Dzeks Londons - Porportuka joks

Veči sasēdās ap stipri dūmojošu ugunskuru. Viņu sejas bija sakritušās un grumbu izvagotas, viņi smagi elpoja, tverdami gaisu ar muti. Dūmi nenāca viņiem par labu. Laiku pa laikam viņi izģindušām rokām sita moskītus, kas nebaidījās līst iekšā dūmos. Pēc tādiem vingrināju­miem viņi aizņemdamies dobji kāšļāja. Daži spļāva asi­nis, bet vienam no večiem, kas, galvu nokāris, sēdēja mazliet savrup, no mutes lēni un nepārtraukti tecēja asinis: viņus visus mocīja rīkles dilonis. Šie ļaudis jau mira, viņu stundas bija skaitītas. Tā bija miroņu padome.

— Un es samaksāju par viņu bargu naudu, — Porpor­tuks beidza savu žēlabu runu. — Tādu naudu jūs savu mūžu neesat redzējuši. Pārdodiet visu, kas jums ir, — pārdodiet savus šķēpus, bultas un šautenes, pārdodiet sa­vas ādas, pārdodiet savus vigvamus, laivas un suņus, pārdodiet visu, un diezin vai jūs savāksiet tūkstoš dolāru. Bet es par šo sievieti El-Sū samaksāju divdesmit sešas reizes vairāk, nekā ir vērti jūsu šķēpi, bultas un šaute­nes, jūsu ādas, jūsu vigvami, laivas un suņi. Tā ir ļoti augsta cena.

Veči svarīgi māja ar galvu, kaut gan viņu sažuvušās acu spraudziņas iepletās no izbrīna, ka sieviete var mak­sāt tādu naudu. Tas, kuram no mutes tecēja asinis, no­slaucīja lūpas.

— Vai tas taisnība? — viņš noprasīja pēc kārtas vi­siem jaunekļiem, kas bija ieradušies kopā ar Porportuku. Un viņi visi apstiprināja, ka tas ir taisnība.

— Vai tas taisnība? — vecis jautāja El-Sū, un viņa atbildēja:

— Tas ir taisnība.

— Bet Porportuks nepateica, ka viņš ir vecs vīrs, — ierunājās Akūns, — un ka vina meitas ir vecākas par El-Sū.

— Tas taisnība, Porportuks ir vecs vīrs, — teica El-Sū.

— Lai nu Porportuks pats mēra savu gadu spēkus, — teica indiānis, kuram no mutes nāca asinis. — Mēs visi kļūstam veci. Bet iegaumē, vecums ne vienmēr ir tik vārgs, kā liekas jaunībai.

Un apkārt sēdošie veči čāpstināja bezzobainās smaga­nas, piekrītoši klanīja galvas un kāsēja.

— Es viņam pateicu, ka nekad nebūšu viņa sieva, — -acīja El-Sū.

— Un tomēr paņēmi no viņa divdesmit sešas reizes vairāk, nekā pieder mums? — iejautājās kāds vienacains vecis.

El-Sū klusēja.

— Vai tas taisnība? — Un viņa vienīgā acs ieurbās meitenē kā nokaitēts svārpsts.

— Taisnība, — viņa atbildēja.

Bet pēc brīža viņa kaismīgi iesaucās:

— Es tik un tā atkal aizbēgšu! Es vienmēr bēgšu pro­jām no viņa!

— Tas lai paliek Porportuka ziņā, — ieteicās kāds cits vecis. — Mūsu pienākums ir izspriest šo lietu.

— Bet cik tu samaksāji par viņu? — jautāja Akūnam.

— Es nemaksāju par viņu neko, — jauneklis atbildēja. — Viņa nav par naudu nopērkama. Es nenovērtēju viņu nedz zelta smiltīs, nedz suņos, nedz vigvamos, nedz arī zvērādās.

Veči paklusām apspriedās.

— Šie veči ir kā ledus, — Akūns teica angliski. — Es nepakļaušos viņu lēmumam, Porportuk. Ja tu ņemsi El-Sū, es tevi katrā ziņā nogalināšu.

Veči mitējās sarunāties un aizdomīgi paskatījās uz Akūnu.

— Mēs nesaprotam valodu, kādā tu runā, — teica viens no viņiem.

— Viņš teica, ka nogalināšot mani, — pasteidzās at­bildēt Porportuks, — tā ka labāk būtu atņemt viņam šau­teni un nosēdināt blakus kādu no mūsu jaunekļiem, lai viņš nevarētu mani apskādēt. Viņš ir jauns, bet kas tad jaunam lauzti kauli!

Nevarīgajam Akūnam atņēma šauteni un nazi un katrā pusē nosēdināja pa jaunam Makenzi indiānim. Vienacis piecēlās un izslējās taisni.

— Mūs pārsteidz cena, kas samaksāta par sievišķi, — viņš iesāka, — bet, cik šī cena saprātīga, tā nav mūsu darīšana. Mēs esam te, lai pieņemtu lēmumu, un mēs pieņemsim lēmumu. Mums nav nekādu šaubu. Visiem zi­nāms, ka Porportuks samaksājis lielu naudu par sievieti El-Sū. Tāpēc El-Sū pieder Porportukam un nevienam citam.

Viņš smagi apsēdās un sāka klepot. Veči pamāja ar galvu un arī sāka klepot.

— Es nogalināšu tevi! — angliski kliedza Akūns.

Porportuks pasmaidīja un piecēlās.

— Jūs esat pieņēmuši taisnīgu lēmumu, — viņš uz­runāja padomes večus, — un mani ļaudis dos jums daudz tabakas. Bet tagad lai sievieti ved šurp pie manis!

Akūns nošņirkstināja zobus. Jaunekļi sagrāba El-Sū aiz rokām. Viņa nepretojās un, sejai drūmi kvēlojot, tika pievesta klāt Porportukam.

— Sēdi te, pie manām kājām, kamēr es runāšu, — viņš pavēlēja. Tad viņš brīdi klusēja. — Tiesa, — viņš teica, — es esmu vecs cilvēks. Tomēr es vēl spēju saprast jau­nības ceļus. Uguns manī vēl nav izdzisusi. Un tomēr es vairs neesmu nekāds jaunais un ir nedomāju visus at­likušos mūža gadus ar savām vecajām kājām dzīties pakaļ El-Sū. Viņa skrien ātri un labi. Viņa ir kā briedis. Es to zinu, jo pats redzēju un skrēju viņai pakaļ. Nav labi, ja sieva skrien tik ātri. Es samaksāju par viņu bargu naudu, bet viņa aizbēga no manis. Akūns neko nav mak­sājis par viņu, bet viņa skrien pie tā.

Kad es ierados pie jums, Makenzi ļaudis, man bija viena doma. Kad es klausījos, kā jūs spriežat, un skatījos uz El-Sū ātrajām kājām, man bija daudzas domas. Ta­gad man atkal ir viena doma, bet pavisam citāda nekā tā, ar kuru te ierados. Ļaujiet man pateikt, ko es domāju!

Ja suns aizbēdzis no saimnieka vienu reizi, tas bēgs no viņa allaž. Lai cik reižu to atvedīs atpakaļ, tas katru reizi bēgs prom. Ja mums gadās tādi suņi, mēs tos pār­dodam. El-Sū ir kā suns, kas bēg prom. Es viņu pār­došu. Kurš no padomes pirks viņu?

Veči kāsēja un klusēja.

— Akūns pirktu, — Porportuks turpināja, — bet vi­ņam nav naudas. Tāpēc es atdošu El-Sū viņam par velti. Tūlīt pat atdošu.

Pieliecies viņš saņēma El-Sū aiz rokas un veda pāri laukumiņam uz turieni, kur uz muguras gulēja Akūns.

— Viņai ir slikts ieradums, Akūn, — Porportuks sa­cīja, nosēdinādams meiteni Akūnam pie kājām. — Tāpat kā viņa savā laikā aizbēga no manis, tā kādreiz viņa var aizbēgt no tevis. Taču nebaidies, Akūn, ka viņa bēgs! Es parūpēšos, lai tas nenotiktu. Viņa nekad nebēgs prom no tevis, to apsola Porportuks. Viņa ir liela jokmīle. Es to zinu, jo viņa bieži ir zobojusies par mani. Un tomēr es nolēmu arī pats vienu reizi pajokot. Tāpēc es saglabāšu viņu tev, Akūn.

Pieliecies Porportuks sakrustoja El-Sū kājas tā, lai tās atrastos viena uz otras, un, pirms kāds bija atminējis viņa nodomu, izšāva caur abām meitenes potītēm. Kad Akūns mēģināja nokratīt viņam virsū uzklupušos indiā­ņus un uzrausties kājās, bija dzirdams no jauna lūstošo kaulu brīkšķis.

— Tas ir taisnīgi, — teica veči cits citam.

El-Sū neizdvesa ne skaņas. Viņa sēdēja un skatījās uz sadragātajām kājām, ar kurām viņa nekad nevarēs staigāt.

— Manas kājas ir stipras, El-Sū, — teica Akūns, — bet tās nekad nenesīs mani prom no tevis.

El-Sū palūkojās uz jaunekli, un pirmo reizi pa visu laiku, kopš viņš pazina meiteni, Akūns ieraudzīja viņas acīs asaras.

— Tavas acis atgādina brieža acis, El-Sū, — viņš sa­cīja.

— Tas taču ir taisnīgi? — jautāja Porportuks, gata­vodamies doties prom un ļauni smīnēdams caur dūmiem.

— Tas ir taisnīgi, — veči apstiprināja un palika klusu sēžam.