Robērs Merls: CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS

Robērs Merls

CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS

Lūdzu, uz mājām, Viljam, sacīja misis Džeimsone ar mākslotu pieklājību, kā viņa parasti runāja ar savu šoferi (saprotiet, Doro- tija, mājkalpotāji mani dievina, es nekad neaizmirstu viņu dzim­šanas dienas un vienmēr runāju ar viņiem laipni), Viljams no­lieca drukno, sknto pakausi, starp citu, viņa vārds nebija Viljams, bet misis Džeimsone vienkāršības labad tā sauca visus šoferus, kurus bija pieņēmusi darbā pēc vīra nāves, Viljams uzlika abas tuklās rokas uz stūres, tālu priekšā motors maigi iedūcās, un kadiljaks ārkārtīgi lēnām un uzmanīgi sakustējās,

misis Džeimsone atbalstīja plato muguru pret pakaļējā sēdekļa atzveltni, kas bija apvilkts ar cigāru krāsas ādu sevišķi skaistā angļu apdarē par īpašu samaksu, pabīdīja taisnāk ar maziem, taču īstiem briljantiem rotātas acenes, uzlika savu krokodila ādas rokassomiņu uz pamatīgajām gūžām, nolieca pa kreisi smagnējo galvu, atkāra apakšlūpu, plati iepleta un atkal mazliet piemiedza pelēkās acis, raudzīdamās profesorā Seviljā, kuru viņa pētīja pēc sirds patikas gluži kā priekšmetu; pirmais iespaids apstiprinājās, tumšas acis, blāva seja, kraukļamelni mati, viņš izskatās pēc čigāna, jādomā, tikpat spalvains kā nabaga Džons, īsts gorilla, spalvas līdz pašai mugurai un uz krūtīm vesels kušķis, vēl viens no supervīrietīgajiem latīņicm ar sarkanām asinīm, vēl viens, kuram mūžam riests gurnos, mister Sevilja, vai jūs pēc izcelsmes esat ārzemnieks, nebūt ne, esmu simtprocentīgs amerikānis, taču mans tēva tēvs dzimis Galisijā, Galisijā? viņa atjautāja, paceldama uzacis, Sevilja viņu uz­lūkoja un pieklājīgi pasmaidīja, viņa izskatās pēc merū ar savu īdzīgi atkārto apakšlūpu un izvalbītajām, stingajām,' stulbajām zivs acīm, Galisija, misis Džeimsone, ir Spānijas province, cik romantiski, viņa sacīja, klakšķinādama somiņas slēdzi, viņa jutās ' nomākta, tatad galu galā tomēr cēlies no čigāniem, viņa atkal pa­grieza galvu pa kreisi un turpināja pētīt Sevilju, skaistas rokas, tumšas acis, melni, deniņos sudraboti mati, tās idiotes iegrābsies viņā līdz ārprātam, taču, lai nu kā, tas viss neilgs vairāk par stundu,

viņai iesāpējās labās krūts augša, un viņa atvairīja vēlēšanos pabāzt roku zem krekla un pataustīt, kā zem ādas ripinās lodīte rieksta lielumā, kura varbūt saucas nāve, Merfijs gan mēģināja mierināt, taču mierināt ir viņa amats, tas nav nekas, misis Džeim­sone, absolūti nekas, dobja balss, vērīgas acis, viņš izskatījās pacietīgs un tai pašā laikā pārpūlējies, viņa noliecās uz priekšu, pievēra acis, pa visu muguru tecēja sviedri, un viņa, baismu pār­ņemta, klausījās, ka tuvojas nāve, aizritēja dažas sekundes, viņa atspieda muguru, pacēla plakstus, kā divi tramīgi zvēriņi pa rādī­jās tēraudpelēkās acis, aši apskraidīja krokodilādas somiņu uz viņas ceļiem, sēdekļu tabakas krāsas ādu, Viljama skūto pakausi, viss bija turpat, ak kungs, tas nav taisnīgi, tas nav tiesa, ka misis Džeimsone, Džona B. Džei.msona atraitne, var nomirt, Džons nobāla, pacēla savas asinīm pieplūdušās acis, ar drausmīgu čap- stienu iesūca gaisu un beigts saguma par šķīvi, ir jau tiesa, kungs dievs, viņš par daudz dzēra, par daudz smēķēja, viņš bija spal­vains un neķītri juteklisks, misis Džeimsone, pati pilnība, sēdēja kalna virsotnē bāli zilā, sīki puķotā tērpā, lauvas laizīja viņas kristietes pēdas, viņa atkal izslēja galvu, pastiepa apakšlūpu, lai slēptu dubultzodu, tad atvēra rokassomiņu, izņēma no tās aizlī­mētu aploksni un, satvērusi to starp rādītājpirkstu un īkšķi, iz­stiepa roku līdz kadiljaka otrai malai un, ne vārda neteikdama, pasniedza aploksni Seviljam,

paldies, Sevilja sacīja, viņa blāvā seja pietvīka, tumšās acis samirkšķinājās, viņš apvaldīja vēlēšanos tūlīt iebāzt aploksni kabatā un piespieda sevi izklaidīgi ar to parotaļāties, it kā tā būtu nieka lietiņa, kuru viņš, kāpdams ārā no mašīnas, varētu pat aiz­mirst uz cigāru krāsas ādas sēdekļa, daži mūsu lektori labāk vēlas, lai tiem samaksā skaidrā naudā, misis Džeimsone piebilda vien­aldzīgā balsī, bet tas patiešām nav svarīgi, misis Džeimsone. Sevilja nomurmināja, Meriana viņam izmaksāja dārgi, alimenti bija milzīgi, taisni neticami, mana dārgā, Meriana mēdza sacīt, izrādīdama jauno dzīvokļa iekārtu, visa šī nauda man brīnumainā kārtā nokrita no debesīm, taču brīnums bija viņa pati toreiz tie­sas prāvā, ar savām maksimālajām prasībām un maksimālo viltu, viņa dabūja savu gaļas mārciņu un vēl vairāk, uzticieties tikai svētulēm, viņas izvilks jums pēdējo dolāru, Sevilja naidīgi paska­tījās uz misis Džeimsoni, viņa var izdot simts tūkstošus dolāru gadā, ko viņa ar šo naudu dara, vīrs nomira sešdesmit gadu ve­cumā, strādādams, lai padarītu šo bagātu, saīsināts mūžs nekur nederīga mūža labā, divas bezjēdzības, vai jūs esat precējies? jau­tāja misis Džeimsone, šķīries, viņš strupi atbildēja, bērni ir?, divi, viņa nosodoši paskatījās uz Viljama pakausi, vai jums neliekas, viņa jautāja savā dziļajā krūšu balsī, ka bērniem tas ir liels trieciens, kad vecāki šķiras, man liekas, misis Džeimsone, ka daudz lielāks trieciens bērniem ir dzīvot izirušā ģimenē, tas nodara vai­rāk posta, jo tad triecieni atkārtojas katru dienu, es tā nedomāju, misis Džeimsone teica, ar klikšķi aizcirzdama krokodilādas somiņu, tātad mēs neesam vienis prātis, Sevilja konstatēja, Vil­jams pārstatīja tuklās rokas uz stūres, pameta skatienu spogulī un ar nesatraucamu mieru sejā nodomāja, vecā kuce, tik vien zina kā sagandēt ļaudīm dzīvi,

cik jums gadu? Sevilja atskatījās, piecdesmit divi, viņš dusmo­jās pats uz sevi, ka tik paklausīgi atbildējis, mēs aiz pieklājības vienmēr atļaujam cilvēkiem par daudz, un viņi to izmanto, izturē­damies pret mums rupji, mans vīrs nomira piecdesmit četru gadu vecumā, misis Džeimsone sacīja, viņš bija lielisks cilvēks, un mēs, paldies dievam, bijām ļoti saskanīgs pāris, es vienmēr esmu stin­gri apzinājusies savus pienākumus mūsu aprindu sabiedrībā, un vienīgais, ko nožēloju, — ka pārāk maz baudīju to prieku būt kopā ar Džonu, jo viņš katru rītu ļoti agri devās uz rūpnīcu, cenzdamies mani neuzmodināt, un vakaros, kad viņš pārnāca, ļoti vēlu, naba­dziņš, vienmēr ļoti vēlu, es parasti biju izgājusi,

vai jūs par veselību nesūdzaties?, nav iemesla, Sevilja atbildēja, palikdams joprojām piesardzīgs, sasprindzis un neapmierināts, misis Džeimsone klusēja, mazliet atkārusi savu zivs lūpu, viņas jautājums bija bezmērķīgs, un atbilde nedeva neko, viņa izskatījās pēc vistas, kas ar knābi izkašņājusi no zemes stikla gabaliņu un tagad piešķiebtu galvu to aplūko ar savu apaļo aci, iestājās klu­sums, viņa pa pusei pievēra plakstus un aizmirsa Sevilju, tas bija tikai priekšmets uz automobiļa sēdekļa, un pēc lietošanas to vajadzēja nogādāt atpakaļ uz turieni, kur tas bija paņemts, viņa nopūtās, Klubs, Kluba vadīšana, lekcijas, tīrā katorga, bet laiks iet, laiks paiet, katru gadu pavasaris, cik pavasaru mūžā, kadil- jaks samazināja ātrumu, pagriezās taisnā leņķī un lēnām iebrauca zilo ciprešu alejā, zem riepām čirkstēja grants, profesor, es gri­bētu dot jums padomu nepārsniegt četrdesmit minūtes un izteik­ties vienkāršiem vārdiem.

*

Misis Džeimsone norādīja Seviljam uz platu, ar sarkanu samtu apvilktu atzveltnes krēslu. Viņš pagriezās pret klausītājām; četr­desmit acu pāri urbās viņā, viņš palocīja galvu un apsēdās. Atspe­res mīksti iegrima zem viņa svara, un viņš līdz pusei pazuda at­zveltnī. Viņš mēģināja izslieties, bet nekādi nevarēja atrauties no sēdekļa. Sevilja bija cerējis, ka varēs apsēsties uz krēsla pie galda, uz kura būs iespējams izklāt piezīmes. Taču ne viņam priekšā, ne blakus nebija neka, pat neviena zemā galdiņa. Iegrimis sarkanajā samtā, gandrīz pazuzdams tajā, viņš juta, ka pārlieku ērtais sēdeklis paralizē katru kustību. Nevarēja pat atspiesties pret elkoņu balstiem, tie bija par augstu. Un nebija taču iespējams turēt papīra lapu tik zemu uz ceļgaliem. Sevilja jau grasījās bāzt roku kabatā, tad, brīdi vilcinājies, nolēma runāt bez piezīmēm.