Dzeks Londons - Porportuka joks

El-Sū bija asprātīga, viņas joki reti kad sāpīgi dzēla, taču viņa ātri pamanīja apkārtējo cilvēku mazās vājībi- ņas. Meitenes smiekli kā šaudīga liesma aizdedzināja cil­vēkus, un visi atbildēja viņai ar tādiem pašiem smiekliem. Un tomēr viņa nekad nenokļuva uzmanības centrā. Viņa to nepieļāva. Lielo māju un visu, ar ko tā bija ievērības cienīga, bija radījis viņas tēvs, un līdz mūža pēdējām die­nām te valdīja viņš — saimnieks, izpriecu rīkotājs un likumdevējs. Tiesa, tēvam kļūstot aizvien nespēcīgākam, El-Sū pārņēma pienākuņius no viņa gurstošajām rokām. Ārēji viņš gan Joprojām valdīja, nereti snauzdams pat pie galda, — šis kādreizējais uzdzīvotājs, kas tikai šķie­tami vēl bija dzīru saimnieks.

Bet pa lielo māju klīda draudīgs stāvs — Porportuks, kas kratīja galvu, nosodīja dzīrošanu un maksāja par visu. Nevar teikt, ka viņš izdotu pārāk daudz naudas, jo viņam noslēpumainā kārtā izdevās ievērot pašam savas intereses un pamazām gadu no gada pievākt Klakī-Nā īpašumu. Reiz Porportuks iedrošinājās pārmest El-Sū par lielajā mājā valdošo izšķērdīgo dzīves veidu — tas notika tad, kad viņš jau bija aprijis gandrīz visu Klakī-Nā bagātību, — taču vairs nekad viņš neuzdrīk­stējās pārmest El-Sū. Meitene, tāpat kā viņas tēvs, bija aristokrāte, tāpat kā viņš, nicināja naudu un godu vēr­tēja augstāk par visu.

Porportuks joprojām nelabprāt aizdeva naudu, un šī nauda tūliņ aizgāja garu ceļu kā zelta putas. Vienu gan El-Sū bija stingri apņēmusies: tēvam jānomirst tāpat, kā viņš dzīvojis. Viņš nedrīkst manīt sava diženuma no­rietu, līksmība nedrīkst noklust, lielā viesmīlība nedrīkst izsīkt. Kad piemeklēja bads, izsalkušie indiāņi, tāpat kā vecos laikos, nāca uz lielo māju un aizgāja no turienes paēduši. Kad mocīja bads un nebija arī naudas, to aiz­ņēmās no vecā Porportuka, un indiāņi tik un tā aizgāja apmierināti. El-Sū līdz ar citu laikmetu un zemju aristo­krātiem varētu atkārtot, ka pēc viņas kaut vai ūdens plūdi. Sajā gadījumā viņai plūdi bija vecais Porportuks. Aizdodot naudu, viņš ikreiz aizvien vairāk uzlūkoja mei­teni kā savu īpašumu un juta sevī mostamies mūžsenās vēlmes.

Bet El-Sū neskatījās uz veco. Viņa neskatījās arī uz baltajiem vīriešiem, kuri gribēja precēt viņu misijā, kā baltajiem pieņemts, — ar gredzeniem, mācītāju un bī- beli, tāpēc ka Tananā dzīvoja jauneklis, vārdā Akūns, viņas tautietis, viņas ciltsbrālis un viņas ciema iedzīvo­tājs. Jauneklis viņai šķita stiprs un skaists, viņš bija liels mednieks, bet, tā kā tālu un bieži ceļoja, tad bija gaužām nabadzīgs. Viņš bija apmeklējis vietas, kur cil­vēks līdz šim kāju nebija spēris, bija ceļojis uz Sitku un Savienotajām Valstīm, šķērsojis kontinentu līdz Hu- dzona līcim un atpakaļ, ar roņu mednieku kuģi aizbrau­cis līdz Sibīrijai un Japānai.

Pārradies no Klondaikas zelta laukiem, Akūns, kā pa­rasts, iegriezās lielajā mājā, lai pastāstītu vecajam Klakī-Nā par visu, ko pasaulē pieredzējis, un te viņš pirmo reizi satika El-Sū, kura pirms trim gadiem bija atbraukusi no misijas. Pēc tam Akūns vairs nekur ne­ceļoja. Viņš noraidīja piedāvājumu strādāt par loci uz lielajiem tvaikoņiem, kaut gan viņam solīja divdesmit dolāru dienā. Viņš mazliet medīja, mazliet zvejoja, bet ne sevišķi tālu no Tananas, un viņš bieži un ilgi kavējās lielajā mājā. El-Sū salīdzināja viņu ar citiem vīriešiem un atzina, ka viņš ir labāks par tiem. Akūns dziedāja viņai dziesmas un iedegās kvēlā kaislībā, un drīz viss ciems zināja, ka viņš iemīlējies El-Sū. Bet Porportuks tikai smīkņāja un aizdeva naudu lielās mājas uzturēšanai.

Un tad pienāca Klakī-Nā pēdējās pirmsnāves dzīres. Viņš sēdēja pie galda, un viņa rīklē bija iestrēgusi nāve, kuru nevarēja aizskalot ar vīnu. Ļaudis smējās, plēsa jokus un dziedāja, Akūns izstāstīja tādu notikumu, ka sijas cēlās gaisā no smiekliem. Pie galda nebija ne asaru, ne nopūtu. Visiem likās gluži dabiski, ka Klakī-Nā jānomirst tāpat, kā viņš dzīvojis, un neviens to nezināja labāk par El-Sū ar viņas mākslinieces dvēseli. Uz dzī­rēm bija sanākusi tā pati vecā kompānija un, kā vien­mēr, trīs apsaldējušies matroži, nupat kā atgriezušies no tāla ceļojuma uz Arktiku, vienīgie, kas bija palikuši dzīvi no septiņdesmit četru vīru lielās komandas. Klakī- Nā aiz muguras stāvēja četri veči — pēdējie no kal­piem, kas bija strādājuši pie viņa jaunības dienās. Viņu asarojošās acis nepalaida garām nevienu saimnieka kus­tību, ļoganās rokas pildīja viņa glāzi un sita viņam pa muguru starp lāpstiņām, kad nāve sarosījās un Klakī-Nā sāka klepot un elsot.

Tā bija neprātīga nakts, stundas ritēja, visur valdīja smiekli un jautrība, bet Klakī-Nā rīklē aizvien nemierī- gāk rosījās nāve. Tad viņš aizsūtīja pēc Porportuka. Un Porportuks ienāca iekšā no sprēgoņas, lai pārmetoši no­lūkotos uz galdu, kas bija pilns ar gāju un vīnu, par ko viņš bija samaksājis. Bet, kad Porportuks, pārlaidis skatienu garajai piesarkušo seju rindai, galda attālākajā galā ieraudzīja El-Sū, viņa acis iegailējās un pārme­tums uz mirkli nozuda no sejas.

Viņam atbrīvoja vietu blakus Klakī-Nā un nolika priekšā glāzi. Klakī-Nā pats ar savām rokām ielēja vi­ņam glāzē ugunīgo dziru.

— Dzer! — viņš uzsadca. — Vai nav labs?

Porportukam acīs sariesās valgums, viņš piekrītoši pa­locīja galvu un nošmaukstināja lūpas.

— Vai tu savā mājā kaut ko tādu esi baudījis? — jautāja Klakī-Nā.

— Nenoliegšu, ka šis dzēriens ir labs manai vecajai rīklei… — Porportuks atbildēja, taču neizteica domu līdz galam.

— Bet tas pārāk dārgi maksā, — Klakī-Nā iesmie­damies pabeidza viņa vietā.

Porportuks satrūkās no smiekliem, kas aizvēlās pār galdu. Viņa acīs iedegās Jauna uguntiņa.

— Mēs kopā augām un esam vienos gados, — viņš teica. — Tev rīklē tup nāve, bet es vēl esmu dzīvs un spēka pilns.

Telpā kļuva dzirdama draudoša murdoņa. Klakī-Nā sāka klepot un smakt, un vecie kalpi ņēmās vālēt viņam pa muguru. Viņš atguva elpu un pacēla roku, lai no­mierinātu sadusmotos viesus.

— Tev bija žēl kurināt uguni pašam savā mājā, tā­pēc ka malka maksā pārāk dārgi! — viņš izkliedza. — Tev bija žēl dzīvot. Dzīve maksā pārāk dārgi, bel tev negribējās maksāt šo cenu. Tava dzīve ir līdzīga būdai, kurā ir izdzisusi uguns un uz grīdas nav pa­klāju. — Viņš deva kalpiem zīmi pieliet glāzi un pa­cēla to. — Toties es esmu dzīvojis. Un dzīve ir sildī­jusi mani tā, kā tevi nekad nav sildījusi. Tas tiesa, tu dzīvosi ilgi. Bet visgarākās naktis ir aukstas naktis, un tad cilvēks dreb un nevar aizmigt. Manas naktis ir bijušas īsas, bet es esmu gulējis siltumā.

Klakī-Nā izdzēra glāzi. Kalpa drebošā roka nepaguva satvert glāzi, kad tā sašķīda uz grīdas. Smagi elpo­dams, Klakī-Nā atslīga atpakaļ, skatījās, kā visi tukšo glāzes, un viņa lūpas, atbildot skaļajiem piekrišanas saucieniem, savilkās vieglā smaidā. Viņš deva zīmi, un divi kalpi atkal mēģināja nosēdināt namatēvu taisni. Taču viņi bija vājulīgi, turpretī Klakī-Nā varena auguma, un kalpiem četratā ar grūtībām izdevās uzdabūt viņu augšā.

— Bet neba tas ir no svara, kā kurais dzīvo, — Klakī- Nā turpināja. — Mums ar tevi, Porportuk, šovakar ir kaut kas cits kārtojams. Parādi ir nelaime, bet es esmu iekūlies šajā nelaimē. Cik tad es tev esmu parādā?