Dzeks Londons: Dižais burvis

— Lai iekur ugunskuru! — Skundu pavēlēja.

Spožas liesmas šāvās augšup, izraudamas no tumsas se­jas, kurās vēl atspoguļojās gaistošās bailes, bet savilkās arī šaubu mākuļi.

— Laikam atkal burvestība izjukusi, — Hunija aizsma­kusi nočukstēja.

— Jā gan, — Bouns pašapmierinātā tonī piebilda.

— Skundu kļūst vecs, mums būs jāmeklē jauns šamanis.

— Kur tad paliek Dželksa gudrība? — Simē klusi zvai- gāja Lalaham pie auss.

Lalahs samulsis paberzēja uzacis un neteica nekā.

Simē lielīgi izgāza krūtis un cēli aizsoļoja pie sīkā šamaņa.

— Ho, ho! Es jau teicu, ka nekas neiznāks!

— Tā tikai šķiet, ta tikai šķiet, — Skundu miermīlīgi atteica. — Un tas šķiet dīvaini tādiem, kas ir neprašas burvestībās.

— Tādiem kā tu? — Simē nekaunīgi pavaicāja.

— Varbūt pat tādiem kā man. — Skundu runāja pavi­sam klusu, viņa plaksti slīga zemāk un zemāk, līdz acis bija pilnīgi aizsegtas. — Esmu izprātojis vēl vienu pār­baudi. Lai visi ļaudis — vīrieši, sievietes un bērni — pa­ceļ rokas virs galvas, — žigli un tūdaļ uz vietas!

Sī pavēle bija tik negaidīta un tika dota tik katego­riskā tonī, ka ļaudis paklausīja bez ierunām. Visas rokas pacēlās augšup.

— Lai katrs apskata blakus stāvošo rokas! — Skundu pavēlēja. — Lai visi apskata un tad …

Taču viņa balss nozuda smieklu brāzmā, bet smieklos skanēja naids. Visu acis bija pievērstas Simē. Ikvienam rokas bija melnas no sodrējiem — ikvienam, tikai ne Simē, viņš nebija aptraipījies ar Hūnijas vārāma poda kvēpiem.

Akmens nosvilpa gaisā un atsitās pret Simē vaigu.

— Tie ir meli! — Simē iebrēcās. — Meli! Es nekā ne­zinu par Hūnijas segām.

Otrais akmens iesita dziļu brūci Simē pierē, trešais aiz­svilpa pār galvu; uzbangoja lielais asins kliedziens, un visās malās ļaudis grābājās pa zemi, lūkodami metamo. Simē sagrīļojās un nokrita uz ceļiem.

— Tas bija joks! Tikai joks! — viņš skaļi kliedza. — Es tās paņēmu vienīgi joka pēc.

— Kur tu tās noslēpi? — Skundu spiedzīgā, spalgā balss pāršķēla apkārtējo kņadu kā nazis.

— Manā būdā, lielajā ādu tīstoklī, kas pakarinats pie pašas kores, — Simē atbildēja. — Bet es saku, tas bija joks, tikai…

Skundu pamāja ar galvu, un gaiss kļuva biezs no lido­jošiem akmeņiem. Simē sieva tupēja, noliekusi galvu uz ceļiem, un klusu raudāja, bet viņa mazais dēlēns spieg­dams 1111 smiedamies meta akmeņus līdz ar visiem pārē­jiem.

Hūnija grīļodamās skrēja atpakaļ ar dārgajām segām. Skundu viņu aizturēja.

— Mēs esam nabaga ļautiņi un dzīvojam trūcīgi, — Hūnija sāka činkstēt. — Tālab neesi nežēlīgs prei mums, o, Skundu!

Ļaudis aizgriezās no drebošās akmeņu kaudzes, ko bija sasvieduši, un skatījās, kas notiek.

— Nē, tā es nekad nerīkojos, labā Hunija, — Skundu atbildēja, stiepdams roku pēc segām. — Lai pierādītu, ka neesmu nežēlīgs, es paņemšu vienīgi šīs segas.

— Vai es neesmu gudrs, mani bērni? — viņš apvai­cājās.

— Tu tiešām esi ļoti gudrs, ak, Skundu! — cilts ļaudis atsaucās vienā balsī.

Un Skundu aizgāja tumsā, apmetis satītās segas ap pleciem, un Dželkss viņa padusē miegaini klanīja galvu.