēks. Es zinu visu par tevi. Tu nonāvē tikai godīgi.

Kūlaus kaut ko norūca, bet sirdī viņš jutās glaimots.

— Ko tu izdarīji ar maniem ļaudīm? — viņš jautāja. — Kur zēns, abas sievietes un vīrietis?

— Viņi mums padevās. Un tagad ir tava kārta, es atnācu pēc tevis.

Kūlaus neticīgi iesmējās.

— Es esmu brīvs cilvēks, — viņš paziņoja. — Es ne­vienam neesmu darījis ļauna. Lūdzu tikai vienu, lai mani atstāj mierā. Esmu dzīvojis kā brīvs vīrs un nomiršu brīvs. Es nekad nepadošos.

— Tad tavi ļaudis ir gudrāki par tevi, — teica jaunais kapteinis. — Paskaties, kur tie nāk!

Kūlaus pagrieza galvu un redzēja parādāmies sava bara atliekas. Pūzdama un vaidēdama garām aizvilkās nožēlojama un briesmīga procesija. Bet Kūlauam bija lemts piedzīvot vēl lielāku sarūgtinājumu, jo, garām iedami, ļaudis apbēra viņu ar pārmetumiem un lamām, bet sirmgalve, kas noslēdza gājienu, apstājās un, izstie­pusi kaulaino roku ar harpijas nagiem, atņirgusi zobus un galvu kratīdama, nolādēja viņu. Spitālīgie cits pēc cita pārkāpa pāri kraujas malai un padevās kareivjiem, kas bija paslēpušies aiz tās.

— Tagad tu vari iet, — Kūlaus teica kapteinim. — Es nekad nepadošos. Tas ir mans pēdējais vārds. Sveiks!

Kapteinis nošļūca lejā pa klinti pie saviem kareivjiem. Nākamajā brīdī viņš pamiera karoga vietā pacēla uz zo­bena uzmauktu savu ķiveri, un tūliņ to izurba Kūlaua lode. Līdz vakaram viņi apšaudīja Kūlauu ar lielgaba­liem no piekrastes, un, kad viņš uzkāpa augstāk, nepieeja­mās klintīs, kareivji viņam sekoja.

Sešas nedējas viņi vajāja Kūlauu pa kalnu alām, vir­sotnēm un kazu takām. Kad viņš noslēpās lantanu bie­zoknī, viņi izveidoja dzinēju ķēdi un medīja viņu kā trusi caur lantanu džungjiem un guavas krūmiem. Bet viņš ik reizes sajauca pēdas un aizbēga. Nebija iespējams viņu notvert. Ja vajātāji pienāca pavisam tuvu, Kūlaus laida darbā šauteni — un viņi aiznesa savus ievainotos pa kalnu takām uz piekrasti. Gadījās, ka kareivji šāva, pa­manījuši biezoknī pavīdam viņa brūno stāvu. Reiz pieci kareivji panāca viņu uz klajas kazu takas un izšāva uz viņu visas savas lodes. Viņš klibodams aizbēga, rāpda­mies gar bezdibeņa malu. Vēlāk viņi ieraudzīja zemē asi­ņainas pēdas un saprata, ka viņš ir ievainots. Pēc se­šām nedējām viņam atmeta ar roku. Kareivji un policisti atgriezās Honolulu, atstādami Kalalauas ieleju viņam brīvā lietošanā, lai gan atsevišķi galvu mednieki šad tad mēģināja viņu notvert — paši sev par postu.

Pēc diviem gadiem Kūlaus pēdējo reizi ielīda biezoknī un apgūlās starp ti lapām un meža ingvera ziediem. Viņš bija dzīvojis kā brīvs vīrs un arī nomira brīvs. Sāka smi­dzināt lietus, un viņš apsedza savas sakropļotās kājas ar apdriskātu segu. Augumu aizsargāja vaskadrānas apmet­nis. Mauzeri viņš nolika sev uz krūtīm, rūpīgi noslau­cīdams no stobra lietus lāses. Rokai, kas slaucīja šau­teni, jau vairs nebija pirkstu — viņš tagad nespētu no­spiest gaili.