Dzeks Londons: Kāvu meita

Kaut kur Iedus klajuma vidus posmā no krasta viņiem pretī joņoja nomaiņas pajūgi. Haringtons tomēr suņus neapturēja. Nogaidījis izdevīgu mirkli, kad jaunais pajūgs bija blakus, viņš iekliegdamies pārlēca otrās kamanās un tūliņ sāka trenkt suņus kā negudrs. Nomaiņas pajūga braucējs, kūleni pārmezdams, izlidoja no kamanām. Luijs Savojs arī šoreiz sekoja sāncenša priekšzīmei. Likteņa ziņā pamestie pajūgi svaidījās šurp un turp, citi tiem uz­triecās virsū, un uz ledus izcēlās drausmīga jezga. Ha­ringtons traucās aizvien ātrāk. Luijs Savojs turējās viņam pēdās. Pašā ledus lauka galā viņu kamanas panaca priek­šējo braucēju. No jauna iebraucot šaurajā kamanu ceļā, kas veda starp irdena sniega kupenām, viņi abi jau bija rindas priekšgalā, un Dausonas iedzīvotāji, kas viņus vē­roja ziemeļblāzmas gaismā, zvērēt apzvērēja, ka tas esot bijis skaists un tīrs darbs.

Kad sals sāk kniebt līdz sešdesmit grādiem, ir vai nu jākustas, vai jāsakur uguns, citādi nav iespējams ilgi izturēt. Haringtons un Savojs ķērās pie sensenis pārbau­dītā līdzekļa — «skriešus un braukšus». Izlēkuši no ka­manām, viņi, grožos turēdamies, skrēja pakaļ kamanām, kamēr asinis dzīslās sāka ritēt straujāk un aizdzina sala stingumu, tad ielēca atpakaļ kamanās un nometās guļus, līdz atkal izsala līdz kaulam. Tā — skriešus un brauk­šus — viņi pieveica otro un trešo ceļa posmu. Ikreiz, iz­braucot uz gluda ledus, Luijs Savojs ņēmās plītēt suņus, bet ikreiz viņa pūliņi aiztraukties garām sāncensim cieta neveiksmi. Izklaidus braukdami, pārējie, kas atradās jū­dzes piecas viņiem aiz muguras, centās viņus panākt, to- rnēr velti, jo vienīgi Luijam Savojam šajās sacīkstēs lai­mējās izturēt drausmīgo ātrumu, ko bija uzņēmis Džeks Haringtons.

Kad viņi tuvojās nomaiņas postenim pie Septiņdesmit Piektās jūdzes, Lons Makfeins palaida pretī savus suņus. Pajūga priekšgalā skrēja Vilka Ilknis, un, tiklīdz Džeks Haringtons ieraudzīja vedējsuni, viņam kļuva skaidrs, kurš uzvarēs. Visos Ziemeļos nebija otra suņu pajūga, kas ta­gad spētu uzveikt viņu ceļa pēdējā posmā. Bet Luijs Sa- vojs, pamanījis Vilka Ilkni Haringtona pajūga priekšgalā, saprata, ka ir zaudējis, un izgrūda tādus lāstus, kādus parasti mēdz veltīt sievietēm. Un tomēr viņš nolēma cīnī­ties līdz pēdējam, un viņa suņi neatlaidīgi turējās sniega virpulī, ko sacēla pa priekšu braucošās kamanas. Dien­vidrītu pusē sāka aust diena; Haringtons un Savojs brā­zās uz priekšu kā viesuļi: viens ar prieka pārpilnu sirdi, otrs, izjuzdams rūgtu smeldzi par Džojas Molino nodevīgo rīcību.

Visi Četrdesmitās Jūdzes iedzīvotāji, zvērādu segās ievīstījuŠies, rītausmā sapulcējās kamanu ceļa malā. Ceļš no šejienes bija pārredzams tālu — vairākas jūdzes Ju- konas augšteces virzienā, līdz pat pirmajam līkumam. Arī ceļš pāri upei līdz finišam Kjūdahi fortā, kur nepacietīgi gaidīja raktuvju inspektors, bija kā uz delnas. Džcja Mo­lino bija ierīkojusies gabaliņu nostāk, taču tik svarīgā un izšķirīga mirklī neviens neiedrošinājās jaukties viņai pa kājām un aizsegt skatu uz sniegā tikko samanamo ceļa joslu. Tāpēc viņai visapkārt pletās tukšs laukums. Lies­moja ugunskuri, un zeltraČi, pie uguns sapulcējušies, slē­dza derības, liekot ķīlā suņus un zelta smiltis. Vilka Ilkņa likme sacēlās neredzēti augstu.

— Brauc! — atskanēja skaļš sauciens no priedes ga­lotnes, kur bija uzrāpies indiāņu puišelis.

No Jukonas līkuma sniegā iznira viens melns punktiņš, bet tūliņ aiz tā — otrs. Punktiņi strauji kļuva lielāki, un labu gabalu aiz pirmajiem cits pēc cita parādījās pārējie. Pēc brītiņa jau varēja atšķirt kamanu, suņu un kamanās uz vēdera guļošo cilvēku apveidus.

— Pa priekšu skrien Vilka Ilknis! — policijas leitnants pačukstēja Džojai Molino.

Viņa atbildes vietā leitnantam uzsmaidīja, nemaz ne­slēpdama savu satraukumu.

— Lieku desmit pret vienu Haringtona labā! — iesau­cās kads Bērzu strauta zelta karalis, izraudams no kaba­tas zutni ar zelta smiltīm.

— Kā tas ir… karaliene jums laikam pārāk lielu algu nemaksā? — Džoja Molino apvaicājās leitnantam.

Tas papurināja galvu.

— Vai jums ir zelta smiltis? Cik? — Džoja neatlaidās.

Leitnants atraisīja zelta smilšu kulīti. Džoja ar ašu ska­tienu novērtēja tās saturu.

— Tur… nu, savi simti divi tur būs, vai ne? Labi, es tūliņ jums … kā tas ir … pateikšu priekšā. Pieņemiet derības. — Un viņa noslēpumaini pasmaidīja.

Leitnants vilcinājās. Viņš paraudzījās uz upi. Abi pir­mie braucēji, uz ceļiem pacēlušies, dzina suņus ko mācē­dami, Haringtons brauca pa priekšu.

— Desmit pret vienu par Haringtonu! — rēca Bērzu strauta karalis, vicinādams zelta zutni leitnantam gar degunu.

— Pieņemiet derības! — Džoja skubināja leitnantu.

Piekāpdamies viņš paraustīja plecus, tā parādīdams, ka

paklausa nevis saprāta balsij, bet viņas burvībai.

Troksnis apklusa, derību slēdzēji aprima.

Zvalstīdamas, palēkdamās, nirdamas kā veci burinieki vētrā, kamanas tuvojās neprātīgā ātrumā. Luijs Savojs joprojām turējās Haringtonam pie papēžiem, taču seja viņam bija sadrūmusi, kā jau cilvēkam, kam zudušas ce­rības. Haringtons neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi. Lū­pas cieši sakniebtas. Viņa suņi skrēja vienmērīgi, ne se­kundi neizkrītot no ritma, ne par mata tiesu nenovēršo­ties no ceļa, un Vilka Ilknis patiesi bija varens. Galvu zemu noliecis, nekā visapkārt neredzēdams, klusītēm iegaudodamies, viņš veda savus biedrus uz priekšu.

Četrdesmitā Jūdze aizturēja elpu. Dzirdama bija tikai suņu elšana un pātagu šmīkstoņa.

Piepeši klusumu pārcirta Džojas Molino dzidrā, ska­nīgā balss:

— Hei-hei! Vilka Ilkni! Vilka Ilkni!

Vilka Ilknis to izdzirdēja. Viņš strauji pasitas sānis, mezdamies pie saimnieces. Viss pajūgs — viņam pakaļ, kamanas sazvēlās, nosvērās uz vienas slieces, un Haring­tons izvēlās sniegā. Luijs Savojs kā viesulis padrāzās garām. Haringtons pietrausās kājās un ieraudzīja, ka viga sāncensis kā spārnos aizlido pāri upei uz raktuvju kan­tori. Sajā mirklī viņš neviļus izdzirda sev aiz muguras sarunu:

— Viņš? Jā, viņš brauca ļoti labi, — Džoja Molino sa­cīja leitnantam. — Viņš… kā to mēdz teikt.,, uzdzina tempu. O jā, viņš brīnišķīgi uzdzina tempu.