Dzeks Londons - Stūrgalvīgais Jans

— Draugi, — viņš ierunājās, vēl joprojām irgodams, — jūs man lūdz, lai es ir pēklājīgs, nu es ir pēklājīgs. Ko jus grib no man?

— Nu, redzi nu, Jan. Miers baro, nemiers posta, — atzinīgi noteica Rudais Bills. — Es taču zināju, ka tu drīz atjēgsies. Vēl tikai brītiņu rāmu garu, un mēs visu nodarīsim vienā mirklī.

— Ko jūs nodarīs? Ko jūs grib darīt?

— Piebeigt tevi. Tava laime, ka es to amatu pieprotu. Savienotajās Valstīs man ne vienreiz vien iznāca ar to nodarboties. Es strādāju tīri un kārtīgi.

— Pēbeigt? Mani?

— Nu, protams.

— Ha, ha! Kādas dumjības! Nu, padod man roku, Bili! Es pēcelšos, un tad nu ņem un pakar mani, lūdzu!

Ar pūlēm Jans piecēlās kājās un pameta skatienu vis­apkārt.

— Herr Gott! [14]jūs tikai paklausās — viņš mani pa­kāršot! Ha, ha, ha! Nē, nē! Nekā nebūs!

— Būs gan, nešķīsteni tāds! — zobgalīgi iesaucās Lau- sons, nogrieza no kamanu iejūga grožu galu un lēni un pamatīgi sāka mest cilpu. — Šodien te notiks Linča tiesa.

— Pagaid mazlēt! — iebilda Jans, neviļus pakāpdamies tālāk no viņam sasietās cilpas. — Es grib jums kaut ko uzprasīt un izteikt sav prēkšlikum. Kentuki, vai tu var pastāstīt, kas ir Linča tesa?

— Jā, ser. To nodibinājuši brīvi ļaudis un džentlmeņi. Tā ir sena, cienījama paraža. Zem tiesneša talara var slepties savtīgs pašlabuma meklētājs, turpretī Linča tiesa nav saistīta ne ar kādiem tiesas izdevumiem. Atkārtoju, ser, — nekādu tiesas izdevumu. Likumu var pirkt un pār­dot, bet mūsu izglītotajā, apgaismotajā zemē tiesu spriež par velti, tā nemaksā nekā, tapat kā gaiss, ko ieelpojam, tā ir skurbinoša kā viskijs, ko dzeram, un aša kā …

— īsāk! Lai viņš norunā, kas viņam runājams, — iejau­cās Lausons, pārtraucot daiļrunības plūdus.

— Teic man, Kentuki, — kad vēns cilvēks nosit otru, tad Linča tesa viņu soda?

— Jā, ser, ja ir pietiekami pierādījumi.

— Pierādījumu šoreiz pietiek desmit šitādiem, — Ru­dais Bills papildināja.

— Stāvi rāms, Bili, ar tev es parunās pēc tam. Tagad es jums prasīs ko cit. Paklau, Kentuki, bet ja nu Linča tēsa to cilvēku nepakar, kas tad ir?

— Ja Linča tiesa vainīgo nepakar, tad viņš pats ir brīvs un viņa rokas tīras. Un vēl kas, ser: mūsu dižā un tais­nīgā konstitūcija paredz, ka par vienu un to pašu no­ziegumu un vienā un tai paša veidā divreiz apdraudēt cilvēka dzīvību nedrīkst.

— Un nedrīkst viņ šaut vai sist pa galva? Vai darīt viņam ko cit?

— Nekādā gadījumā, ser.

— Labs ir! Jūs dzird, tukši pauri, ko nupat pateic Kentuki? Tagad es parunās ar Billu. Bills to amatu pē- prot un taisās pakārt man par pirmo zorti?

— Neraizējies! Tikai netraucē, un tev pašam būs tīrais prieks. Es savu darbu protu.

— Vai tavs prātiņš apjēdz, Biil, ka vēns un vēns ir div? Un ka vēns un div ir trīs? Skaidrs?

Bilis pamāja.

— Un, kad tev ir div, tad tev nav trīs. Skaidrs? Un tagad klausēs uzmanīg: lai kādu varēt pakārt, ir vaja­dzīgs trīs lēt. Pirmo lēt — cilvēks. Labi, cilvēks tev ir. Otro lēt — virve. Lausonam ir virve. Bet paskat visap­kārt. Jums nav nekā, kur to virv uzmest! Nu, ko jūs ta­gad teiks, ko?

Vīri kā pēc pavēles ļāva acīm pārslīdēt pār sniega lauku un ledāju. Visapkārt pletās bezgalīgs klajums, līdze­nums bez pauguriem un izciļņiem — tuksnesīgs, apnicīgs, vienmuļš. Ledū kaltā jūra, līdzenais krasts, kailie pakalni tālumā un visam pāri — gluda sniega sega.

— Ne koka, ne kraujas, ne būdas, pat neviena tele­grāfa staba! — Rudais Bills novaidējās. — Neviena kāķa, pie kā pakārt šitādu milzeni, lai viņam pēdas pie zemes neskaras. Ko mēs iesāksim? — Kārām acīm viņš norau­dzījās uz to Jana ķermeņa daļu, kas atrodas starp galvu un pleciem. — Nu, ko iesāksim? — viņš bēdīgi atkārtoja, pievērsdamies Lausonam. — Met virvi prom! Dieviņš gan laikam nav radījis šo zemi priekš tā, lai uz tās dzīvotu cilvēki. Tā nu viņš ir.

Jans triumfā pavīpsnāja.

— Tad es nu ies uz telt uzpīpēt.

— Tev laikam taisnība, Bili, — ierunājās Lausons, — bet tu esi pēdīgais stulbenis, tā nu viņš ir. Taču es velti neesmu jūrnieks, gan es jūs, sauszemes žurkas, pa­mācīšu. Vai par trīsi esat ko dzirdējuši?

Matrozis, ilgi nekavēdamies, ķērās pie darba. Rīku no­liktavā, kur rudenī bija novietota laiva, viņš sameklēja divus garus airus. Tos viņš pie platajiem galiem sasēja gandrīz taisnā leņķī, tad izraka sniega dziļas, šauras bed­res, kur iespiest airu tievgaļus. Sastiprinājuma vietā viņš piesēja divas virves: vienu galu apmeta ap ledus kluci jūras krastā, otru pasvieda Billam.

— Še, puikiņ, stiep nu!

Jans ar šausmām vēroja, kā viņam tiek celtas karātavas.

— Nē, nē! — viņš iebrēcās, atkāpdamies un sažņaug­dams rokas dūrēs. — Nevajag! Es negrib karātēs! Jus koka pauri! Panāk šurp, es visus noliks! Es nepadosēs! Es drīzāk izlaidīs gar, bet nekarāsēs!

Matrozis lika diviem saķert trakojošo Janu. Vīri atkal valstījās pa sniegu, it kā gribēdami šās traģēdijas at­veidu iemūžināt baltajā segā, ar ko daba pārklājusi tundru. Tiklīdz no kamola pastiepās ārā Jana roka vai kāja, Lausons zibenīgā ātrumā uzmeta tai virvi, un, lai cik neprātīgi Jans atvairijas, spārdījās un lādējās, pakā­peniski viņu tomēr sasēja un aizvilka līdz nepielūdzama­jam trīsim, kas gulēja sniega baltumā kā milzīgs cirkulis. Rudais Bills uzmeta sodāmajam cilpu kaklā tā, ka sa- vilkuma vieta piegūla tieši pie Jana kreisās auss. Misters Teilors un Lausons satvēra virves vaļējo galu, gatavi pēc pirmās komandas sliet karātavas augšā. Bills vēl vilci­nājās, tīksminādamies ap savu precīzo darbu.

— Herr Gott! Skatētēs!

Jana balsī skanēja tādas šausmas, ka vīri pameta visu un pagriezās atpakaļ.

Sakritusi telts pacēlās, sienas salīgojās, un krēslā, kas kļuva arvien biezāka, telts gāja tieši pie viņiem, streipu­ļojot kā piedzērusi. Nākamajā mirklī Džons Gordojis bija sagrābstījis telts ieejas spraugu un izlīda ārā.

— Kāda vel … — ieraudzījis notiekošo, viņš aprāvās pusvārdā. — Liecieties mierā, es esmu dzīvs! — viņš nikni iekliedzās, pieiedams pie pārējiem.

— Atļaujiet jūs apsveikt ar izglābšanos no nāves, mis­ter Gordon, — vāvuļoja misters Teilors. — Jūs esat iz­glābies par mata tiesu, ser.

— Pie velna apsveikšanas! Jūsu dēļ es būtu varējis nosprāgt un sapūt!

'Un Džons Gordons laida vaļā izteiksmīgu, spēcīgu lāstu straumi, kuras saturā bija tikai epiteti un uzrunas.

— Biju tikai apdullināts, — viņš turpināja, kad bija sirdi atvieglojis. — Vai esi kādreiz pirms nokaušanas zvēlis vērsim pa galvu, Teilor?

— Jā, ser, mājās šad tad iznāca tā rīkoties.

— Nu redzi, ar mani notika gluži tāpat. Lode, garām svilpdama, aizķēra pakausi, apdullināja mani, un 1as bija viss.

Tad viņš pievērsās sasietajam.

— Slienies augšā, Jan! Lūdzies piedošanu, citādi pie­kaušu tevi līdz nabagam. Un jūs stāviet mala!

— Nekā es nelūgs! Atsēn tikai mani vaļa, un es tev parādīs! — attrauca strūgalvīgais Jans, kuru vēl joprojām dīdīja velns. — Un, kad es būs tev noslānījis, tad es ņems prēkšā tos stulbeņus cit pēc cit.