Dzeks Londons - Zelta Ausma

Mēs agri aizgājām gulēt, jo rīt bija gaidāma grūta diena. Līdzko Lons palfda man blakus zem segām, es iedrošinājos uzdot viņam jautājumu:

— Vai šī sieviete ir vājprātīga?

— Tāda kā mēnessērdzīga, — viņš atbildēja.

Un, pirms es paguvu noformulēt nākamo jautājumu, Lons Makfeins — varu to apzvērēt — jau gulēja. Viņš vienmēr tā aizmiga: kā palien zem segas, tā acis ciet un gatavs ir, tikai viegli dvašas garaiņi ceļas gaisā. Lons nekad nekrāca.

Otrā rītā mēs ātri ieturējām brokastis, pabarojām su­ņus, piekrāvām nartas un laidāmies ceļā. Mēs pateicām sievietei ardievas, un viņa, stāvēdama durvīs, nolūkojās, kā mēs aizbraucam. Es paņēmu sev līdzi šā pārdabiskā dai­ļuma sapņu tēlu; tas it kā iespiedās man acīs, un man vajadzēja tikai nolaist plakstiņus, lai es to atkal ierau­dzītu. Pārsteiguma ezers atradās tālu no parastajiem ce­ļiem, tāpēc taka šeit nebija iestaigāta un mēs ar Lonu pārmaiņus mīdījām ar lielajām, pītajām slēpēm pūkaino sniegu, lai suņi varētu tikt uz priekšu. «Bet jūs taču tei­cāt, ka cerējāt sastapt Deivu Volšu būdā,» man uz mēles daudzreiz bija jautājums. Tomēr paturēju to pie sevis. Nolēmu pagaidīt, līdz apstāsimies, lai ieturētu pusdienas. Bet, kad pusdienlaiks bija klāt, mēs turpinājām ceļu, jo, kā paskaidroja Lons, pie Tīlī upes satekas ar kādu citu upīti esot aļņu mednieku nometne un līdz turienei mēs varot nokļūt pirms tumsas iestāšanās. Taču no tā nekas neiznāca, jo mūsu vedējsuns Braits lauza lāpstiņu un, veselu stundu noņēmušies ar nabadziņu, bijām spiesti to nošaut. Pēc tam, braucot pāri baļķu sastrēgumam, uz aiz­salušās Tīlī apgāzās nartas — un mums vajadzēja ap­stāties un salabot slieci. Es pagatavoju vakariņas un pa­baroju suņus, bet Lons tikmēr nodarbojās ar labošanu; pēc tam mēs kopā devāmies sagādāt naktij ledu un malku. To paveikuši, mēs uzmaucām mokasīnus uz spie­ķiem, lai žūst pie ugunskura, apsēdamies uz segām un aizsmēķējām.

— Jūs viņu nepazināt? — Lons negaidot iejautājās.

Es papurināju galvu.

— Vai ievērojat viņas matu un acu krāsu, viņas au­gumu? No tā jau arī cēlies viņas vārds. Viņa bija kā zel­taina saullēkta pirmā siltā blāzma. Viņu iesauca par Zelta Ausmu. Vai tiešām jūs nekad neesat dzirdējis par viņu?

Kā pa miglu atcerējos dzirdējis viņas vārdu, taču tas man neko neizteica.

— Zelta Ausma … — es atkārtoju. — Izklausās pēc dejotājas vārda.

Lons papurināja galvu.

— Nē, viņa bija kārtīga sieviete, vismaz šajā ziņā, kaut gan izdarīja šausmīgu grēku.

— Bet kāpēc jūs visu laiku runājat par šo sievieti pa­gātnē, it kā viņa būtu mirusi?

— Tāpēc, ka viņas dvēseli klāj tumsa, kas ir tāda pati kā nāves tumsa. Tā Zelta Ausma, kuru pazinu es, kuru pazina Dausona, bet vēl agrāk — Četrdesmitā Jūdze, ir mirusi. Tā nerunīgā, vājprātīgā būtne, kuru mēs redzējām vakar, nav Zelta Ausma.

— Bet Deivs? — es jautāju.

— Viņš uzcēla šo būdu, — Lons atbildēja. — Viņš uz­cēla to viņai… un sev. Viņš ir miris. Viņa to gaida. Viņa pa pusei tic, ka Deivs nav miris. Bet kurš tad var izprast traka cilvēka untumus? Varbūt viņa ir pilnīgi pārliecināta, ka Deivs nav miris. Lai nu kā, bet viņa to gaida būdā, kuru viņš pats uzcirtis. Kas cels augšā mi­roņus? Un kas traucēs dzīvo, kurš īstenībā ir miris? Vismaz es tas nebūšu, un tāpēc es izlikos, ka biju cerējis sastapt Deivu Volšu vakar vakarā. Lieku galvu ķīlā, ka es būtu pārsteigts vairāk nekā viņa, ja tiešām būtu sa­stapis Deivu.

— Nekā nesaprotu, — es teicu. — Izstāstiet man visu no paša sākuma, kā baltajam cilvēkam pieklājas!

Un Lons sāka stāstīt:

— Reiz dzīvoja vecs francūzis Viktors Sovē, viņš bija dzimis Francijas dienvidos. Zelta drudža dienās viņš at­brauca uz Kaliforniju. Viņš bija viens no pionieriem. Zeltu viņš neatrada, toties sāka ražot zeltu pudelēs, īsāk sa­kot, kļuva par vīnkopi un vīndari. Viņš sekoja zelta mek­lētājiem. Tā viņš jau pašā sākumā tika pāri Čilkutam un lejup pa Jukonu devās uz Aļasku ilgi pirms Karmaka atklājuma. To zemes gabalu, kur atrodas vecais ciemats Desmitā Jūdze, atklāja Sovē. Viņš atveda pirmo pastu uz Arktiksitiju. Viņš iežogoja ar mietiņiem akmeņogļu raktuves Porkjupainā pirms gadiem divpadsmit. Viņš at­klāja Loftusa atradni Nipenuka zemē. Jāatzīst, ka Viktors Sovē bija krietns katolis,, kas dzīvē mīlēja divas lietas — vīnu un sievietes! Viņš mīlēja visādus vīnus, turpretī sievieti — vienu vienīgo, un tā bija Marī Sovē māte.

Sajā brīdī es skaļi nopūtos, nevilšus iedomādamies, ka maksāju šim cilvēkam divsimt piecdesmit dolāru mēnesī.

— Kas tad nu? — Lons apjautājās.

— Kas? — es neapmierināts atvaicāju. — Es domāju, ka jūs man pastāstīsiet par Zelta Ausmu. Man nav va­jadzīga jūsu vecā franču plītnieka biogrāfija.

Lons rāmi aizdedzināja pīpi, dziļi ievilka dūmus un tad nolika pīpi sāņus.

— Bet jūs taču lūdzāt, lai stāstu no paša sākuma, — viņš teica.

— Jā, — es apstiprināju, — no paša sākuma,

— Bet stāsts par Zelta Ausmu tieši sākas ar veco franču plītnieku, tāpēc ka viņš bija Marī Sovē tēvs, bet

Marī Šovē bija Zelta Ausma. Ko vēl jūs gribat? Vikto­ram Šovē nekad nav lāgā vedies. Viņš šā un tā kūlās pa dzīvi un audzināja Marī, kas atgādināja vienīgo sievieti, kuru viņš bija mīlējis. Viņš ļoti rūpējās par meiteni. Viņš nosauca to mīlināmā vārdā — par Zelta Ausmu. Zelta Ausmas strauts tā nosaukts par godu viņai, Zelta Ausmas ciemats arī. Vecais bija nepārspējams jaunu ciematu vietu meklētājs, tikai viņš pats tajos nekad neapmetās.

Bet tagad sakiet godīgi, — Lons turpināja, kā parasti negaidot mainīdams toni, — jūs viņu redzējāt, ko jūs domājat par viņu … par viņas ārieni, es gribēju teikt. Kāda viņa ir no jūsu skaistuma izjūtas viedokļa?

— Viņa ir ārkārtīgi skaista, — es sacīju. — Savu mūžu neko tamlīdzīgu neesmu redzējis. Lai gan vakar vakarā uzskatīju viņu par prātā jukušu, es nespēju novērst no viņas skatienu. Tā nebija ziņkāre. Tā bija apbrīna, abso­lūta apbrīna, tik neparasts ir viņas skaistums.

— Kamēr šīs sievietes apziņa nebija aptumšojusies, viņa bija vēl skaistāka, — klusi teica Lons. — Viņa no visas tiesas bija Zelta Ausma. Viņa visiem vīriešiem iekvēlināja sirdis un sagrozīja galvu. Viņa tikko atceras, ka es reiz uzvarējis kanoe sacensībās Dausonā — es, kurš savā laikā viņu mīlēju un kuram arī viņa atzinās mīles­tībā. Viņas skaistums' savaldzināja visus vīriešus. Parīds ābolu droši vien būtu piešķīris viņai, un nekāds Trojas karš nebūtu izcēlies, bet viņa piedevām būtu atraidījusi Parīdu. Bet tagad šī sieviete dzīvo tumsā. Viņa, kas mūž­dien svaidījās, tagad ir uzticīga — uzticīga ēnai, cilvē­kam, kura nāvi viņa neapjēdz.

Lūk, kā tas viss notika. Atceraties, ko es vakar vakarā stāstīju par Deivu Volšu, par Lielo Deivu Volšu? Viņš bija tāds, kādu es viņu aprakstīju, un vēl daudz, daudz labāks. Viņš ieradās šajā zemē astoņdesmito gadu bei­gās, jums viņš ir pionieris. Toreiz viņam bija divdesmit gadu. Viņš bija dūšīgs kā jauns vērsēns. Divdesmit piecu gadu vecumā viņš spēja pacelt no zemes trīspadsmit piec- desmitmārciņu miltu maisus. Sākumā katru reizi gada beigās bads viņu padzina no šejienes. Tolaik šī bija ne­apdzīvota zeme. Ne upju tvaikoņu, ne pārtikas, nekā, vie­nīgi laši un trušu pēdas. Bet pēc tam, kad bads trīs reizes bija aiztrencis Deivu prom, viņš pateica, ka nu vi­ņam pietiekot, un palika uz nākamo gadu. Viņš iztika no gaļas vien, ja palaimējās medībās. Tajā ziemā Deivs apēda vienpadsmit suņus un tomēr palika. Viņš palika arī nākamo ziemu un vēl vienu ziemu. Tā viņš arī palika te uz visiem laikiem. Viņš bija vesels kā vērsis. Strādāja tā, ka visstiprākie vīrieši šajā zemē neturēja viņam līdzi. Viņš varēja panest smagāku nastu nekā jebkurš Cilkutas indiānis, viņš prata rīkoties ar airiem labāk nekā jebkurš stiķu cilts indiānis, viņš varēja cauru dienu soļot ar slap­jām kājām, kad termometrs rādīja piecdesmit grādu zem nulles, un tas, es jums teikšu, liecināja kaut ko par viņa izturību. Jūs apsaldēsiet kājas divdesmit piecu grādu salā, ja saslapināsiet tās un nepārausiet.