Dzeks Londons - Priestera tiesības

— Jūs sēdieties tur krēslā un cietiet klusu, — viņš teica priesterim. — Tagad ir mana kārta runāt. Jūsējā būs pēc tam.

Tēvs Rubo pieklājīgi palocījās un apsēdās. Viņš bija ļoti savaldīgs cilvēks un iemācījies nogaidīt savu reizi.

Vortons piestūma otru ķeblīti, apsēdās Greisai līdzās un saņēma viņas roku savējā.

— Tātad tu mīli mani un gribi aizvest no šejienes?

Viņas sejā atspoguļojās šā cilvēka miers; pie viņa pleca

tā drīkstēja balstīties, patvērumu meklējot.

— Mīlulīt, vai tad tu neatceries, ko es pirmīt teicu? Protams, es …

— Bet vai tad tu vari? Kā ar zelta skalošanu?

— Ko tu bēdā par to! Es varu visu nodot nu kaut vai. āre, tēva Rubo ziņā, uzticēt viņam zelta smilšu nogādi sabiedrības bankā.

— Ja tā padomā … Es viņu nekad vairs neredzēšu …

— Tā būs svētlaime.

— Un aizbraukt… Ai, Klaid, es nevaru! Nespēju!

— Nomierinies! Protams, tu vari. Ļauj tikai man sa­stādīt plānu. Tātad, tikko būsim sakravājuši kādas ne­daudzas mantiņas, mēs dosimies ceļā un …

— Bet ja nu viņš pēkšņi atgriežas?

— Es viņam salauzīšu visus …

— Nē, nē! Tikai ne kautiņu, Klaid! Apsoli man to!

— Labs ir! Es tikai pateikšu saviem strādniekiem, lai izsviež viņu no mana iecirkņa. Tie redzēja, kā viņš ar tevi apgajās, un ne visai viņu mīl.

— Nedari tā! Sāpes viņam nedrīkst nodarīt.

— Nu ko tad? Ļaut, lai viņš nāk tik iekšā un aizved tevi sev līdzi manu acu priekšā?

— Nē-ē, — viņa pa pusei nočukstēja, maigi paglāstī- dama viņa roku.

— Tad ļauj man rīkoties un neraizējies. Pieraudzīšu, ka sāpes viņam netiks nodarītas. Viņš jau nu gan daudz tika bēdājis par to, vai tev sāp vai ne! Mēs nemaz ne- iegriezīsimies Dausonā. Aizsūtīšu turp vēstuli kādiem pui­šiem, lai sagatavo laivu un stumj pa Jukonu uz augšu. Mēs pāriesim pāri kalniem un ar plostu brauksim pa Indiāņu upi tiem pretī. Tad …

— Un tad?

Greisas galva atdusejas uz Vortona pleca. Balsis tiem dūdoja tik maigi, ka ik vārds šķita glāsts. Priesteris sāka nemierīgi rozīties uz krēsla.

— Un tad? — viņa atkārtoja.

— Nu, tad mēs ar kārti stumsim laivu augšup, tikai augšup un augšup, pārvilksim to pār Baltā Zirga krā­cēm un Šķirsta aizu.

— Jā, un?

— Un tad pa Sešdesmitās Jūdzes upi; un tad nāks ezeri — Cilkuts, Daija — un tad Sāļie Ūdeņi.

— Bet, mīļais, es neprotu rīkoties ar kārti.

— Ak tu zostiņa! Es sadabūšu Sitku Cārliju, viņš zina, kur ir izbraucams ūdens un kur vislabāk ierīkot apmetnes, un, kaut gan indiānis, viņš ir vislabākais ceļabiedrs, kādu vien pazīstu. Tev cits nekas nebūs jādara kā vien jāsēž laivas vidū, jādzied dziesmiņas, jātēlo Kleopatra un jā­karo ar… ak nē, mums laimēsies: moskītiem vēl par agru.

— Un tad, manu Antonij?

— Un tad — tvaikonis, Sanfrancisko un visa plašā pasaule! Nekad vairs neatgriezīsimies šajā nelietīgajā caurumā. Padomā vien! Visa pasaule — un mums tikai atliek izvēlēties, uz kurieni! Es te visu izpārdošu. Mīļā, mēs taču esam bagāti! Voldvorta sindikāts dos man pus­miljonu par to vien, kas te palicis zemē, un divreiz tik daudz man ir izraktajā iezi līdz ar noguldījumu Klusā okeāna sabiedrībā. Tūkstoš deviņsimtajā gadā mēs aiz­brauksim uz Parīzi, uz Vispasaules izstādi. Aizbrauksim kaut vai uz Jeruzalemi, ja vien tu gribi! Nopirksim pili Itālijā, un tur tu varēsi tēlot Klcopatru pēc sirds pati­kas. Nē, tu būsi Lukrēcija, Akteja [6] — viss, kā vien ta­vai sirsniņai iekārosies. Tikai tu nedrīksti, tu nekādā ziņā nedrīksti…

— Cēzara sieva stāv ārpus aizdomām!

— Protams, bet…

— Bet es nebūšu tava sieva, mīļais, vai ne?

— To es nedomāju.

— Bet tu mani mīlēsi tikpat stipri un nekad pat ne­iedomāsies… ai nē! Tu būsi tāds pats kā citi vīrieši; es tev apnikšu un … un …

— Kā tu drīksti tā runāt? Es …

— Apsoli man!

— Jā, jā, apsolu!

— Pārāk viegli tu apsoli, mīļais, — kā tad tu vari zināt? Un kā es varu zināt? Es tev spēju dot tik maz, tomēf man tas ir tik daudz. Ai, Klaid! Apsoli man, ka nekad …

— Nomierinies! Tu nedrīksti jau tagad sākt šaubīties. Tu taču zini — «līdz nāve mūs šķirs»!

— Iedomājies! Es taču reiz jau solijos to — viņam… Un tagad?

— Tagad tu, manu dārgumiņ, vairs nedrīksti ne par ko raizēties. Es, protams, nekad, nekad nebeigšu tevi mīlēt un …

Un pirmo reizi lūpas ietrīcējās pret lūpām. Tēvs Rubo bija visu laiku pa logu vērojis ceļu, bet pēdīgi vairs ne­varēja panest sasprindzinājumu. Viņš nokāsējās un pa­griezās atpakaļ.

— Nu ir jūsu kārta, tēvs! — Vortona seja liesmoja pirmā glāsta ugunīs. Viņa balsī zvanīja līksme, kad viņš atteicās no vārda citam par labu. Par iznākumu viņš ne­šaubījās. Arī Greisa ne, jo uz viņas lūpām rotājās smaids, kad viņa paraudzījās priesterī.

— Mans bērns, — priesteris iesāka, — mana sirds asiņo par jums. Tas ir skaists sapnis, kas nevar piepil­dīties.

— Kāpēc ne, tēvs? Es taču esmu ar mieru.

— Jūs nezināt, ko jūs darāt. Jūs nedomājat vairs par zvērestu, ko dieva priekša esat devusi cilvēkam, kurš ir jūsu vīrs. Mans pienākums ir jums izskaidrot, cik šāds solījums svēts.

— Bet ja es to saprotu un tomēr atsakos no zvēresta?

— Tad dievs …

— Kura dievs? Manam vīram ir savs dievs, kuru es nevēlos pielūgt. Un tādu laikam ir daudz.

— Bērns! Ņemiet šos vārdus atpakaļ! Jūs taču nemaz tā nedomājat! Es saprotu. Arī man ir bijuši šādi brīži. — Uz mirkli priesteris atkal bija dzimtajā Francijā, un starp viņu un pretimsēdošo sievieti kā miglā aizslīdēja domīga seja ar skumjām acīm.

— Tēvs, vai tad dievs mani ir pametis? Es neesmu grēcīgāka par citām sievietēm. Daudz ciešanu esmu pie­dzīvojusi ar savu vīru. Kāpēc tām vajadzētu būt vēl lie­lākām? Kāpēc es nedrīkstu tvert pēc laimes? Es nevaru, negribu atgriezties pie viņa!

— Jūs drīzāk esat pametusi savu dievu. Griezieties at­pakaļ! Noveliet savu nastu uz viņa pleciem, un tumsībā atausīs gaisma. Ak, mans bērns …

- — Nē! Tam nav nekādas nozīmes. Kā esmu savu gultu klājusi, tā man jāguļ. Es iešu uz priekšu. Un, ja dievs mani sodīs, gan jau kaut kā pārcietīšu. Jūs to nespējat saprast. Jūs neesat sieviete.

— Mana māte bija sieviete.

— Bet…

— Un Kristus ir dzimis no sievietes.

Viņa neatbildēja. Iestājas klusums. Vortons nepa­cietīgi plucināja ūsu, vienu aci nenolaizdams no ceļa. Greisa atbalstīja elkoni pret galdu, un viņas seja pauda apņēmību. Smaids taja bija izzudis. Tēvs Rubo mainīja taktiku.

— Vai bērni jums ir?

— Kādreiz es tā vēlējos… bet tagad… nē, nav. Prie­cājos par to.

— Un māte?

— Ir.

— Vai viņa jūs mīl?

— Jā, — Greisa atbildēja čukstus.

— Un brālis? … Taču tas nav svarīgi, viņš ir vīrietis. Bet rnāsa?

Ar drebošu galvu viņa pamāja — jā.

— Vai jaunāka par jums? Daudz?

— Septiņus gadus.

— Vai jūs visu esat labi pārdomājusi? Par viņām? Par jūsu māti? Un jūsu māsu? Viņa stāv uz sievietības sliek­šņa, un jūsu neprātīgā rīcība viņai var daudz ko nozī­mēt. Vai jūs spētu iet viņai klāt, ieskatīties viņas jaunaja, svaigajā sejiņā, saņemt viņas roku, pieglaust savu vaigu viņējam?

Priesterim runājot, Greisas smadzenēs cita pēc citas uzplauka tik spilgtas atmiņu vīzijas, ka viņa iekliedzās: