Dzeks Londons - Ugunskurs

Cilvēks bija saniknots un skaļi izlamājās. Viņš bija cerējis ap sešiem būt nometnē biedru vidū, bet tagad aiz­kavēsies par stundu, jo būs jākur uguns un jāžāvē apavi. Tādā aukstumā tas bija jādara gribot negribot — lai nu ko, bet to viņš zināja; viņš pagriezās pret krastu un uzrāpās tajā. Krūmos starp mazām eglītēm pali bija atstājuši labu labo kurināmo — galvenokārt žagarus un sprunguļus, kā arī daudz sausu zaru un izžuvušas pērnā gada zāles. To visu viņš salika apakšā, citādi, vēl īsti neiedegusies, uguns apdzistu zem tās izkusušajā sniegā. Viņš izņēma no kabatas bērza tāss plēksnīti un pielika tai sērkociņu. Plēksnīte aizdegās ātrāk par papīru. No­licis to uz resnajiem zariem, viņš meta ugunī sausās zāles kušķus un sīkus, sausus zariņus.

Cilvēks strādāja lēni un rūpīgi, skaidri apzinādamies draudošās briesmas. Ugunskuram iedegoties, viņš maz pa­mazām meklēja aizvien resnākus zarus. Viņš tupēja sniegā, rāva zarus laukā no krūmiem un lika ugunī. Viņš zināja, ka tagad nedrīkst izlaist uguni. Ja termometrs rāda septiņdesmit piecus grādus zem nulles un cilvēkam ir slapjas kājas, tad viņam jāsakur uguns bez aizķerša­nās. Ja kājas ir sausas un uguni sakurt neizdodas, viņš var noskriet pusjūdzi, un asinis atkal sāks ritēt. Turpretī, ja kājas ir slapjas un pārvēršas par ledus gabaliem, skrie­not nav iespējams atjaunot asinsriti, kad termometrs rāda septiņdesmit piecus grādus zem nulles. Lai cik ātri viņš skries, kājas sals vēl vairāk.

To visu cilvēks zināja. Večuks no Sēra strauta bija vi­ņam to pastāstījis rudenī, un tagad viņš saprata, cik vēr­tīgs bijis šis padoms. Viņš vairs nemaz nejuta kājas. Lai sakurtu uguni, viņam bija vajadzējis novilkt dūraiņus, un pirksti uzreiz bija pārakmeņojušies. Ejot ar četru jūdžu ātrumu stundā, sirds piegādāja asinis gan viņa ādai, gan visiem locekļiem. Bet, līdzko viņš apstājās, asins piegāde izbeidzās. Aukstums metās virsū zemeslodes neaizsargā­tajai vietai, un cilvēks, atrazdamies šajā neaizsargātajā vietā, dabūja izjust visu šā trieciena spēku. Asinis viņa dzīslās atkāpās tā priekšā. Asinis bija dzīvas, tāpat kā suns, un, tāpat kā suns, tās gribēja kaut kur nobēgt un paslēpties no briesmīgā aukstuma. Kamēr cilvēks gāja ar četru jūdžu ātrumu stundā, viņš gribot negribot sūk- nēja asinis uz rokām un kājām, bet tagad tās plūda at­pakaļ un ierāvās ķermeņa slēptuvēs. Locekļi pirmie ma­nīja asiņu trūkumu. Slapjās kājas sala aizvien nežēlīgāk, kailas rokas stinga aizvien ātrāk, kaut gan tās vēl va­rēja pakustināt. Deguns un vaigi jau kļuva nejūtīgi, un visu ķermeni, ko vairs neapsildīja asinis, sāka kratīt dre­buļi. '

Tomēr cilvēks jutās glābts. Kāju pirksti, deguns un vaigi būs tikai apsaluši, jo ugunskurs sāka spēcīgi degt. Viņš svieda tajā zarus pirksta resnumā. Pēc kāda brīža varēs pielikt klāt zarus apakšdelma resnumā, un tad viņš novilks slapjos apavus un, kamēr tie žūs, sildīs kailās kājas pie uguns, vispirms, protams, noberzējis tās ar sniegu. Ugunskurs dega labi. Cilvēks jutās drošs. Viņš atcerējās pie Sēra strauta dzīvojošā večuka padomu un pasmaidīja. Večuks pavisam nopietni bija apgalvojis, ka Klondaikā cilvēks nedrīkst doties ceļā viens, ja sals ir vairāk nekā piecdesmit grādu zem nulles. Un kas izrā­dījās? Viņš bija ielūzis, viņš bija viens un tomēr ticis cauri sveikā. «Daži no šiem večiem reizēm ir bailīgi kā sievišķi,» viņš nodomāja. «Nevajag tikai zaudēt galvu, un viss būs kārtībā. īsts vīrietis var ceļot arī viens pats.» Tomēr viņš brīnījās, cik ātri sāk salt vaigi un deguns. Un viņš nekad nebija iedomājies, ka rokas kļūst nedzī­vas gluži nemanot. Rokas bija nedzīvas, jo cilvēks ar pū­lēm varēja noturēt tajās zarus, un viņam šķita, ka tās ir kaut kur tālu no viņa un nepieder pie viņa ķermeņa. Kad viņš satvēra zaru, viņam bija jāpaskatās un jāpārliecinās, vai tas ir viņam rokā vai nav. Sakari starp viņu un viņa pirkstu galiem bija pārtraukti.

Taču tas viss neko nenozīmēja. Svirkstēdams un sprak­šķēdams dega ugunskurs, un katra dejojošā liesmu mē­līte solīja dzīvību. Viņš sāka raisīt vaļā mokasīnus. Tos klāja ledus kārta, biezās vācu zeķes kā dzelzs maksts žņaudza ikrus, bet mokasīnu saites atgādināja ugunī savērpušos un samudžinājušos tērauda stienīšus. Paraus­tījis tos ar nejūtīgajiem pirkstiem, cilvēks atskārta, ka viņa pūles ir bezjēdzīgas, un izvilka nazi.

Taču nelaime notika ātrāk, nekā viņš paguva pārgriezt saites. Tā bija viņa vaina, pareizāk sakot, kļūda. Viņam nevajadzēja kurt uguni zem egles. To vajadzēja darīt at­klātā vietā. Bet tā bija vieglāk raut žagarus laukā no krūmiem un mest taisni ugunī. Egle, zem kuras cilvēks bija sakūris uguni, izskatījās pēc baltas kaudzes. Vējš ne­bija pūtis nedēļām ilgi, un zari līka no sniega smaguma. Katru reizi, kad viņš izrāva žagaru no krūmiem, viņš satricināja koku — ppšam gandrīz nemanāmi, bet pie­tiekami stipri, lai notiktu nelaime. Viens no augstākajiem zariem nokratīja savu sniega nastu. Tā nokrita uz zemā­kajiem zariem, atbrīvojot no nastas arī tos. Tā tas tur­pinājās, kamēr viss koks bija nopurinājis sniegu. Sī lavīna negaidot uzgāzās virsū cilvēkam un ugunskuram, un uguns nodzisa. Tur, kur bija sprikšķējušas liesmas, tagad bija redzama tikko nobirusi sajaukta sniega kārta.

Cilvēks jutās satriekts. It kā viņš būtu noklausījies savu nāves spriedumu. Brīdi viņš sēdēja un blenza uz to vietu, kur bija dedzis ugunskurs. Tad viņš kļuva pavisam mierīgs. Varbūt večukam pie Sēra strauta patiešām bijusi taisnība. Ja būtu ceļa biedrs, viņam tagad nedraudētu briesmas. Ceļa biedrs sakurtu uguni. Neko darīt, būs vēl­reiz pašam jāķeras pie darba, un šoreiz kļūdīties nedrīk­stēs. Pat ja izdosies sakurt uguni, viņam droši vien būs jāzaudē daži kāju pirksti. Kājas, jādomā, ir krietni ap­saldētas, un paies krietns laiks, kamēr sakurs jaunu ugunskuru.

Tā domāja cilvēks, taču viņš nesēdēja, rokas klēpi sa­licis, un neļāvās šīm domām. Visu laiku, kamēr tās jau­cās viņam pa galvu, viņš cītīgi strādāja. Viņš lika jaunu pamatu ugunskuram — šoreiz atklātā vietā, kur neviens nodevīgs koks nevarēja to apdzēst. Pēc tam viņš vāca kopā palu sanesto kūlu un žagariņus. Viņš nespēja sa­liekt pirkstus, lai izrautu atsevišķus zariņus, tāpēc grāba tos riekšavām. Tā viņš savāca daudz praulu un zaļās sū­nas kumšķu, kas ugunskuram nederēja, taču citas izejas nebija. Viņš strādāja secīgi un pārdomāti, pat salasīja veselu klēpi resnu zaru, lai būtu kurināmais vēlāk, kad uguns būs iedegusies. Suns visu laiku sēdēja un vēroja cilvēku, un tā skatienā jautās skumjas, jo dzīvnieks gai­dīja, ka cilvēks dos tam uguni, bet uguns kā nebija, tā nebija.

Sagatavojis kurināmo, cilvēks iebāza roku kabatā, lai izņemtu otru bērza tāss plēksni. Viņš zināja, ka tāss ir kabatā, un, kaut gan nevarēja to sajust, dzirdēja tāsi čaukstam gar pirkstiem. Lai kā viņš pūlējās, tāsi satvert neizdevās. Un visu laiku,viņu mocīja doma, ka ar katru brīdi kājas kļūst stingākas. Sī doma dzina cilvēku izmi­sumā, taču viņš saņēmās un pārvarēja bailes. Viņš ar zobiem uzstīvēja dūraiņus un sāka vēzēt rokas, no visa spēka sizdams tās pret gurniem. To darīdams, viņš sā­kumā sēdēja, tad piecēlās kājās; suns pa to laiku sēdēja sniegā, ar savu vilka asti apvijis priekškājas, lai būtu siltāk, un, smailās vilka ausis saslējis, vēroja cilvēku. Un cilvēks, vicinādams rokas un slātēdams ar plaukstām pa gurniem, juta, ka viņā uzbango naids pret dzīvnieku, kas bija siltumā un drošībā savā dabas dotajā ietērpā.