Dzeks Londons - Apkaunotais

Gadi ritēja. Subjenkovs strādāja Tebenkova vadībā, kad tika būvēta Mihaila redute. Divus gadus viņš pavadīja pie Kuskokvimas. Divas reizes vasarā, jūnijā, viņam iz­devās pabūt Kocebu jūras līča grīvā, šajā laikā te ciltis pulcējās, lai nodarbotos ar maiņas tirdzniecību. Te va­rēja atrast plankumaino briežu ādas no Sibīrijas, kaulu no Diomidu salām, valzivju ādas no Ziemeļu Ledus okeāna krastiem, dīvainus akmens gaismekļus, kas ceļoja no cilts uz cilti, kaut gan neviens nezināja, no kurienes tie nā­kuši; reiz gadījās pat angļu mednieku nazis. Subjenkovs zināja, ka te ir tā skola, kur var mācīties ģeogrāfiju, jo te viņš sastapa eskimosus no Nortona līča, no Kinga salas un Svētā Laurencija salām, no Velsas Prinča zemesraga un Barrova zemesraga. Te šīs vietas sauca citādi un attālumus līdz tām mērīja ar ceļā pavadītajām dienām.

Iedzimtie brauca šurp tirgoties no milzīgas teritorijas, bet viņu akmens gaismekļi un šis tērauda nazis, pārejot no rokas rokā, nāca no vēl attālākiem apgabaliem. Sub­jenkovs iebiedēja, glaimoja, uzpirka. Katru no tālienes vai no nezināmas cilts atbraukušo veda pie viņa. Sie ļau­dis stāstīja viņam par neskaitāmām un neticamām bries­mām, par plēsīgiem zvēriem, naidīgām ciltīm, necaureja­miem mežiem un augstām kalnu grēdām, bet vienmēr ša­jos stāstos figurēja baltie cilvēki ar zilām acīm un gaišu ādu, kuri cīnījās kā velni un mūždien meklēja zvērādas. Viņi dzīvoja austrumos, tālu, tālu austrumos. Neviens viņus nebija redzējis. Tās bija tikai baumas, kas gāja no mutes mutē.

Tā bija barga skola. Nav iespējams pamatīgi apgūt ģeogrāfiju ar nesaprotamu dialektu starpniecību no ļau­dīm, kuru tumšajos prātos fakti jaucas ar izdomu, no ļaudīm, kuri attālumus mēra ar «miegiem», kas mainās atkarībā no tā, cik grūts ir pārgājiens. Bet tad paklīda valodas, kas iedvesa Subjenkovam drosmi. Austrumos esot liela upe, pie kuras dzīvojot šie zilacainie cilvēki. So upi saucot Jukona. Dienvidos no Mihaila redutes jūrā iete- kot liela upe, ko krievi pazīstot ar nosaukumu Kvikpaka. Klīda valodas, ka tā esot viena un tā pati upe.

Subjenkovs atgriezās Mihaila redutē. Kādu gadu viņš skubināja rīkot ekspedīciju uz Kvikpaku. Toreiz izcēlās puskrievs Malahovs, kas vadīja vispārgalvīgāko un vis­cietsirdīgāko avantūristu nodaļu, kāda jebkad pārcēlusies uz šejieni no Kamčatkas. Subjenkovs kļuva par viņa pa­līgu. Viņi izspraucās caur Kvikpakas platās deltas labi­rintiem, pagāja garām pirmajiem zemajiem ziemeļu krasta uzkalniem un ar ādu apvilktās kanoe, kas līdz lūpai bija piekrautas ar precēm un munīciju, piecsimt jūdzes īras pret stipru, piecas jūdzes ātru straumi pa upi, kuras platums svārstījās no divām līdz desmit jūdzēm, bet dzi­ļums bija nezin cik asu. Malahovs nolēma uzcelt pie Nulato fortu. Subjenkovs sākumā skubināja braukt tālāk, bet tad samierinājās ar Nulato. Tuvojās gara. ziema. La­bāk bija pagaidīt. Līdzko pienāks vasara un ledus bus izkusis, viņš dosies uz augšu pa Kvikpaku un mēģinās nokļūt līdz'Hudzona līča sabiedrības faktorijām. Malahovu nekad nebija sasniegušas valodas, ka Kvikpaka ir tā pati Jukona, un Subjenkovs viņam to arī nestāstīja.

Sākās lorta būvdarbi. Viņi piespieda strādāt vietējos iedzīvotājus. Guļbaļķu sienas pūzdami un stenēdami cēla Nulato indiāņi. Pa viņu mugurām dejoja pātaga, un šo pātagu turēja jūras laupītāju dzelžainā roka. Daži indiāņi aizbēga, bet noķertus viņus atveda atpakaļ un izlika forta priekšā, kur viņi kopā ar saviem ciltsbrāļiem dabūja iz­just, kā pievelk pātaga. Divi pēršanas laikā aizgāja pie dieva, citi palika kropļi uz visu mūžu, bet pārējie iegau­mēja mācību un vairs nemēģināja bēgt. Forts vēl nebija pabeigts, kad uzsniga sniegs; vajadzēja sākt kažokādu sagādi. Ciltij uzlika smagu nodevu. Indiāņus joprojām sita un pātagoja, bet, lai nodevas tiktu nokārtotas, sievie­tes un bērnus paņēma par ķīlniekiem un pret viņiem iz­turējās ar tādu nežēlību, kādu pazīst vienīgi zvērādu zagļi.

Tā bija asiņaina sēja, bet tad pienāca pļaujas laiks. Forts tika nodedzināts. Ugunsgrēka gaismā puse zvērādu zagļu tika nogalināti. Pārējos spīdzināja. Bija palicis tikai Subjenkovs, pareizāk sakot, Subjenkovs un Lielais Ivans, ja šo sniegā smilkstošo un kunkstošo būtni varēja saukt par Lielo Ivanu. Subjenkovs pamanīja, ka Jakaga, ņirdzīgi smīnēdams, skatās uz viņu. Viņam nebija ko teikt indiānim. Jakagas sejā vēl aizvien bija redzama pletnes atstātā švīka. Galu galā Subjenkovs nevarēja nosodīt indiāni, taču viņam derdzās doma par to, ko Jakaga darīs ar viņu. Viņam jau ienāca prātā, vai nelūgt cilts virsaiti Makamuku, bet veselais saprāts pateica priekšā, ka lūgt būtu veltīgi. Tad viņš nolēma saraut valgus un iet bojā cīņā. Tā būtu ātra nāve. Taču viņš nejaudāja saraut val­gus. Aļņādas siksnas bija stiprākas par viņu. Viņš lau­zīja galvu, kamēr izdomāja vēl kaut ko. Viņš deva zīmi Makamukam, lai atved tulku, kas prot piekrastes iedzīvo­tāju dialektu.

— O, Makamuk, — Subjenkovs teica, — es nedomāju mirt. Es esmu liels cilvēks, un būtu muļķīgi, ja es mirtu. Un nemaz arī nemiršu. Es neesmu tāds kā visi šie maitas.

Viņš paskatījās uz vaidošo radījumu, kas kādreiz bija bijis Lielais Ivans, un nicinoši paspēra viņu ar kāju.

— Esmu pārāk gudrs, lai mirtu. Redzi, es zinu labas zāles. Es vienīgais zinu šīs zāles. Tā kā es negatavojos mirt, tad došu tev pretī šīs zāles.

— Kas tās ir par zālēm? — jautāja Makamuks.

— Tās ir īpašas zāles.

Subjenkovs brīdi it kā šaubījās, vai ir vērts uzticēt savu noslēpumu.

— Es tev pateikšu. Ja ar šo zāļu šņaucienu apziež ādu, tā kļūst cieta kā klints, kā dzelzs un nav pārcērtama ne ar kādu ieroci. Visspēcīgākais cirtiens tai neko nevar pa­darīt. Kaula nazis pret to ir kā dubļu pika, un no tas atlēks pat tērauda naži, kurus mēs jums izdalījam. Ko tu man dosi par šo zāļu noslēpumu?

— Es dāvāšu tev dzīvību, — ar tulka starpniecību atbildēja Makamuks.

Subjenkovs nievīgi iesmējās.

— Un tu līdz nāvei būsi vergs manā mājā.

Polis iesmējās vēl nievīgāk.

— Atraisi man rokas un kājas, un tad mēs runāsim, — viņš sacīja.

Virsaitis deva zīmi, un, kad Subjenkovam bija atbrīvo­tas -rokas, viņš uztina smēķi un aizdedzināja to.

_— Tie ir muļķīgi vārdi, — teica Makamuks. — Tādu zāļu nav. Nevar būt. Asmenis ir stiprāks par visām zālēm.

Virsaitis neticēja un tomēr šaubījās. Pārāk bieži viņš bija pieredzējis, kādas velnišķības pastrādā zvērādu zagļi. Viņš nevarēja būt pārliecināts ne par ko.

— Es dāvāšu tev dzīvību, bet tu nebūsi vergs, — viņš paziņoja.

— Ar to nepietiek.

Subjenkovs tēloja savu lomu aukstasinīgi, it kā kau­lētos par lapsas ādu.

— Tās ir ļoti labas zāles. Tās daudzreiz izglābušas man dzīvību. Es gribu nartas, suņus un sešus no taviem medniekiem, kas pavadītu mani lejup pa upi līdz pēdējai nakšņošanas vietai pirms Mihaila redutes.

— Tev jādzīvo tepat un jāiemāca mums visas tavas velnišķības, — bija atbilde.

Subjenkovs paraustīja plecus un neko neteica. Viņš pūta dūmus aukstajā gaisā un ziņkāri aplūkoja to, kas bija palicis pāri no milzīgā kazaka.

— Bet šī rēta? — Makamuks pēkšņi ievaicājās, rādī­dams uz poļa kaklu, kur bija redzama zilganmelna rēta, ko Kamčatkā kādas ķildas laikā tur bija atstājis naža dūriens. — Tavas zāles nav labas. Asmenis ir bijis stip­rāks par tavām zālēm.