Dzeks Londons - Porportuka joks

— Un tu tam tici? — māsa Alberta jautāja.

— Nezinu, — El-Sū atbildēja. — Tam ticēja mans tēvs.

Māsa Alberta skeptiski paraustīja plecus.

— Un ja nu tas, kam mēs ticam, izrādās taisnība? — El-Sū turpināja. — Kāpēc gan ne? Jums šī viņpasaule ir debesis, kur spēlē arfas … tāpēc ka jūs ticat debesīm un arfām. Manam tēvam viņpasaule ir liela māja, kur viņš mūžīgi sēdēs pie dzīru galda kopā ar dievu.

— Bet tu? — vaicāja māsa Alberta. — Kādu tu iedo­mājies viņpasauli?

El-Sū brīdi neatbildēja.

— Man gribētos mazliet kā no viena, tā no otra, — viņa sacīja. — Man gribētos tur satikt jūs un savu tēvu.

Pienāca ūtrupes diena. Tanana bija ļaužu pilna. Sa­skaņā ar paražu ciltis bija sapulcējušās un gaidīja nā­kam lašus, bet pa to starpu kavēja laiku dziedot un drais- kuļojot, tirgojoties un tenkojot. Kā vienmēr, te apgrozī­jās dēkaiņi, tirgotāji un zelta meklētāji, un bez tam vēl daudz balto, kuri bija atnākuši aiz ziņkāres vai aiz ap­rēķina.

Pavasaris togad bija vēls un arī laši parādījās vēlu. Šī aizkavēšanās tikai sakāpināja interesi. Bet pašā ūt­rupes dienā stāvoklis kļuva vēl vairāk saspīlēts Akūna dēļ. Viņš visu klātbūtnē svinīgi paziņoja, ka tas, kas nopirks El-Sū, uz vietas mirs, vienalga, kas viņš būtu. Viņš pasvārstīja rokā vinčestru, rādīdams, no kurienes nāks nāve. El-Sū sadusmojās, bet Akūns atteicās runāt ar viņu un devās uz faktoriju, lai apgādātos ar pat­ronām.

Pirmo lasi izvilka desmitos vakarā, bet pusnaktī sa­kās ūtrupe. Tā notika Jukonas augstajā krastā. Aiz ap­vāršņa pakāpusies saule vēlās uz ziemeļiem, un debesis bija draudīgi sarkanas. Milzīgs pūlis drūzmējās ap gaidu im diviem krēsliem, kas bija nolikti pašā upes malā. Priekšā stāvēja neskaitāmi baltie un vairāku cilšu virsaiši. Visredzamākajā vietā pirmajā rindā stāvēja Akūns ar šauteni rokā. Tomijs pēc El-Sū lūguma bija uzņēmies ūtrupnieka pienākumus, bet viņa pati turēja atklāšanas runu un aprakstīja pārdošanai izliktās preces. Viņa bija tautas tērpā, virsaiša meitas apģērbā, barbariski skaista un uzkāpa uz krēsla, lai visi viņu labi redzētu.

— Kurš grib nopirkt sev sievu? —viņa jautāja. — Pa­skatieties uz mani! Man ir divdesmit gadu, un es esmu jaunava. Es būšu laba sieva tam vīrietim, kurš mani nopirks. Ja viņš būs baltais, es ģērbšos kā visas baltās sievietes, ja viņš būs indiānis, es ģērbšos… — viņa saminstinājās, — kā indiāniete. Es protu pati šūt sev kleitas, mazgāt un lāpīt veļu. Astoņus gadus man to visu mācīja Svētā Krusta misijā. Es protu lasīt un rakstīt angliski un spēlēju ērģeles. Turklāt es zinu arit­mētiku un mazliet algebru … pavisam nedaudz. Mani nopirks tas, kas solīs visaugstāko cenu, un viņam es iz­sniegšu zīmi, ka esmu pārdevusi sevi. Jā, es piemirsu pateikt, ka labi dziedu un savā mūžā ne reizi neesmu slimojusi. Es sveru simt trīsdesmit divas mārciņas, mans tēvs ir miris, un man nav neviena radinieka. Kurš grib mani pirkt?

Viņa pārlaida liesmojošu un bezbailīgu skatienu pūlim un nokāpa no krēsla. Tomijs palūdza viņu kāpt atpakaļ, pats uztrausās uz otra krēsla un sāka ūtrupi.

El-Sū apkārt stāvēja viņas tēva četri vecie kalpi. Gadu nnsta bija saliekusi viņus ragā un padarījusi stīvus, vi­ņiem prātā bija tikai ēšana; šie aizgājušās paaudzes pārstāvji vienaldzīgi noraudzījās jauniešu aušībās. Pūļa priekšā vietas ieņēma vairāki Eldorado un Bonanzas ka­raļi no Jukonas Augšteces, bet blakus viņiem — divi no skorbuta uzblīduši neveiksmīgi zelta meklētāji uz kru­ķiem. No pūļa biežņas, acis iepletusi, galvu ziņkārīgi pa­bāza kāda indiāniete no Augšējās Tananas; no piekrastes atmaldījies sitkietis stāvēja plecu pie pleca ar stikieti no Lebarža ezera, bet turpat netālu no viņiem savmaļus — kādi seši kanādiešu ceļotāji. Tālumā bija dzirdamas ne­skaitāmu putnu klusinātās klaigas ligzdošanas vietās. Bezdelīgas šaudījās zemu pāri galvām, gandrīz skar­damas Jukonas rāmos ūdeņus, svilpoja sarkankrūtītis.

Neredzamās saules slīpie stari lauzās cauri dūmiem, kas cēlās no meža ugunsgrēkiem kādas tūkstoš jūdzes no še­jienes, un krāsoja debesis tumšsarkanas, bet zeme atsta­rotajā gaismā kļuva iesārta. Zemes sārtums atspoguļojās arī visu klātesošo sejās, tāpēc viss likās pārdabisks un fantastisks.

Izsole sākās pagausi. Sitkietis, kas šajā apgabalā bija pirmo reizi un ieradies tikai pirms pusstundas, pašapzi­nīgi solīja simt dolāru un jutās pārsteigts, kad Akūns ar šauteni draudoši pagriezās pret viņu. Neviens vairs nenoteica jaunu cenu. Tad kāds indiāņu locis no Toci- kakatas piesolīja simt piecdesmit dolāru, kāds no Juko­nas Augšteces padzīts kāršu spēlmanis paaugstināja cenu līdz divsimt dolāriem. El-Sū tas skumdināja, viņas lep­nums bija aizskarts, un tomēr viņa to neizrādīja, tikai vēl izaicinošāk uzlūkoja pūli.

Skatītāji saviļņojās, kad uz priekšu lauzās Porportuks.

— Piecsimt dolāru! — viņš skaļi paziņoja un lepni pa­lūkojās apkārt, lai redzētu, kādu iespaidu atstājusi no­sauktā summa.

Viņš bija nolēmis izmantot savu lielo bagātību kā rungu, lai apdullinātu sāncenšus jau pašā sākumā. Bet viens no ceļotājiem, lūkodamies uz El-Sū kvēlojošām acīm, pielika klāt vēl-simt dolāru.

— Septiņsimt! — tūlīt atsaucās Porportuks.

— Astoņsimt! — tikpat ātri atbildēja kanādietis.

Porportuks no jauna lika lietā savu rungu.

— Tūkstoš divsimt! — viņš izkliedza.

Rūgti vīlies, ceļotājs padevās. Vairāk neviens nesolīja. Tomijs pūlējās cik spēdams, taču jaunus piedāvājumus kā nevarēja, tā nevarēja izdabūt.

El-Sū uzrunāja Porportuku:

— Tev, Porportuk, derētu labi apdomāt, ko tu dari. Vai esi aizmirsis, ko es tev teicu, — ka es nekad nebūšu tava sieva?

— Tā ir publiska ūtrupe, — iebilda Porportuks. — Es nopirkšu tevi, un visi papīri lai būs, kā pienākas. Es solīju tūkstoš divsimt dolāru. Pagaidām tu esi lēta.

— Sasodīti lēta! — iesaucās Tomijs. — Kas par to, ka es esmu ūtrupnieks? Tādēļ vien man nav liegts pa­šam piedalīties izsolē. Es dodu tūkstoš trīssimt dolāru.

— Tūkstoš četrsimt, — deva pretī Porportuks.

— Es nopirkšu tevi, un tu būsi mana … mana māsa,—

Tomijs pačukstēja El-Sū un tad skaļi sacīja: — Tūkstoš piecsimt!

Kad likme sasniedza divus tūkstošus, izsolē iesaistījās viens no Eldorado karaļiem, un Tomijs izstājās no spēles.

Porportuks trešo reizi lika lietā savas bagātības rungu un paaugstināja likmi uzreiz par piecsimt dolāriem. Ta­gad bija aizskarts Eldorado karaļa lepnums. Neviens ne­drīkstēja sist viņu pušu. Un viņš paaugstināja likmi vēl par piecsimt dolāriem.

Tagad par El-Sū deva trīs tūkstošus. Porportuks pa­augstināja likmi līdz trīstūkstoš piecsimt dolāriem un pa­lika ar vaļēju muti, kad Eldorado karalis piesvieda klāt veselus tūkstoš dolārus. Porportuks palielināja likmi par pieciem simtiem, un viņam aiz pārsteiguma aizcirtās elpa, kad Eldorado karalis palielināja to vēl par tūkstoti.

Porportuks sāka skaisties. Bija aizskarts viņa pašlep­nums, bija mests izaicinājums viņa varenībai, kas izpau­dās bagātībā. Porportuks nedrīkstēja pieļaut, ka viņu pazemo visu priekšā. Svarīgakais tagad nebija El-Sū. Viņš bija gatavs palaist vējā visus savus dzīves auksto nakšu ietaupījumus. El-Sū cena bija pacēlusies līdz se­šiem tūkstošiem. Viņš deva septiņus. Pēc tam likme sāka pieaugt pa tūkstoš dolāriem tik strauji, ka ūtrupes dalīb­nieki labi ja paguva nosaukt summu. Kad bija sasniegti četrpadsmit tūkstoši, abi solītāji apklusa, lai atvilktu elpu.