Dzeks Londons - Ugunskurs

Pēc kāda laika viņš manīja pirmās attālās pazīmes, kas liecināja, ka pirksti atgūst jutīgumu. Vājie kniebieni kļuva aizvien stiprāki, līdz izvērtās par svelošām, neciešamām sāpēm, kuras viņu tomēr iepriecināja. Viņš norāva labās rokas dūraini un tūlīt izvilka no kabatas tāsi. Kailie pirk­sti sāka ātri stingt. Tad viņš izvilka sērkociņu saišķi. Taču nāvējošais sals jau bija paguvis izdzīt dzīvību no viņa pirkstiem. Kamēr viņš pūlējās atdalīt vienu sērko­ciņu, viss saišķis nokrita sniegā. Viņš gribēja to pacelt, bet veltīgi. Pamirušie pirksti nevarēja sērkociņus nedz

G8 sataustīt, nedz satvert. Viņš centās nesteigties. Viņš pie­spieda sevi aizmirst nosaldētās kājas, degunu un vaigus un visu uzmanību pievērsa sērkociņiem. Taustes vietā izmantodams redzi, viņš ar acīm sekoja rokai un, ierau­dzījis, ka pirksti aptvēruši saišķi, savilka tos, pareizāk sakot, gribēja savilkt, tāpēc ka sakari bija pārtrūkuši un pirksti vairs neklausīja. Viņš uzmauca labajā rokā dū­raini un nikni sāka sist pa celi. Pēc tam viņš ar abām cimdotajām rokām sagrāba sērkociņus kopā ar sniegu un iebēra sev klēpī. Taču ar to maz bija līdzēts.

Pēc ilgas noņemšanās cilvēkam izdevās iespiest sērko­ciņus starp plaukstām un pielikt pie mutes. Ledus brik­šķēdams lūza, kad viņš ar necilvēcisku piepūli vēra vaļā žokļus. Pievilcis zodu pie krūtīm, viņš pacēla augšlūpu un ar zobiem mēģināja atdalīt no saišķa sērkociņu. Bei­dzot tas izdevās — un viņam klēpī iekrita viens sērkociņš. Bet arī ar to vēl nepietika. Viņš nevarēja to pacelt. Tad viņš kaut ko izdomāja. Viņš satvēra sērkociņu zobos un pavilka gar bikšu staru. Reizes divdesmit pavilcis, viņš aizdedzināja sērkociņu. Kad uzplaiksnīja liesmiņa, cilvēks, turēdams sērkociņu zobos, tuvināja to bērza tāsij. Taču degošā sēra dūini iekļuva cilvēkam nāsīs un plaušās, un viņš sāka krampjaini kāsēt. Sērkociņš nokrita sniegā un nodzisa.

«Vecajam pie Sēra avota bija taisnība,» cilvēks nodo­māja, apspiedis izmisumu. «Kad temperatūra ir piecdesmit grādu zem nulles, ceļā jādodas divatā.» Viņš atkal sāka dauzīt rokas, taču tās'kā bija, tā palika nedzīvas. Pēkšņi viņš ar zobiem norāva abus dūraiņus un ar plaukstām satvēra visu sērkociņu saišķi. Apakšdelma muskuļos vēl mājoja dzīvības siltums, tāpēc cilvēks varēja ar plauk­stām cieši saspiest sērkociņus. Pēc tam viņš pavilka visu saišķi gar bikšu staru. Visi septiņdesmit sērkociņi spoži uzliesmoja kā viens! Vēja, kas varētu tos nopūst, nebija. Viņš palieca galvu sāņus, lai izvairītos no smacējošajiem dūmiem, un pielika kvēlojošo saišķi pie tāss. Pēkšņi viņš sajuta, ka pirksti atdzīvojas. Viņa miesa dega. Viņš saoda tās smaku. Kaut kur dziļi zem ādas sūrstēja. Drīz sūrstoņa pārvērtās asās sāpēs. Tomēr cilvēks cietās, ar sakosta­jiem zobiem neveikli spiezdams degošos sērkociņus pie tāss, kas tik lēti negribēja iekvēloties, tāpēc ka viņa paša sāpošās rokas aizsedza liesmu.

Beidzot, nespēdams vairs izturēt, viņš paplēta rokas.

Liesmojošais saišķis nočukstēja sniegā, taču tāss jau dega. Viņš sāka likt ugunij virsū sauso zāli un tievākos zariņus. Izvēlēties kurināmo nevarēja, jo tas bija jāpa­ceļ ar plaukstām. Žagari bija aplipuši ar trupēniem un sūnu, un tos viņš koda nost ar zobiem. Viņš saudzēja uguni kā vien prazdams. Uguns nozīmēja dzīvību, un to nedrīkstēja izlaist. Asinīm atplūstot no ķermeņa virsmas, cilvēku sāka kratīt drebuļi, un viņa kustības kļuva vēl neveiklākas. Liels zaļās sūnas pinkulis uzkrita tieši virsū mazajai uguntiņai. Viņš gribēja noraut pinkuli nost, taču trīcēja pie visām miesām, tāpēc, iegrūdis roku pārāk dziļi, sapostīja vāro uguns dīglīti, un svilstošie zariņi un zāļu stiebri pajuka kur kurais. Viņš mēģināja tos atkal salikt, bet, lai kā nopūlējās, nevarēja apspiest drebuļus, un ugunskurs izjuka galīgi. Žagariņš pēc žagariņa iz­laida dūmu strūkliņu un apdzisa. Uguns gādātājs nebija veicis savu uzdevumu. Vienaldzīgi palūkojies apkārt, cil­vēks ieraudzīja suni, kas tupēja viņam pretī sniegā otr­pus apdeguļiem un, kūkumu uzmetis, nemierīgi trinās, paceldams te vienu, te otru priekškāju, šūpodamies turp un atpakaļ un skumjām, gaidpilnām acīm skatīdamies uz viņu.

Skatoties uz suni, viņam radās neprātīga doma. Viņš atcerējās stāstu par cilvēku, kas, sniegputeņa pārsteigts, nogalinājis vērsēnu un ielīdis tajā, tādējādi palikdams dzīvs. Viņš nogalinās suni un sasildīs rokas kūpošajā ķermenī, kamēr tās atgūs spēkus. Tad viņš sakurinās jaunu ugunskuru. Viņš sāka runāt ar suni, saukdams to klāt, taču viņa balsī varēja saklausīt neparastu baiļu pie­skaņu, un tas dzīvnieku nobiedēja, jo līdz šim cilvēks ne­kad nebija ar viņu tā runājis. Kaut kas nebija tā, kā va­jadzētu, un dzīvnieks instinktīvi noģida briesmas: suns nezināja, kas tās ir par briesmām, tomēr kaut kur dziļi tā apziņā pamodās neskaidras bailes no cilvēka. Suns gan nolaida ausis un sāka trīties un šūpoties vēl nemie- rīgāk, bet cilvēkam klāt negāja. Viņš nometās četrrāpus un līda klāt sunim. Arī šī neparastā poza likās aizdo­mīga, un dzīvnieks tramīgi pavirzījās sāņus.

Cilvēks apsēdās sniegā un centās atgūt mieru. Tad viņš ar zobiem novilka dūraiņus un piecēlās. Viņš palūkojās uz leju, lai vispirms pārliecinātos, ka tiešām stāv, tāpēc ka nedzīvas kājas nejuta zemi. Tā kā cilvēks atkal stā­vēja, suņa aizdomas izgaisa, un, kad saimnieks ierunājās valdonīgā balsī, kas lika atcerēties pātagas cirtienus, suns, kā paradis, klausīgi tuvojās viņam. Kad suns bija izstieptas rokas attālumā no viņa, cilvēks zaudēja saval­dību. Viņš gribēja suni saķert un bija neviltoti pārsteigts, atklājis, ka viņa rokas nav spējīgas satvert, ka pirksti nelokās un ir nejūtīgi. Viņš bija piemirsis, ka tie ir ap­saldēti un kļūst ar katru mirkli nedzīvāki. Tas viss nori­sinājās ātri, un suns nepaguva aizbēgt, kad cilvēks bija sagrābis to savās rokās. Viņš apsēdās sniegā, spiezdams suni sev klāt, bet tas rūkdams un smilkstēdams rāvās laukā.

Bet tas arī bija viss, ko cilvēks varēja izdarīt — turēt suni savos apkampienos un sēdēt zemē. Viņš saprata, ka nevarēs nomaitāt dzīvnieku. Tas nebija iespējams. Ar sa­vām bezspēcīgajām rokām viņš nejaudās nedz izvilkt un noturēt nazi, nedz nožņaugt suni. Viņš palaida dzīvnieku vaļā, un tas kā traks, asti starp kājām iemiedzis un vēl aizvien rūkdams, metās prom. Paskrēja pēdas četrdesmit, apstājās un, ausis saslējis, ziņkāri atskatījās uz saim­nieku. Cilvēks ar acīm meklēja savas plaukstas un ierau­dzīja tās karājamies pie apakšdelmiem. Viņam šķita dī­vaini, ka jāpaļaujas uz redzi, lai atrastu savas rokas. Viņš kā negudrs sāka tās vicināt, sizdams ar plaukstām sev pa gurniem. Pēc piecām minūtēm asinis bija sasildī­jušas viņa miesu tiktāl, ka drebuļi mitējās. Taču plaukstas joprojām bija bez dzīvības. Viņam bija tāda sajūta, it kā tās karātos pie rokām līdzīgi svaru bumbām, bet veltīgi viņš mēģināja izprast, no kurienes tā radusies.

Vispirms cilvēkam uzmācās trulas, nospiedošas bailes no nāves. Drīz šīs bailes kļuva mokošas: galvenais vairs nebija tas, vai viņš nosaldēs roku un kāju pirkstus, vai zaudēs rokas un kājas, — galvenais tagad bija dzīvības un nāves jautājums, un viņam bija maz cerību izglābties. Viņu pārņēma panika, un viņš drāzās prom pa aizputi­nāto taku. Suns sekoja viņam. Cilvēks skrēja kā prātu zaudējis, nedomādams, pārbijies tā kā vēl nekad savā mūžā. Kuldamies un ķepurodamies pa sniegu, viņš pa­mazām sāka izšķirt apkārtni — strauta krastus, vecus baļķu sastrēgumus, kailas apses un debesis. No skrieša­nas viņam kļuva labāk. Viņš vairs nedrebēja. Varbūt, ja viņš tā skries arī tālāk, kājas atsils un varbūt pat izdosies aizskriet līdz nometnei, kur gaidīja puiši. Daži roku un kāju pirksti, bez šaubām, būs zaudēti, seja ap­saldēta, bet biedri parūpēsies par viņu un glābs, kas vēl glābjams. Tajā pašā laikā prātā ienāca doma, ka viņš nekad nesasniegs nometni un neredzēs savus biedrus, ka līdz nometnei ir pārāk tālu, ka viņa kājas jau ir pārāk nosaldētas un ka drīz viņš būs beigts un stings. Sai do­mai viņš neļāva ņemt virsroku, viņš atsacījās tai ticēt. Lāgu lāgiem tā izlauzās uz āru un pieprasīja, lai to uz­klausa, bet cilvēks atgrūda to un centās domāt par kaut ko citu.