Dzeks Londons - Markusa O'Braiena pazušana

Sprogainais Džims spārnots pielēja glāzes. O'Braiens izdzēra savu porciju un pievirzījās tuvāk, lai ar drebu- līgu roku parakstītu papīru. Paguvis tikai uzmest traipu, viņš piepeši uztrūkās kājās, it kā viņu būtu pasviedusi gaisā kāda apziņā uzplaiksnījusi doma. O'Braiens stā­vēja, zvārodamies uz priekšu un atpakaļ, un viņa mulsa­jās acīs atspoguļojās galvā notiekošais domāšanas pro­cess. Beidzot viņš nonāca pie secinājuma. Viņa seju ap­staroja labvēlība. Viņš pagriezās pret faraona īpašnieku, saņēma viņu aiz rokas un svinīgi teica:

— Džini, tu esi mans draugs. Te mana roka. Paspied to! Vecais, es to nedarīšu. Es nepārdošu. Es nevaru ap­laupīt draugu. Neviens draņķis neteiks, ka Markuss O'Braiens aplaupījis draugu, kad tas bijis pilnā. Tu esi pilnā, Džim, un es negribu tevi aplaupīt. Nupat es iedo­mājos … agrāk tas man neienāca prātā … Nezinu, kas ar mani notiek, bet agrāk tas man neienāca prātā. Iedo­mājies, tikai iedomājies, Džim, draudziņ, ja nu visā taja sasodītajā zemes pleķi nav desmit tūkstošu! Tu būsi iz­putināts. Nē, ser, es to nedarīšu. Markuss O'Braiens iz­spiež naudu no zemes, nevis no saviem draugiem.

Tādas cēlsirdības saviļņoti, Persijs Leklērs un Cārlijs Mukluks apslāpēja visus faraona īpašnieka iebildumus ar aplausiem. Viņi katrs - no savas puses uzkrita virsū O'Braienam, mīlīgi apkampdami viņa kaklu, gribēdami pateikt tik daudz, ka nesadzirdēja Sprogainā Džima iero­sinājumu papildināt dokumentu ar ierunu, ka gadījumā, ja zemes gabalā būs mazāk par desmit tūkstošiem, viņš saņems starpību starp ienākumiem un pārdošanas cenu. Jo vairāk viņi runāja, jo sentimentālāks un cēlāks kļuva strīds. Jebkuri savtīgi apsvērumi tika atbīdīti sāņus. Ta­gad viņi veidoja filantropu trio, kas centās pasargāt Spro­gaino Džimu no viņa paša un viņa filantropijas. Viņi neatlaidīgi apgalvoja, ka viņš ir filantrops. Viņi atteicās pat uz brīdi pieņemt, ka pasaulē var atrast kaut vienu nekrietnu domu. Viņi kāpa, līda un rāpās ētikas augstu­mos vai arī grima sentimentālisma metafiziskajā jūrā.

Sprogainais Džims svīda, skaitās un lēja viskiju. Viņu apbēra ar pierādījumiem, no kuriem nevienam nebija nekā kopīga ar viņa iekāroto bagāto zemes gabalu. Jo vairāk viņi runāja, jo tālāk no tā aizgāja, un divos naktī Spro­gainais Džims atzina sevi par uzvarētu. Citu pēc cita viņš pavadīja savus slābanos viesus cauri virtuvei un iz­grūda ārā. Pēdējais parādījās O'Braiens, un visi trīs, saķērušies, lai nenokristu, svarīgiem soļiem iznāca uz lieveņa.

— Tev ir galva uz pleciem, Džim, — teica O'Braiens.

— Man, jāsaka, patīk tavs stils … smalks un cēls, tava devīgā viesmīl… viesmīl… viesmīlība. Tas tev dara godu. Tavā raksturā nav ne miņas no zemiskuma un mantrausības. Es jau sacīju …

Bet tieši šajā mirklī faraona īpašnieks aizcirta durvis. Stāvēdami uz lieveņa, visi trīs iesmējās. Viņi smējās ilgi. Tad Cārlijs Mukluks turēja runu:

— Jocīgi… pamatīgi izsmējāmies … bet neba to es gribēju teikt. Es gribu teikt… ko tad īsti? A, rokā ir! Jocīgi, kā domas slīd prom. Doma bēg… doma bēg, un tai ir jādzenas pakaļ … tas ir grūti. Vai tu esi kādreiz medījis trušus, mans draugs Persij? Man bija suns… lielisks trušu suns. Kā viņu sauca? Vairs neatceros vārdu… vārdi man nekad nav turējušies prātā… Aiz­mirsu vārdu … aizbēga vārds … Vārds aizbēga, un tam ir jādzenas pakaļ… nē, domai… Aizbēga doma, bet es to dabūju rokā .Es gribēju teikt, ka … Ak tu, velns!

Pēc tam ilgu laiku valdīja klusums. O'Braiens izslīdēja no draugu skavām, apsēdās uz lieveņa un turpat arī mie­rīgi aizmiga. Cārlijs Mukluks dzinās pakaļ bēgošajai do­mai pa visiem aizmigloto smadzeņu kaktiem un rievām. Leklērs kā apburts gaidīja, kad viņš atkal sāks runāt. Pēkšņi draugs iegrūda viņam mugurā dunku.

— Rokā ir! — Cārlijs Mukluks spalgā balsī ieaurojās. No negaidītā grūdiena,dabūtais trieciens pārtrauca Lek-

lera domāšanas" procesu.

— Cik daudz no pannas? — viņš noprasīja.

— Liec mierā pannu! — pikti atrūca Cārlijs Mukluks.

— Domu … es noķēru to … noķēru blēdi… panācu. Leklēra seja pauda sajūsmu un apbrīnu, un viņš atkal

skatījās otram mutē.

— Ak tu, velns! — nolamājās Cārlijs Mukluks.

Sajā mirklī atvērās virtuves durvis un Sprogainais Džims uzkliedza:

— Vācieties mājās!

— Jocīgi, — teica Cārlijs Mukluks. — Tā pati doma… akurāt tā pati, kas man. Ejam mājās!

Viņi katrs no savas puses satvēra O'Braienu un devās prom. Cārlijs Mukluks skaļi metās vajāt jaunu domu.

Leklērs jūsmīgi vēroja pakaļdzīšanos. Vienīgi O'Braienam bija viss vienalga. Viņš neko nedzirdēja, neko neredzēja un neko nezināja. Viņš bija tikai streipuļojošs automāts, ko mīļi un saudzīgi balstīja viņa kompanjoni.

Viņi gāja pa taciņu gar Jukonu. Uz mājām pa šo ceļu nevarēja aiziet, bet doma laikam bija aizbēgusi pa šo ceļu. Cārlijs Mukluks irgājās par domu, taču nevarēja to noķert, lai pamācītu Leklēru. Viņi nonāca līdz tai vie­tai, kur stāvēja Siskjū Pērlija laiva. Virve, ar ko tā bija piesieta, stiepās pāri taciņai uz priedes celmu. Viņi pa­klupa uz virves un novēlās zemē. O'Braiens bija pašā apakšā. Viņa smadzenes apgaismoja vārs apziņas uzlies­mojums. Viņš sajuta uz sevis ķermeņu smagumu un kādu brīdi kā traks vicināja dūres, lai izlauztos no šā mur- skuļa. Tad viņš atkal aizmiga. Bija dzirdama paklusa krākšana, un Cārlijs Mukluks iespurcās.

— Jauna doma, — viņš ierosināja, — pirmšķirīga jauna doma. Nupat kā noķēru to… galīgi bez kādām pūlēm. Nāca man taisni virsū, un es tai papaijāju galviņu. Ta­gad tā ir mana. O'Braiens ir pilnā … piedzēries kā lops. Kauns … kauns un negods . .. Viņu vajag pārmācīt. Re, kur Pērlija laiva. Ieliksim O'Braienu Pērlija laivā! Atrai­sīsim to … lai peld lejup pa Jukonu! O'Braiens pamodī­sies no rīta. Straume ir-pārāk stipra… ar airiem straumi neuzveikt… vajadzēs čāpāt atpakaļ kājām. Pārnāks dus­mīgs pēc nelabā. Mūs abus uzskatīs par goda vīriem. Tā viņam būs mācība, tā būs mācība.

Siskjū Pērlija laivā nebija nekā cita kā vienīgi airu pāris. Tā berzējas ar bortu gar krastu līdzās O'Braienam. Draugi ievēla viņu laivā. Cārlijs Mukluks atraisīja virvi, un Leklērs iestūma laivu straumē. Pēc tam viņi nostrā­dājušies un piekusuši turpat krastā apgūlās un aizmiga.

Otrā rītā viss ciemats zināja, kāds joks izspēlēts ar O'Braienu. Tika slēgtas lielas derības, kas būs ar abiem grēkāžiem, kad pārradīsies O'Braiens. Pēcpusdienā tika izlikts novērošanas postenis, lai aizlaikus uzzinātu, kad viņš parādīsies. Visi gribēja redzēt O'Braienu pārnākam. Taču viņa kā nebija, tā nebija, kaut gan ļaudis gaidīdami nosēdēja līdz pusnaktij. Viņš neatgriezās arī nedz nā­kamajā, nedz aiznākamajā dienā. Sarkanā Govs vairs ne- nekad neredzēja Markusu O'Braienu, un, lai gan radās daudzi minējumi, viņa pazušanas noslēpuma atslēga ne­kad netika atrasta.

Markuss O'Braiens vienīgais zināja noslēpumu, bet viņš neatgriezās, lai to atklātu. Atmoda nākamajā rītā viņam bija īstas mocības. Kuņģi bija apdzeldējis pārmērīgais izdzertā viskija daudzums, iekšā viss bija sažuvis un dega kā ugunī. Galva plīsa pušu, bet ļaunākais bija tas, ka sāpēja seja. Sešas stundas moskītu miljoni bija ēduši viņu, un no nepateicīgo kukaiņu indes viņa seja bija šausmīgi piepampusi. Tikai ar neticamu gribasspēka pie­pūli viņam izdevās pavērt šauras spraudziņas, lai parau- dzitos uz pasauli. Viņš nejauši pakustināja rokas un juta, ka tās sāp. O'Braiens pašķielēja uz rokām un nepazina tās, tik ļoti tās bija samilzušas no moskītu dzēlieniem. Viņš bija zaudējis sevi vai, pareizāk sakot, savu izskatu. Viņš neatrada sevī nekā pazīstama, nekā tāda, kas ar asociācijām palīdzētu viņam atkal apzināties savu eksis­tenci. Viņš bija pilnīgi atšķirts no pagātnes, jo nekas viņam neatgādināja šo pagātni. Turklāt viņš jutās tik slims un nožēlojams, ka viņam nepietika ne spēka, ne vēlēšanās skaidrot, kas viņš tāds bijis.