Dzeks Londons - Ugunskurs

Laiku pa laikam cilvēkam uzzibsnīja doma, ka ir ļoti auksts un ka tādu aukstumu viņš vēl nav pieredzējis. Ejot viņš ar dūraini berzēja vaigus un degunu. To viņš darīja automātiski gan ar vienu, gan ar otru roku. Bet, līdzko viņš mitējās berzēt, vaigi kļuva nejūtīgi un pēc brītiņa arī deguns kļuva nejūtīgs. Cilvēks zināja, ka ap­saldēs vaigus, un nožēloja, ka nebija nodrošinājies ar tādu deguna apsēju, kādu, dodamies ceļā, līdzi ņēma Beds. TЈds apsējs pasargāja no sala arī vaigus. Bet galu galā tas neķija svarīgi. Kas par to, ka apsaldē vai­gus? Mazliet pasāp, un tas ir viss: nomiris neviens no tā vēl nebija.

Kaut gan cilvēks itin neko nedomāja, viņš acīgi vēroja ceļu, pamanīja katru gultnes pārvērtību, visus līkumus, pagriezienus, baļķu sastrēgumus, vienmēr rūpīgi izvēlējās vietu, kur likt kāju. Kādā pagriezienā viņš kā iztrūcināts zirgs sacirtās sāņus un, ar līkumu atgriezies uz takas, pagāja dažus soļus atpakaļ. Viņš zināja, ka strauts ir aizsalis līdz dibenam — neviens strauts nespēj pretoties arktiskajai ziemai —, taču zināja arī to, ka ir avoti, kas ūrdzuļo no kalnu nogāzēm un tek zem sniega pa virsu strauta ledum. Viņš zināja, ka šie avoti neaizsalst pat visbargākajā salā un ka tie slēpj sevī briesmas. Tie bija lamatas. Zem sniega sakrājās ezeriņi, un tie varēja būt gān trīs collas, gan trīs pēdas dziļi. Reizēm tos klāja puscollu bieza ledus kārtiņa, bet ledu savukārt klāja sniegs. Reizēm ūdens slāņi mijās ar ledus slāņiem, un, ja tad gājējs ielūza, viņš pamazām grima aizvien dziļāk im dažkārt kļuva slapjš līdz jostas vietai.

Lūk, kāpēc cilvēks tādā izbīlī sacirtās sāņus. Viņš ma­nīja, ka baltais slānis zem kājām ieliecas, un izdzirda nobrīkšķam sniega nomaskēto ledus kārtiņu. Saslapināt kājas tādā aukstumā bija ir nepatīkami, ir bīstami. La- bakajā gadījumā viņš aizkavētos, jo būtu spiests apstā­ties un sakurt uguni, lai varētu noaut kājas un izžāvēt zeķes un mokasīnus. Viņš pastāvēja, aplūkoja strauta gultni un krastus un nosprieda, ka avots tek no labās puses. Berzēdams degunu un vaigus, viņš brīdi pārlika, iad pagriezās pa kreisi un piesardzīgi gāja uz priekšu, pirms katra soļa pārbaudīdams, vai var droši likt kāju. Ticis garām bīstamajai vietai, viņš iebāza mutē jaunu ta­bakas zelēkli un soļoja tālāk ar četru jūdžu ātrumu stundā.

Turpmākajās divās stundās cilvēks uzdūrās vairākām (ādām lamatām. Parasti sniegs virs nomaskētajiem eze­riņiem izskatījās irdens un it kā pārcukurojies, un tas viņam lika uzmanīties. Un tomēr viņš reiz bija par matu no ielūšanas, bet kādu citu reizi, nojauzdams briesmas, lika sunim iet pa priekšu. Suns negribēja iet. Tas kāpās atpakaļ, kamēr cilvēks paspēra to uz priekšu. Tad dzīv­nieks metās skriet pa balto, neskarto sniegu. Pēkšņi tas ar priekškājām iestiga un ar pūlēm izķepurojās drošā vietā. Suns bija sāslapinajis kājas, un tās gandrīz acu­mirklīgi pārklājās ar ledu. Suns ar skubu mēģināja no­laizīt kājas, tad nogūlās sniegā un sāka kost starp na­giem iesalušo ledu. To darīt lika instinkts. Ja ledu at­statu starp nagiem, kājas sāpētu. Suns to nezināja, tas tikai paklausīja noslēpumainam mudinājumam, kas nāca no pašiem dzīvnieka būtības dziļumiem. Toties cilvēks, kurš par to sprieda pēc savas pieredzes, zināja un, no­vilcis labās rokas dūraini, palīdzēja sunim izlauzt ledus gabaliņus. Viņa pirksti palika neapsegti ne vairāk kā minūti, un viņš bija pārsteigts, cik ātri tie sastingst. Sala ne pa jokam. Cilvēks steigšus uzvilka dūraini un nikni /.velēja ar roku pa krūtīm.

Ap divpadsmitiem kļuva pavisam gaišs. Tomēr saule savā ziemas ceļojumā bija aizgājusi pārāk tālu uz dien­vidiem un neparādījās virs apvāršņa. Starp cilvēku, kas, nemezdams ēnu, zem skaidrajām dienas vidus debesīm soļoja pa Hendersona strauta gultni, un sauli atradās zemeslodes izliekums. Pusvienos, tieši paredzētajā laikā, viņš sasniedza strauta sazarojumu. Viņš nopriecājās, ka tik naigi iet. Ja viņš ies tikpat ātri, ap sešiem noteikti var panākt biedrus. Viņš atpogāja jaku un kreklu un iz­ņēma savas brokastis. Tas prasīja ne vairāk kā piecpa­dsmit sekundes, un tomēr pat šajā īsajā mirklī pirksti kļuva stingi. Neuzvilcis dūraini, viņš vairākas reizes ar roku stipri iesita pa kāju. Tad viņš apsēdās uz apsniguša baļķa pabrokastot. Sāpes pirkstos pārgāja tik ātri, ka cilvēks izbijās. Viņš nepielika plāceni pie mutes. Viņš at­kal vairākas reizes ar roku uzsita pa kāju, iemauca roku dūrainī un novilka dūraini no otras rokas, lai sāktu ēst. Viņš mēģināja nokost kumosu, taču ledus uzpurnis ne­ļāva. Cilvēks bija aizmirsis sakurt uguni un atkausēt bārdu. Viņš nosmējās par savu muļķību un tūlīt sajuta, ka stingums pārņem kailās rokas pirkstus. Un vēl viņš sajuta, ka vairs nesāp kāju pirksti, kuri pirmīt apsēžoties bija iesmelgušies. Viņš netika skaidrībā, vai kāju pirksti ir silti vai sastinguši. Viņš pakustināja pirkstus mokasī­nos un nosprieda, ka tie ir sastinguši.

Cilvēks steigšus uzvilka dūraini un piecēlās. Viņš bija drusku nobijies. Piecirzdams kājas, viņš pastaigāja šurpu turpu, kamēr pirksti atkal sāka smelgt. Nu gan ir auksts, viņš nodomāja. Tas vīrs no Sēra strauta nebija melsis niekus, stāstīdams, cik auksts te mēdzot būt. Un viņš vēl smējās par to! Tas bija pierādījums, ka cilvēkam nevajag būt pārāk pašpārliecinātam. Nebija ne mazāko šaubu, ka patiešām ir auksts. Viņš gumbāja šurpu turpu, piesizdams kājas un būkādams rokas, līdz beidzot nomierinājās, juz­dams, ka locekļos atgriežas siltums. Pēc tam viņš sa­meklēja sērkociņus un gatavojās kurināt uguni. Pamežā, kur pavasara pali bija sanesuši sausus zarus, malkas bija papilnam. Viņš tikmēr rūpīgi sargāja vārgu uguntiņu, kamēr iedegās rūcošs sārts, pie kura sildīdamies viņš at­kausēja ledu no sejas un paēda brokastis. Uz kādu laiku sals bija pieveikts. Suns, priecādamies par uguni, izstie­pās tādā attālumā no ugunskura, lai sasildītos, bet ne­apsvilinātos.

Paēdis cilvēks piebāza pīpi un lēni, ar baudu to izsmē­ķēja. Tad viņš uzvilka dūraiņus, cieši sasēja ausaines sai­tes un gāja prom pa strauta kreiso atteku. Suns nebija apmierināts un ilgojās palikt pie ugunskura. Šis cilvēks nezināja, kas ir sals. Varbūt neviena viņa senču paaudze nebija zinājusi, kas ir īsts sals, simt septiņus grādus stiprs sals. Bet suns to zināja, visi tā senči bija zinājuši, un suns bija mantojis šo zināšanu. Un tas zināja, ka nav labi staigāt apkārt tik briesmīgā aukstumā. Tadā laikā ir jāieritinās alā zem sniega, jāguļ un jāgaida, kad izplatījums, no kura nāk sals, pārvilksies ar mākoņiem. Taču suni un cilvēku nesaistīja draudzība. Suns bija cil­vēka kalps un vergs, un vienīgā laipnība, ko tas pazina, bija pātagas cirtieni un griezīgas, draudīgas skaņas, kas vēstīja sitienus. Tāpēc suns nemēģināja uzticēt savas bažas cilvēkam. Tas nerūpējās par cilvēka labklājību, pats sevis dēļ ilgojās palikt pie ugunskura.^ Bet cilvēks uzsvilpa un uzrunāja to balsī, kas lika atcerēties pātagu, un suns pagriezies tecēja cilvēkam nopakaļ.

Cilvēks iebāza mutē tabakas zelēkli un sāka audzēt jaunu dzintara bārdu. Viņa ūsas, uzacis un skropstas drīz vien apsarmoja no mitrās dvašas. ITendersona strauta kreisajā atzarojumā acīmredzot bija mazāk avotu, un kādu pusstundu viņš nemanīja pat nekādas avotu pazī­mes. Bet tad notika nelaime. Kādā šķietami drošā vietā, kur zem mīkstā, nenopēdotā sniega it kā vajadzēja būt cietam pamatam, ceļinieks ielūza. Te nebija sevišķi dziļš. Viņš saslapināja kājas līdz pusikriem, kamēr izmūdījās uz cietās sērsnas.