Dzeks Londons: Dižais burvis

— Kas noticis? — šamanis iebļāvās.

— Ha, ha! — ļaudis smējās. — Tava burvestība nekur neder, Kloknoton!

— Tas taču visiem zināms, — Lalahs stostījās. — As­toņus garus mēnešus es biju tālu prom — kopā ar sivašiem roņu medībās — un mājās atgriezos tikai šodien, bet Ilūnijas segas tika nozagtas pirms manas pārnākšanas.

— Tas tiesa! — visi sauca vienā balsī. — Hūnijas se­gas tika nozagtas pirms viņa pārnākšanas.

— Un tu nekādu samaksu par savu buršanos nesa­ņemsi, jo tā nav neko vērta, — paziņoja Hūnija, kas jau bija pietraususies kājās un jutās aizskarta, ka viss izvēr­ties tik smieklīgi.

Bet Kloknotons skatīja savā priekšā tikai Skundu seju ar tikko samanāmu, bālu smīniņu, saklausīja tikai klusu tālīna circeņa čirkstēšanu: «Es to dabūju no vīra, vārdā Lalahs, un es bieži esmu nodomājis,» — un vēl: «Gaiša ir diena, un tavas burvestības ir spēcīgas.»

Pagrūdis sāņus Hūniju, Kloknotons drāzās projām, un lokā stāvošie cilvēki instinktīvi padeva viņam ceļu. Simē no savas apgāztās laivas ķīļa raidīja šamanim pakaļ ņirgu saucienu, sievietes zvaigaja viņam tieši sejā, iz­smiekla klaigas pavadīja katru viņa soli, bet šamanis ne­likās gar to ne zinis, traukdamies tieši uz Skundu māju. Viņš lauzās gar durvīm, dauzīja tās ar dūrēm no visa spēka, izkliegdams neķītrus lāstus. Tomēr atbildes nebija, tikai pieklusuma mirkļos varēja saklausīt Skundu balsi dziedoši skandējam burvestību vārdus. Kloknotons ārdījās kā negudrs, bet, kad viņš grasījās durvis izgāzt ar mil­zīgu akmeni, kā vīri, tā sievas sāka draudīgi muldēt. Un Kloknotons atskārta, ka, zaudējis burvestības spēka oreolu un autoritāti, stāv viens pats svešu ļaužu vidū. Viņš ierau­dzīja kādu vīru jau liecamies pēc akmens, tad vēl otru, un viņu sagrāba bailes.

— Neaizskar Skundu, viņš ir īsts burvis! — kāda sie­viete izsaucās.

— Labāk vācies atpakaļ uz savu ciematu, — kāds vīrs draudīgi aizrādīja.

Kloknotons apcirtās un ļaudīm pa vidu devās lejup uz krastmalu; sirdī rūga sīvs niknums, bet galvā bija tikai apziņa, ka aizmugure nav aizsargāta. Tomēr neviens ak­mens netika sviests. Bērneļi kaitavādamies kumurojās vi­ņam ap kājām, un gaiss skanēja vien no smiekliem un zobgalībām, bet tas tad arī bija viss. Taču brīvi uzelpot viņš jaudāja tikai tad, kad laiva bija jau krietnu gabalu ūdenī; nu Kloknotons, piecelies kājās, izgāza veltigu lāstu birumu pār ciematu un tā iemītniekiem, nepiemirsdams īpaši pieminēt Skundu, kas viņu bija tā iznerrojis.

Bet krastā pa to laiku ļaudis skaļi sauca pēc Skundu, un visi ciematnieki sapulcējās pie šamaņa durvīm, nesa­karīgā balsu ņērvoņā neatlaidīgi lūgdamies, līdz viņš iz­nāca ārā un pacēla roku.

— Tā kā jūs esat mani bērni, — Skundu teica, — es labprāt jums piedodu. Bet vairāk tas nenotiks. Šī ir pē­dējā reize, kad jūsu aplamība paliek nesodīta. Tas, pēc kā jūs kārojat, jums taps dots, jo man jau viss ir darīts zināms. Šonakt, kad mēness būs aizgājis aiz pasaules ma­las paraudzīties uz dižajiem mirušajiem, lai visi tumsā sapulcējas pie Hūnijas mājas. Tad ļaundarim būs jānāk priekšā un viņš saņems pelnīto sodu. Es esmu runājis.

— Viņam jāmirst! — skaļi iesaucās Bouns. — Jo viņš ir mums visiem sagadājis raizes un kaunu.

— Lai tā būtu! — atbildēja Skundu un aizvēra durvis.

— Tagad viss noskaidrosies un nokārtosies, un mūsu starpā atkal valdīs miers un saticība, — Lalahs pravie­tiski pasludināja.

— Un viss būs Skundu — šā sīkā vīreļa nopelns, — Simē paņirgājās.

— Skundu — šā sīkā vīriņa dižās burvestības no­pelns, — Lalahs pārlaboja.

— Aplamnieki esat jūs visi, tlinketu cilts ļaudis! — Simē ar skaļu plaukšķi uzsita sev pa gūžu. — Prātam nemaz nav aptverams,- kā gan pieaugušas sievietes un spēcīgi vīri var zemoties visādu murgu un pasaciņu priekšā.

— Es esmu daudz pieredzējis cilvēks, — Lalahs atbil­dēja. — Esmu ceļojis pa dziļām jūrām un skatījis zīmes un brīnumus, un es zinu, ka tā tas tiešām ir. Es esmu Lalahs …

— Krāpnieks …

— Arī tā mani saukā, bet pareizāk būtu mani dēvēt par Tālu Ceļu Gājēju.

— Es jau nu neesmu tik daudz pieredzējis … — Simē iesāka.

— Tad turi mēli aiz zobiem, — Bouns asi iejaucās, un viņi izšķīrās noskaitušies.

Kad pēdējais mēness sudrabstars bija paslēpies aiz pa­saules malas, Skundu ienāca starp cilvēkiem, kuri drūz­mējās ap Hūnijas māju. Viņš gāja straujā, noteiktā soli, un tie, kuri paguva viņu apskatīt Hūnijas tauku lampi­ņas gaismā, ievēroja, ka Skundu nāk tukšām rokām, bez ģrabujiem, maskām un citiem šamaņa piederumiem, tikai nesdams padusē lielu, samiegojušos kraukli.

— Vai ugunskuram ir savākts pietiekami daudz zaru, lai visi varētu labi redzēt, kad darbs būs paveikts? — viņš noprasīja.

— Jā gan, — Bouns atbildēja. — Kurināmā ir bagātīgi.

— Tad visi lai klausās, jo mani vārdi būs īsi. Es at­nesu sev līdzi Dželksu, Kraukli, kas zina visas burvestī­bas un redz visas lietas. Es nolikšu šo melno putnu zem Hūnijas lielā, melnā poda viņas • mājas vismelnākajā kaktā. Tauku lampiņa ir jāizdzēš, un visiem jāpaliek arā pilnīgā tumsā. Tas būs ļoti vienkārši. Cits pēc cita jūs ieiesiet mājā, uzliksiet roku uz poda, paturēsiet to tur vienu dziļu elpas vilcienu ilgi un atkal noņemsiet. Kad ļaundara roka būs tuvumā, Dželkss droši vien skaļi ieķērksies. Vai, kas zina, varbūt citā veidā izpaudīs savu gudrību. Vai esat gatavi?

—- Mēs esam gatavi, — atbildēja daudzbalsīga mur­doņa.

— Tad es pēc kārtas izsaukšu katra vārdu, vīriešus un sievietes, līdz visi būs nosaukti.

Pirmo izsauca Lalahu, un viņš tūdaļ iegāja namā. Visi vērīgi ieklausījās, un klusumā varēja sadzirdēt Lalaha soļu čīkstēšanu pa izņidrējušo grīdu. Tas bija viss. Dželkss ne ieķērcās, ne deva kādu citu zīmi. Nākamais izraudzītais bija Bouns, jo ir taču iespējams, ka cilvēks nozog pats savas segas, lai grūstu kaunā savus kaimi­ņus. Viņam sekoja Hūnija un citas sievietes, kā arī bērni, bet itin nekas nenotika.

— Simēl — Skundu izsauca. — Simēl — viņš atkārtoja.

Taču Simē nepakustējās.

— Vai tu baidies no tumsas? — Lalahs, kura paša tais­nīgums jau bija pierādīts, nikni noprasīja.

Simē krikšķinādams nosmējās.

— Man par visu to nāk smiekli, jo tā ir liela muļķība. Tomēr iešu vien iekšā, nevis tāpēc, ka ticētu brīnumiem, bet tāpēc, lai pierādītu, ka nekā nebaidos.

Un viņš dūšīgi iesoļoja mājā, bet, ārā nākdams, pēc sa­vas paražas noņirdzās.

— Kādu dienu tu ņemsi galu, kad nemaz to nebūsi gai­dījis, — Lalahs nočukstēja taisnīga sašutumā.

— Par to es nešaubos, — ņirga bezbēdīgi attrauca.

— Nav daudz tādu vīru, kas mirst savā gultā, — par to gāda šamaņi un dziļā jūra.

Kad puse ciematnieku bija sekmīgi izturējusi pārbaudī­jumu, sāka pieņemties bažīgs satraukums, it īpaši tāpēc, ka to vajadzēja slēpt. Kad divas trešdaļas jau bija izgā­jušas pārbaudi, kāda jauna sieviete, kurai drīz vajadzēja iegult pirmajā nedēļnieces gultā, neizturēja sasprindzinā­jumu un ļāva vaļu savām izbailēm, skaļi brēkdama un smiedamās.

Pēdīgi pienāca kārta pēdējam iet mājā iekšā, un nekas tā arī nebija noticis. Di Ja bija šis pēdējais. Tātad vainī­gajam vajadzēja būt viņam! Hunija raidīja pret zvaig­znēm žēlabainu raudu dziesmu, bet ciematnieki atkāpās tālāk no nelaimīgā puisēna. Zēns bija pa pusei beigts aiz bailēm, kājiņas grīļojās, uz sliekšņa viņš aizmetas un gandrīz paklupa. Skundu iebīdīja zēnu iekšā un aizvēra durvis. Pagāja labs brīdis, kad bija dzirdama tikai bērna raudāšana. Tad varēja dzirdēt, ka soļi ļoti lēnām tuvojas nomaļajam kaktam, mirklis klusuma, un atkal čīkstēja grīda, zēnam atgriežoties. Durvis atvērās, un Di Ja iz­nāca āra. Nekas nebija noticis, un viņš taču bija pēdējais.