Dzeks Londons - Apkaunotais

Subjenkovam sametās nelabi no šā skata, bet viņš ap­spieda nelabumu un izlikās saniknots.

— Tā nekas neiznāks, — viņš teica. — Nobeidziet viņu, un tad sāksim pārbaudi. Jakaga, gādā, lai šis troksnis mitētos!

Kad tas bija izdarīts, Subjenkovs pagriezās pret Ma­kamuku.

— Un neaizmirsti, ka tev jācērt no visa spēka! Tā nav bērna nodarbošanās. Ņem cirvi un zvel pa baļķi, lai es redzu, ka tu dari to kā vīrietis.

Makamuks paklausīja un divas reizes spēcīgi iezvēla pa baļķi, atšķeļot pamatīgu šķilu.

— Labi. — Subjenkovs pārlaida skatienu aplī sastā­jušos iedzimto sejām, kuras it kā simbolizēja barbarisma sienu, kas bija pacēlusies ap viņu jau tad, kad cara poli­cija pirmo reizi apcietināja viņu Varšavā. — Ņem cirvi, Makamuk, un stājies te! Es nogulšos. Kad es pacelšu roku, cērt un cērt no visa spēka! Un pielūko, lai neviens nestāvētu tev aiz muguras! Zāles ir labas, cirvis var at­lēkt no mana kakla un izšļukt tev no rokām.

Viņš paskatījās uz diviem suņu iejūgiem ar nartām, kas bija piekrautas ar ādām un zivīm. Pie nartām stā­vēja seši mednieki, kuriem vajadzēja būt par viņa sar­giem.

— Kur ir meitene? — jautāja polis. — Pirms sākam pārbaudi, atved viņu šurp!

Kad arī tas bija izdarīts, Subjenkovs nogūlās sniegā un nolika galvu uz baļķa kā noguris bērns, kas gatavojas iemigt. Viņš bija pavadījis zemes virsū tik daudzus grū­tus gadus, ka patiesi jutās noguris.

— Es smejos par tevi un tavu spēku, o, Makamuk, — viņš teica, — cērt, cērt no visa spēka!

Subjenkovs pacēla roku. Makamuks atvēzēja cirvi, mil­zīgu cirvi, ar kuru aptēš baļķus. Spožais tērauda asmens pazibēja saltajā gaisā, uz netverami īsu mirkli sastinga Makamukam virs galvas un tad krita uz Subjenkova kailā kakla. Tas pāršķēla muskuļus un skriemeļus un iecirtās dziļi baļķī. Pārsteigtie mežoņi ieraudzīja, ka galva aiz­veļas kādu jardu no asiņojošā rumpja.

Visi bija bezgala apjukuši un klusēja, kamēr pamazām sāka atskārst, ka nekādu zāļu nav bijis. Zvērādu zaglis bija apvedis viņus ap stūri. Viņš vienīgais no visiem gūs­tekņiem bija izbēdzis mocībām. Šīs likmes dēļ viņš bija spēlējis. Un tad nograndēja smiekli. Makamuks apkaunots nodūra galvu. Zvērādu zaglis bija viņu piemuļķojis. Ma­kamuks bija pazemots visu savu ciltsbrāļu acīs. Viņi jo­projām smējās kā negudri. Makamuks pagriezās un, galvu nokāris, vilkās prom. Viņš zināja, ka no šā brīža viņu vairs nesauks par Makamuku. Viņš būs Apkaunotais, vi­ņam neizdosies nomazgāt kauna traipu līdz mūža galam, un, vienalga kad sapulcēsies ciltis — pavasarī, lai ķertu lašus, vai vasarā, lai tirgotos, — pie visiem ugunskuriem atkal un atkal tiks pārstāstīts, kā mierīgi no viena paša cirtiena no Apkaunotā rokas nomira zvērādu zaglis.

Viņš it kā aizlaikus dzirdēja kādu zaļknābi jautājam:

«Bet kas tas Apkaunotais tāds bija?»

«Ā, Apkaunotais?» viņam atbildēs. «Tolaik, kad viņš ne­bija nocirtis zvērādu zaglim galvu, viņu sauca Maka­muks.»