Dzeks Londons - Dižais burvis

— Labs zvejnieks un spēcīgs mednieks, bet slikts cil­vēks, — kāds ieteicās.

— Bet viņam viss paveicas, — otrs prātoja.

— Tātad kļūsti slikts cilvēks, un tev arī paveiksies, — Simē attrauca pār plecu. — Un, ja visi būtu slikti cil­vēki, tad šamaņu nemaz nevajadzētu. Tpū! Tādi kā bēr­neļi, kas baidās no tumsas!

Kad Kloknotons ar pēcpusdienas paisumu piebrauca pie krasta, Sirnē nicīgie smiekli nerimās, un viņš pat atļāvās paņirgāties, kad šamanis, malā izkāpdams, gandrīz pa­klupa. Kloknotons nīgri pablenza viņā un, nevienu ne­sveicinādams, taisnā ceļā cēli aizsoļoja caur ļaužu drūzmu uz Skundu māju.

Neviens no cilts ļaudīm nezināja, kā norisinājusies sa­stapšanās ar Skundu, jo visi drūzmējās goddevīgā atsta­tumā no šamaņa būdas un runāja tikai čukstus, kamēr abi lielie burvji apspriedās.

— Esi sveicināts, ak, Skundu! — dobji norūca Klokno­tons, acīm redzami nebūdams īsti drošs, kāda saņemšana viņu še sagaida.

Viņš bija īsts milzis un kā tornis slējās pār sīko Skundu, kura smalkā balstiņa čiepstēja pa apakšu gluži kā circeņa čirkstināšana tālumā.

— Esi sveicināts, Kloknoton, — Skundu atsaucās.

— Gaiša ir diena, kad tu esi ieradies.

— Es gan domāju, ka… — Kloknotons saminstinājās.

— Nūjā, nūjā, — sīkais šamanis nepacietīgi pārtrauca,

— ka man pienākušas nebaltas dienas, jo citādi man ne­vajadzētu tev pateikties par to, ka tu dari manu darbu.

— Man no sirds žēl, draugs Skundu …

— Nē, Kloknoton, esmu ļoti priecīgs.

— Bet es tev došu pusi no tā, ko saņemšu pats.

— Nē jel, labais Kloknoton, — Skundu nomurdēja, at­raidot pavēcinādams roku. — Esmu tavs vergs, un manas mūža dienas aizpildīs vēlēšanās būt tev izpalīdzīgam.

— Tāpat kā es …

— Tāpat kā tu tagad izpalīdzi man.

— Ja tas tā, tad pasaki — vai gadījums ar tās sievas Hūnijas segām ir no grūtajiem?

Tā iztaujādams, garais šamanis pieļāva rupju kļūdu, un Skundu pavīpsnāja ar tikko manāmu, bālu smīniņu, jo viņš bija radis lasīt citu domas un visi cilvēki salī­dzinājumā ar pašu viņam šķita sīciņi.

— Tavi burvestības paņēmieni arvien bijuši spēcīgi, — Skundu teica. — Tā ka nav šaubu, ļaundaris tev aši kļūs zināms.

— Jā, aši kļūs zināms, tiklīdz uzmetīšu tam acis. — Kloknotons atkal saminstinājās. — Vai ciematā ir bijuši ciemiņi no citurienes? — viņš apvaicājās.

Skundu papurināja galvu.

— Paskaties! Vai nav skaista manta?

Skundu pacēla grīdsegu, kas bija darināta no roņu un valzirgu ādām, un viesis to aplūkoja ar slēptu ziņkāri.

— Es to ieguvu izdevīgā darījumā.

Kloknotons pamāja, vērīgi klausīdamies.

— Es to dabūju no vīra, vārda Lalahs. Tas ir vērā lie­kams cilvēks, un es bieži esmu nodomājis …

— Nu? — Kloknotons nespēja valdīt nepacietību.

— Bieži esmu nodomājis, — Skundu nobeidza, balsi nolaizdams, un apklusa. — Gaiša ir diena, un tavi bur­vestības paņēmieni ir spēcīgi, Kloknoton.

Kloknotona seja noskaidrojās.

— Tu esi dižs vīrs, Skundu, visu šamaņu šamanis. Ta­gad es iešu. Es tevi allažiņ pieminēšu. Un šis vīrs La­lahs, kā tu saki, ir vērā liekams cilvēks.

Skundu smīniņš bija vēl nemanāmāks un bālāks, kad

viņš aizvēra durvis aiz aizejošā viesa papēžiem, aizgrūz- dams vienu aizšaujamo bultu un tad vēl otru.

Simē laboja savu laivu, kad Kloknotons nonāca liedagā, un atrāvās no darba tikai uz brīdi, lai uzsvērti plātīgi pielādētu šauteni un noliktu to sev līdzās.

Šamanis ievēroja šo izrīkošanos un iesaucās:

— Lai visi ļaudis sanāk šajā vietā! Tā liek Kioknotons, kas prot atrast veinus un velnus izdzīt!

Viņš gan bija iecerējis sapulcināt cilvēkus pie Hūnijas mājas, bet bija nepieciešams, lai klāt būtu visi, un viņš šaubījās, vai Simē paklausīs, un negribēja iekulties nepa­tikšanās. Šo Simē labāk neaiztikt, Kloknotons sprieda, it īpaši šamaņiem ar viņu nav ieteicams ielaisties.

— Lai atved šo sievieti Hūniju, — Kloknotons pavēlēja, laizdams visapkārt pa ļaužu apli nežēlīgu skatienu, un ikvienam, ko viņš uzlūkoja, šermuļi pārskrēja pa muguru.

Hūnija bikli izčāpoja priekšā ar nodurtu galvu un no­laistu skatienu.

— Kur bija tavas segas?

— Es tikko kā biju izklājusi tās piesaulē, te skatos — to vairs nav! — Hūnija gaudulīgi klāstīja.

— Nu?

— Tas viss notika Di Ja vainas deļ.

— Nu?

— Es viņu dūšīgi iekaustīju un kaustīšu vēl, tāpēc ka viņš sagādāja nelaimi mums, nabaga ļautiņiem.

— Par segām! — Kloknotons aizsmakušā balsī ierēcās, nomanīdams, ka Hūnija kāro pazemināt maksājamo atal­gojumu. — Par segām, sieva! Ka tu esi bagāta, to zina visi.

— Es tikko kā biju izklājusi tās piesaulē, — viņa sāka šņukstēt, — un mēs tak esam nabaga ļautiņi, un nekā mums nav.

Kloknotons pēkšņi sašķobīja seju nejēdzīgā grimasē un palika stāvam kā sastindzis, bet Hūnija satrūkusies pa­kāpās atpakaļ. Taču tūdaļ šamanis ar iekšup sagrieztiem acaboliem un atkārtu žokli tik strauji lēca uz priekšu, ka viņa sagrīļojās un zemodamās nogāzās šamanim pie kājām. Kloknotons vicināja rokas uz visām pusēm, mežonīgi kul­stīdams gaisu, un augums tam locījās un gorījās kā lielās mocībās. Šķita, ka viņam uznākusi krītamā kaite. Uz lūpām parādījās baltas putas, un ķermenis kratījas un staipījās konvulsīvās trīsās.

Sievietes uzsāka gaudīgu dziesmu, aizrautīgi šūpodamās uz priekšu un atpakaļ, cits pēc cita viņām pievienojās arī vīrieši, līdz pēdīgi ārpusē palika tikai Simē. Viņš, sē- j dēdams jāšus uz apgāztās laivas, zobgalīgi noskatījās, tomēr arī viņš nesa sevī tālo senču mantojumu, un senču balss kļuva arvien uzmācīgāka, tā ka Simē murmināja visstiprākos lāstus, kādus vien zināja, lai uzturētu drosmi. Uz Kloknotonu bija baigi skatīties. Šamanis bija nome­tis plecu segu, norāvis drānas no miesas un tagad bija gluži kails, tikai ar ērgļu nagu virteni ap gurniem. Klai­gādams un gaudodams viņš kā bezprātā lēkāja pa apli, un garie, melnie mati plandījās kā nakts miglas blāķis. Taču šai trakajā dejā valdīja zināms raupjš ritms, un, kad visi apkārtējie bija tam pamazām pakļāvušies, šūpo­dami ķermeņus vienā ritmā ar šamani un saliedēdami kliedzienus unisonā, Kloknotons pēkšņi strauji apsēdās zemē un palika izslējies un nekustīgs, pacēlis roku un pastiepis pirkstu, līku kā plēsoņas nags. Pūli pāršalca it kā pirmsnāves gārdzoņa, un ikviens ar drebošām kājām palika sakucis stāvam, kad šis draudīgais pirksts, lēnām slīdēdams pa apli, aizvirzījās viņam garām. Jo tam līdzi slīdēja nāve, bet dzīvība palika ar tiem, kuri redzēja šo pirkstu aizslīdam tālāk, un noraidītie dedzīgā ziņkārē vē­roja, kas notiks.

Pēdīgi, izgrūzdams spalgu kliedzienu, šamanis vērsa liktenīgo pirkstu pret Lalahu. Tas trīcēja kā apšu lapa, jau skatīdams sevi mirušu, savu mājas iedzīvi izdalītu un sievu izprecinātu brālim. Lalahs gribēja runāt, taisno­ties, bet mēle lipa pie aukslējām un rīkle bija sausa kā nepanesamās slāpēs. Kloknotons, savu darbu paveicis, šķita ieslīdzis pa pusei nemaņā, tomēr, acis aizvēris, viņš gaidīja, kad nodārdēs lielais asins kliedziens, ko viņa ausis bija radušas dzirdēt neskaitāmās buršanās reizēs, — asins kliedziens, ko izgārdz cilts ļaudis, kā vilku bars klupdami virsū drebošajam upurim. Tomēr šoreiz valdīja klusums, tad ieskanējās klusa ķiķināšana — pat nevarēja nojaust, no kurienes tā nāk, — tā kļuva skaļāka un dro­šāka, līdz pēdīgi nesavaldīgi smiekli viļņot viļņoja pret debesīm.