Dzeks Londons - Apkaunotais

— Dūrējs bija spēcīgs vīrs. — Subjenkovs vērtējoši pa­skatījās uz Makamuku. — Spēcīgāks par tevi, par tavu spēcīgāko mednieku, spēcīgāks par viņu.

Subjenkovs ar mokasīna purngalu atkal iebuksnīja sa­maņu zaudējušajam kazakam. Skats bija šausminošs, un tomēr šajā sāpju izmocītajā ķermenī vēl negribēja un ne­gribēja dzist dzīvība.

— Turklāt zāles bija vājas. Tajā apvidū nebija man vajadzīgo ogu, kuru šeit ir, cik uziet. Šeit zāles būs stipras.

— Es ļaušu tev braukt lejup pa upi, — teica Maka­muks, — un tu dabūsi arī nartas, suņus un sešus med­niekus, lai būtu drošāk.

— Tu pārāk ilgi vilcinies, — skanēja salta atbilde. — Tu esi apvainojis manas zāles, uzreiz nepieņemdams manus noteikumus. Paklau, tagad es prasu vairāk. Es gribu simts bebrādu. — Makamuks pavīpsnāja. — Es gribu simts mārciņu kaltētu zivju. — Makamuks pamāja ar galvu, jo zivju bija papilnam un tās bija lētas. — Es gribu divas nartas — vienas man, otras manām ādām un zivīm. Turklāt man jādabū atpakaļ šautene. Ja tevi neapmierina mana cena, drīz vien tā sakāps vēl augstāk.

Jakaga kaut ko pačukstēja virsaitim.

— Bet kā lai es zinu, ka tavas zāles ir īstas zāles? — Makamuks jautāja.

— Tas ir ļoti viegli. Vispirms es ieiešu mežā …

Jakaga atkal sāka čukstēt ausī Makamukam, kurš šau­bīdamies pašūpoja galvu.

— Vari sūtīt man līdzi divdesmit medniekus, — Sub­jenkovs turpināja. — Redzi, man taču ir jāsavāc ogas un saknes, no kurām taisīt zāles. Pēc tam kad tu būsi sagatavojis nartas, sakrāvis tajās zivis, bebrādas un šau­teni un norīkojis sešus medniekus, kuri mani pavadīs, es ieziedīšu ar zālēm kaklu un nolikšu galvu, lūk, uz šā celma. Un tad tavs spēcīgākais mednieks lai ņem cirvi un trīs reizes cērt man pa kaklu. Tu pats vari cirst trīs reizes.

Makamuks stāvēja ar atplestu muti, zvērādu zagļu pē­dējā un visneparastākā brīnuma pārsteigts.

— Bet ņem vērā, — polis steidza piebilst, — pirms katra cirtiena man no jauna jāieziež kakls ar zālēm. Cir­vis ir smags un ass, un es negribu, lai notiktu kļūda.

— Tu dabūsi visu, ko prasi! — ātri izkliedza Maka­muks. — Ej un gatavo savas zāles!

Subjenkovs apslēpa savu prieku. Viņš bija uzsācis iz­misīgu spēli un tagad kļūdīties nedrīkstēja. Viņš augst­prātīgi sacīja:

— Tu pārāk vilcinājies. Manas zāles ir apvainotas. Lai izpirktu šo apvainojumu, tev jāatdod man sava meita.

Viņš norādīja uz meiteni, slimīgu būtni ar vienu greizu aci un atvieztiem vilka zobiem. Makamuks bija sadus­mots, bet polis aukstasinīgi uztina un aizkūpināja jaunu smēķi.

— Pasteidzies, — viņš draudīgi teica. — Ja tu vilci­nāsies, es prasīšu vēl vairāk.

Klusumā, kas iestājās pēc šiem vārdiem, Subjenkova acu priekšā izgaisa drūmā ziemeļzemes ainava un viņš skatīja savu dzimteni un Franciju un, palūkojies uz mei­teni ar vilka zobiem, atcerējās citu meiteni, dziedātāju un dejotāju, kuru bija pazinis, jaunības gados pirmo reizi nonācis Parīzē.

— Kam tev meita? — jautāja Makamuks.

— Lai brauktu man līdzi lejup pa upi. — Subjenkovs kritiski aplūkoja meiteni. — No viņas iznāks laba sieva, un gods apprecēt meiteni, kuras dzīslās rit tavas asinis, ir pietiekama samaksa par manām zālēm.

Viņš atkal atcerējās dziedātāju un dejotāju un sāka skaļi dungot dziesmu, ko viņa bija tam iemācījusi. Viņš pārdzīvoja savu agrāko dzīvi, taču raudzījās uz atmiņu ainām no malas,, bezpersoniski, it kā tie būtu attēli no grāmatas par kāda cita cilvēka dzīvi. Klusumu negaidot iztraucēja virsaiša balss, un Subjenkovs satrūkās.

— Viss tiks izdarīts, — Makamuks teica. — Meitene dosies tev līdzi lejup pa upi. Bet ņem vērā, ka es pats trīs reizes cirtīšu tev pa kaklu.

— Bet es katru reizi no jauna ieziedīšos ar zālēm, — Subjenkovs atbildēja, tēlodams slikti slēptu nemieru.

— Tu ieziedīsies ar zālēm pirms katra cirtiena. Rau, šie mednieki pieskatīs, lai tu neaizbēgtu. Ej uz mežu un lasi savas zāles!

Par zāļu vērtību Makamuku pārliecināja poļa alkatība. Protams, tikai vislabākās zāles varēja piešķirt nāves priekšā stāvošam cilvēkam spēku nezaudēt drosmi un tie­lēties kā vecai sievai.

— Turklāt, — čukstēja Jakaga, kad polis kopā ar ap­sardzi bija nozudis eglājā, — līdzko tu būsi iepazinies ar šīm zālēm, tu viegli varēsi viņu nonāvēt.

— Kā tad es varēšu viņu nonāvēt? — jautāja Maka­muks. — Zāles neļaus man nonāvēt.

— Gan būs tāda vieta, kuru viņš nebūs ieziedis ar sa­vām zālēm, — atbildēja Jakaga. — Cērtot pa to, mēs viņu nonāvēsim. Tās var būt ausis. Ļoti labi: mēs iedursim šķēpu vienā ausī, bet pa otru tas iznāks laukā. Tās var būt arī acis. Zāles droši vien būs par stiprām, lai viņš ar tām ieziestu acis.

Virsaitis pamāja ar galvu.

— Tu esi gudrs, Jakaga. Ja vien viņam nepiemīt vēl kāda velnišķīga spēja, mēs viņu nonāvēsim.

Subjenkovs netērēja laiku, vācot sastāvdaļas savām zā­lēm. Viņš uzlasīja visu, kas gadījās pa rokai, — egļu skujas, vītolu mizu, tāss sloksni un milzum daudz dzēr­veņu, kuras viņš lika medniekiem izkašņāt no sniega. Vēl papildinājis savu krājumu ar dažām sasalušām saknēm, viņš devās atpakaļ uz nometni.

Makamuks un Jakaga neatkāpās no Subjenkova, vēro­dami, cik daudz un kādas sastāvdaļas viņš iemet podā ar verdošu ūdeni.

— Iegaumējiet, ka dzērvenes jāliek iekšā vispirms, — viņš skaidroja. — Ak, jā, un vēl viena lieta — cilvēka pirksts. Ļauj, Jakaga, nogriezt tev pirkstu.

Taču Jakaga aizlika rokas aiz muguras un drūmi pa­raudzījās uz viņu.

— Tikai mazo pirkstiņu, — Subjenkovs lūdza.

— Jakaga, dod viņam savu pirkstu, — pavēlēja Maka­muks.

— Visapkārt ir daudz pirkstu, — atrūca Jakaga, no­rādīdams uz sniegā guļošajiem līdz nāvei nomocīto cilvēku līķiem.

— Tam jābūt dzīva cilvēka pirkstam, — iebilda polis.

— Tad tu dabūsi dzīva cilvēka pirkstu. — Jakaga no­liecās pār kazaku un nogrieza viņam pirkstu. — Viņš vēl nav miris, — indiānis paskaidroja, nosviezdams savu asi­ņaino trofeju sniegā polim pie kājām. — Un vispār tas ir labs pirksts, tāpēc ka tas ir liels.

Subjenkovs iemeta pirkstu ugunī zem poda un sāka dziedāt. Tā bija franču mīlas dziesma, un, vārīdams viru, Subjenkovs dziedāja ārkārtīgi svinīgi.

— Bez šiem vārdiem zāles nekur neder, — viņš paskaidroja. — Šie vārdi piešķir tām galveno spēku. Tā, gatavas ir.

— Atkārto lēnām vārdus, lai es varētu tos iegaumēt, — pavēlēja Makamuks.

— Tikai pēc pārbaudes. Tikai tad, kad cirvis būs trīs reizes atlēcis no mana kakla, es tev atklāšu šo vārdu noslēpumu.

— Bet ja nu zāles būs sliktas? — satraukts ievaicājās Makamuks.

Subjenkovs sašutis pagriezās pret viņu.

— Manas zāles vienmēr ir labas. Bet, ja tās būs slik­tas, tad dariet ar mani to pašu, ko jūs darījāt ar citiem. Sagrieziet mani gabalos, tāpat kā sagriezāt viņu. — Sub­jenkovs pameta ar roku uz kazaka pusi. — Zāles jau at­dzisušas. Tā, es ieziežu ar tām sev kaklu, izrunādams buršanas vārdus.

Cik nopietni varēdams, viņš lēni nodziedāja vienu rin­diņu no Marseljēzas, tai pašā laikā ieziezdams sev kaklu ar riebīgo brūvējumu.

Viņa izrādi pārtrauca kliedziens. Milzīgais kazaks, kurā pēdējo reizi bija uzliesmojusi pārcilvēcīgā dzīvotspēja, bija paslējies uz ceļiem. Nulato indiāņi smējās, pārsteigti klaigāja un sita plaukstas, kad Lielais Ivans, drausmīgu krampju raustīts, sāka vāļāties pa sniegu.