Robērs Merls - CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS

Здесь есть возможность читать онлайн «Robērs Merls - CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1973, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Биология, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Robērs Merls
CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS
No franču valodas tulkojis VOLDEMĀRS MEĻINOVSKIS
Noformējusi MĀRA RIĶMANE
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RIGA 1973
Robert Merle UN ANIMAL DOUĒ DE RAISON Galllmard, N. R. F., Paris, 1967
Romānu «Cilvēcīgais dzīvnieks», kas ir otrais latviešu va­lodā tulkotais R. Merla darbs (1969. gadā iznāca viņa romāns «Sala»), autors pats nosaucis par politiski fantastisku. Tajā at­rodamas labākās īpašības, kas raksturīgas progresīvajai franču mūsdienu literatūrai vispār: prasme veidot saistošu sižetu, dzī­ves filozofisks skatījums un — pats galvenais — dzi|a interese par svarīgākajam mūsdienu problēmām, sevišķi par kara un miera problēmām.
Starp citu, šie jautājumi R. Merlu nodarbina sen. Tic risi­nāti jau romānā «Mans amats ir Nāve», kas padarīja rakst­nieku populāru. Romāns par Osvencimas bendēm atgadina aiz­vadītas fašisma nakts šausmas. «Cilvēcīgajā dzīvniekā», kuru Merls pabeidza 1907. gada, brīdinājuma tēma izskan vēl stip­rāk, jo autors tās aktualitāti uzsver, iekļaujot darbību noteik­tos tuvas nākotnes teika rāmjos.
Izlasījuši šo grāmatu, pārliecināmies, ka autora klasificējutns «politiski fantastisks romāns» bijis pareizs. No vienas puses — pasaules politiskā realitate, dažadu spēku sadursme, kas neat­stāj neskartu arī zinātni, no otras — dzīvnieku, proti, delfīnu, psiholoģijas pētījumi, kas aicināti kalpot mieram un progre­sam.
© Izdevniecība «Zinātne», 1973
Autora priekšvārds
Pagājis krietns laiks kopš romāna «Mans amats ir Nāve» pub­licēšanas, bet es vēl joprojām pārmetu sev, ka aiz nepiedodamas neveribas neuzrakstīju grāmatai priekšvārdu. Par slinkumu vien­mēr jāsaņem sods, un es esmu jo nežēlīgi sodīts, kad apzinīgi lasī­tāji piecpadsmit gadus pēc grāmatas izdošanas apšauba mana stāsta vēsturisko patiesīgumu. Būtu taču bijis tik viegli kādu brīdi aizturēt lasītāju uz sliekšņa un sacīt: Rūdolfa Langa stāstā viss, izņemot viņa vārdu un uzvārdu, atbilst īstenībai. Tāda bija viņa dzīve, viņa karjera. -Un, ja runājam par Osvencimas nāves rūpnī­cas izcelsmi, lai to atainotu, esmu veicis vēsturnieka darbu: es to rekonstruēju akmeni pa akmenim, dokumentu pēc dokumenta, izmantojot Nirnbergas procesa arhīvus.
Ari lasot grāmatu «Cilvēcīgais dzīvnieks», rodas jautājums par īsteno un iztēloto, tikai citā veidā. Visgrūtāk šoreiz ir noteikt žanru, pie kāda romāns pieder, jo pats par sevi saprotams, ka žanrs, ja mēs to precizējam, savukārt precizē «faktiskā» un izdo­mātā proporciju, kas gluži pamatoti interesē lasitāju. Atzīstos, ka tas mani mulsina. Neesmu pārliecināts, vai pats varēšu skaidri definēt grāmatas žanru. Šādos gadījumos vislabākais varbūt ir dot vairākus aptuvenus vērtējumus un, tā kā nav iespējams droši noteikt darba tipu, vismaz pasacīt, kas tas ir gandrīz vai kas tas nav.
Lasītājs, kas neko nezina no delfinoloģijas, vispirms uztvers «Cilvēcīgo dzīvnieku» kā mitu par dzīvniekiem. Vai tā ir? Jā un ne. Domāju gan, ka šī atbilde neapmierina, tomēr tā ir godīga, turklāt nemēģina noniecināt žanru, kam ir sava dižena rakstnie­cība: Sirano de Beržeraks, Svifts, Maks OrlansĶarels Čapeks,
Orvels, Verkors, — šie vārdi liek atcerēties aizraujošus daiļdarbus, kuros utopiskā skatījumā pētītas cilvēka un dzīvnieka attiecības. Visbiežāk tajos parādīts, kā dzīvnieki — putni, zirgi vai cūkas — nonāk lidz saprātam, pamazām pakļauj sev cilvēku un padara viņu par sava veida lopu, deģenerējušos, neķītru un nežēlīgu radī­jumu; šausmīgu tā attēlu mums devis Svijts savā «Jeliū».
Pavisam cita iecere ir Verkoram. Savā romānā «Cilvēki vai dzīvnieki» viņš tēlo cilvēkam tik tuvu primātu, ka tas spēj iemācī­ties mūsu valodu, un tā sugu var krustot ar mūsu. Rakstnieka nolūks nav uzsvērt dzīvnieka pārākumu pār cilvēku, bet gan aiz­kavēt cilvēku izmantot nule atklāto primātu darba spēku, liekot tiesai atzīt, ka tropi — tā Verkors viņus nosauc — ir cilvēcīgas būtnes, nevis zvēri. Tā romāns kļūst par savdabīgu un satraucošu mēģinājumu nonākt lidz cilvēka definīcijai.
Arī Karela Capeka «Ķarā ar salamandrām» tēlots teiksmains dzīvnieks, taču tā ir vienīgā līdzība ar Verkora darbu. Čapeka izdomātā salamandra ir Āzijas jūras zīdītājs, ļoti saprātīgs un piemīlīgs dzīvnieks, kam ir ari rokas. Atvests uz Eiropu un tur aklimatizējies, tas iemācās angļu valodu; tad cilvēks sāk salaman­dras masveidīgi izmantot zemūdens būvdarbos, turklāt tādos apstākļos, kas vienlaikus liek atcerēties nēģeru tirdzniecību un koncentrācijas nometnes. Atturīgās, vaislīgās un ļoti strādīgās salamandras, par spīti rases diskriminācijai, kam tās pakļautas, pamazam uzlabo savu tiesisko stāvokli un zināšanas, sāk celt pašas savas zemūdens rūpnīcas un izmanto savas izejvielas, līdz kādu dienu aiz visspiedīgākās nepieciešamības paplašināt dzīves telpu — jo nemitīgi pieaugošā salamandru tauta jau aizņēmusi visu piekrasti — tās iegūst trūkstošo krasta joslu, uzspridzināda­mas Amerikā, Āzijā un Eiropā milzīgus sauszemes gabalus, kas iepriekš izurbti un mīnēti. .. Tā nogrimst auglīgākie līdzenumi ar visām pilsētām un ciemiem, un cilvēks ar šausmām redz planētu zem sevis sarūkam kā šagrenīdu.
Grāmatā, kuru jūs lasisit, neesmu vairījies atdarināt Sviftu vai Čapeku. Tāpat neuzskatu par savu nopelnu, ka lani pateikts kaut kas jauns. Laikmets, kurā es dzīvoju, izraudzījās manā vietā un lika man radīt ko jaunu. Aiana grāmata rakstīta trīsdesmit gadus pēc Capeka, un man nevajadzēja kā viņam izdomāt jūras zīdītāju, kam piemīt saprāts un kas spējīgs iemācīties cilvēku valodu, jo zinātne kopš Čapeka laika ir progresējusi un tagad mēs zinām, ka dzīvnieks, kuru viņš redzēja iztēlē, patiešām eksistē: tas ir delfīns. Arī šeit Čapeks izrādījās pravietisks.
Tātad arī mana grāmata ir «romāns par dzīvniekiem», ja ar to saprotam daiļdarbu, kurā pētītas cilvēka un dzīvnieka savstarpē­jās attiecības, taču dzīvnieks, ko es attēloju, nav izdomāts, un tā attiecības ar cilvēku aprakstītas reālistiskā kontekstā. Dokumen­tālā ievirze, kādu esmu piešķīris stāstījumam, tātad nav mākslots stila paņēmiens. Divu izcilu franču delfinologu — Pola Bidkera un Renē-Gija Bisnela gudrajā, zinātniskajā un draudzīgajā vadībā esmu savācis zooloģiskus datus par aļalinu jeb Tursiops trunca- tus, tikai tie izklāstīti romāna forma: paši dati ir autentiski — līdz slieksnim, kas šķir dokumentāro no fikcijas.
Protams, šis slieksnis jāprecizē. Jo, ja ir skaidrs, ka delfīns spējīgs izrunāt atsevišķus vārdus cilvēku valodā un saprast to nozīmi, tad šimbrīžam jācer, ka reiz viņš pāries no vārda pie tei­kuma, un šis izšķirīgais solis ļaus viņam īsā laikā pilnīgi apgūt artikulēto valodu.
Savā romānā es parādu šo lēcienu kā nupat notikušu. Lidz ar to iztēlei ir tiesības pārņemt faktu stafeti un projicēt nākotni tagadnē. Tāpēc mans stāsts sākas 1970. gada 28. martā un bei­dzas nakti no 1973. gada 8. janvāra uz 9. janvāri.
Vai tas ir fantastiskais romāns? Zinātniskā fantastika? Pavirši raugoties — jā. īstenībā — nē. Jo es aizsteidzos notikumiem priekšā nevis par divdesmit vai trīsdesmit gadiem, bet tikai par trim līdz sešiem gadiem, turklāt es neesmu īsti pārliecināts, vai patiešām aizsteidzos notikumiem priekšā. Vienmēr, pat Savienota­jās Valstīs, paiet zināms laiks, pirms zinātniskos atklājumus pub­licē. Jo vairāk, ja runa ir par pētījumiem, kas interesē nacionālo aizsardzību…
Diemžēl tā tas ir šoreiz. Jauko, burvīgo delfīnu, šo dzīvnieku, ko daba tik vareni apbruņojusi un kas tomēr izturas pret cilvēku tik piemīlīgi, tik labi, tik draudzīgi, cilvēks savā neprātā grib izmantot un sūtīt viņu sēt šausmas un postu «ienaidnieka» ostās un flotē. To, ko darīs vai varētu darīt delfīni, šīs dzī­vās zemūdenes, kad, apguvuši artikulēto valodu, tie būs kļu­vuši

CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Sevilja uz brīdi apklusa, pārlaida acis klausītājām, bažīdamies, vai tikai viņš nesāk pārlieku izplūst.

— Visi vaļveidīgie ir saprātīgi, — viņš turpināja, — un, ja mēs izraudzījāmies par pētījumu objektu tieši delfīnu, tad tāpēc, ka viņš ir mazāks un, ja tā var sacīt, vieglāk apstrādājams nekā viņa radinieki vaļi, kašaloti vai zobenvaļi. Tursiops truncatus jeb «delfīns ar pudeļveidīgo purnu», kas mums patīk vislabāk, nav garāks par trim metriem. Vidējo paraugu garums — divi metri piecdesmit un svars — simt piecdesmit kilogramu. Tātad viņš ir viegli pārvietojams ar auto vai lidmašīnu. Viņam nav nepiecie­šams par parasto peldbaseinu lielāks baseins, un, kaut gan delfīns rūpīgi jāuzrauga, viņa uzturēšana neizmaksā pārāk daudz:, viņam pietiek ar kādiem divpadsmit kilogramiem zivju dienā.

Delfīns ar savu ārkārtējo piemīlīgumu ir ideāls dzīvnieks pētī­šanai. Tas nav vājums. Delfīns spēj ar vienu vienīgu savu vareno žokļu cirtienu nobeigt prāvu haizivi, ievainodams tai žaunas. Tur­klāt viņam ir divas rindas ļoti asu ilkņu, pavisam astoņdesmit astoņi, un viņš varētu, ja vien gribētu, sašķaidīt roku vai kāju saviem gūstītājiem. Bet cilvēks neatceras tādu gadījumu, kad del­fīns būtu vērsis savus ieročus pret viņu. Vēl vairāk: lielākā daļa mājdzīvnieku kož vai skrāpē, kad tiem nodara kaut mazākās sāpes. Delfīns, nepretodamies un nekad nekļūdams mums bīstams, pacieš sāpes, ko viņam nodara cilvēks. Varētu sacīt, ka viņš tīšu­prāt izrāda cilvēkam neizsīkstošu labvēlību. Starp citu, jau sirmā senatnē uzskatīja, ka delfīni meklējot cilvēku un sevišķi bērnu sabiedrību. Sagūstīts delfīns pārsteidzoši ātri pierod pie jauna­jiem apstākļiem un ar prieku pieņem mūsu glāstus.

Sevilja ieturēja pauzi. Klausītāju acīs viņš pamanīja tādu kā atvilgumu un, pats būdams liels dzīvnieku draugs, priecājās par to un apklusa, dalīdamies šai aizkustinājumā. «Mēs esam krietna tauta,» viņš jūtu uzplūdumā nodomāja.

— Alperss, — viņš pēc brīža turpināja, — atstāsta kādu ļoti jauku gadījumu, kas pierāda, cik delfīni ir piemīlīgi. 1955. gada Ziemassvētku dienā Jaunzēlandē, nelielas pludmales Opononi tuvumā, parādījās delfīns vai, pareizāk sakot, delfīnu mātīte, kas piebiedrojās peldētājiem un, visiem par lielu pārsteigumu, sāka ar viņiem rotaļāties. Vislabāk viņai patika bērni, kuriem viņa ļāva ar sevi spēlēties, neizrādīdama ne mazāko nepatiku. Kad viņai svieda bumbu, viņa to satvēra ar zobiem, uzmeta ļoti augstu gaisā un tālu un milzīgā ātrumā metās uz priekšu, lai atrastos zem bumbas un ķertu to, pirms tā iekrīt atpakaļ jūrā: tas viņai vienmēr izde­vās. Viņu aizrāva arī kāda cita rotaļa, kuru neviens tai nebija ierādījis. Piespiedusi bumbu pie vēdera, viņa ienira un, sasniegusi zināmu dziļumu, palaida bumbu vaļā. Bumba uzšāvās virs ūdens, delfīnu mātīte traucās uz to vietu, kur bumbai vajadzēja nokrist, un, kad tā sasniedza ūdens līmeni, viņa spēcīgi uzsita pa to ar asti gluži kā ar kriketa āmuru. Kad nebija bumbas, viņa samek­lēja jūras dziļumā alus pudeli un balansēja to uz deguna … īsi sa­kot, viņa ne tikai rotaļājās ar bērniem, bet arī uzjautrināja tos.

Lieki sacīt, ka Opo slava — tā bērni bija iesaukuši delfīnu — izplatījās pa visu Jaunzēlandi. Ļaudis brauca skatīties viņu no visām salas malām, kā arī no kaimiņu salām. Tad, stāsta novē­rotāji, sākās interesanta parādība: dzīvnieka laipnīgums pielipa cilvēkiem. Vakarā pludmalē sveši cilvēki uzrunāja cits citu un centās izdarīt cits citam kādu pakalpojumu, sociālās rases barjera krita. Opononi kļuva par draudzības ciematu.

Tai brīdī mazliet miegainajā misis Džeimsones prātā vārds «sociālās» un tūlīt sekojošais «rases» iedarbināja trauksmes sig­nālu: viņa izslējās uz savas zemās taburetes, saknieba lūpas un paskatījās uz Sevilju bargi un bažīgi rei^ē, it kā gribēdama brīdi­nāt, ka viņam pie kājām atveras bezdibenis. Bet Sevilja neredzēja neko. Viņš bija aizrāvies ar stāstāmo.

— Es jums labprāt pastāstītu plašā'k par delfīnu tieksmēm un simpātijām, — viņš turpināja, tumšajām acīm maigumā mir­dzot, — taču īstenībā tas nav manas lekcijas temats. Tomēr man gribas uzsvērt, ka iespēju veltīt savu mūžu šī brīnišķā dzīvnieka pētīšanai es uzskatu par lielu priekšrocību. Delfīns ir brīnum mīļš biedrs, gudrs, draiskulīgs, sirsnīgs. Lai gan jūs visas esat redzē­jušas delfīnus, — Sevilja sacīja, izvilkdams no portfeļa kādu foto­grāfiju un sniegdams to misis Džeimsonei, — tomēr es nespēju atteikties no prieka parādīt jums kāda mūsu audzēkņa uzņēmumu, kas man ir līdzi. Te viņš patlaban baseinā rotaļājas ar manu asistenti Arletu Lafeiju (viņa ir kanādiete, tāpēc franču uzvārds). Fotogrāfijā labi redzams mutes zīmējums. Es runāju par delfīnu… (Smiekli.) Mute ir plata šķēluma, līkumota, ar kaktiņiem uz augšu. īpatnējā mutes līnija piešķir delfīnam smaidošu izteik­smi, turklāt smaids ir šķelmīgs. Patiešām, — viņš turpināja, kamēr fotogrāfija gāja no rokas rokā, — lai cik subjektīvs liktos šis iespaids, tas tomēr nav maldīgs: delfīns ir visjautrākais un visrotaļīgākais dzīvnieks no visas dzīvās radības.

Sevilja pagaidīja, kamēr uzņēmums atgriezās viņa rokās un apklusa čuksti.

— Es sacīju, k^a delfīns ir ļoti gudrs, un man gribētos parādīt, kā mēs nonākam pie šāda slēdziena. Pirmkārt: smadzeņu svars. Delfīna smadzenes sver caurmērā 1700 gramu, cilvēka — 1400 gramu, bet šimpanzes smadzenes — 350 gramu. Pēc šiem datiem var spriest, ka delfīnam piemīt izcilas spējas, taču tās precīzi no­teikt ir grūti. Smadzeņu svara un visa ķermeņa kopsvara attie­cība, pēc kuras daži pētnieki mēģināja izdarīt cilvēka, delfīna, pērtiķa un ziloņa intelekta salīdzināmo klasifikāciju, mūsu dienās, šķiet, vairs netiek ņemta vērā. Vairāk var pārliecināt anatomiski pētījumi. Arī tie runā par labu delfīnam. Jo delfīna, tāpat kā cii-

vēka, smadzenes ir sarežģītas, blīvas, šūniņām bagātas. Līdzība ar cilvēka galvas smadzenēm sevišķi pārsteidz tāpēc, ka arī del­fīnam ir stipri attīstītas smadzenītes un smadzeņu garoza.

Sevilja apklusa. «Smadzenītes», «smadzeņu garoza» — vai va­jadzētu paskaidrot šos nosaukumus? Viņš paskatījās uz misis Džeimsoni, bet viņa — nolaistiem pleciem, puspievērtām acīm — likās tik dziļi sevī iegrimusi, ka viņai droši vien jau bija pilnīgi vienalga, cik vienkāršiem vārdiem lektors izsakās.

— Otrs arguments, kas liek domāt par delfīna saprātu, — Se­vilja turpināja, — ir noteikti viņa izturēšanās. Jūs zināt, cik daudz okeanāriju ierīkoti visās Savienoto Valstu malās un kādi panākumi ir izrādēm, kur piedalās delfīni. Ja esat redzējušas kaut vienu no tādiem seansiem, jūs man piekritīsit, ka delfīna 'trikos nav ne miņas no cirka dzīvnieka drūmās rutīnas. Cirka dzīvnieks ir vergs, kuru soda, ja tas kļūdās, vai atalgo, ja 1as labi izpilda savu triku; viņš akli kā automāts paklausa vienīgi tam cilvēkam, kas viņu dresējis. Delfīns pieņem atalgojumu, ja tas pieder pie rotaļas, 'taču noraida jebkādu sodu. Delfīnam tik ļoti patīk taisīt trikus, ka viņš tos atkārtos ar jebkuru cilvēku, ja vien viņam dos pareizus signālus. Delfīnu tas uzjautrina, viņš strādā ar prieku, viņam patīk aplausi. Cilvēks, kas viņam ierāda trikus, ir nevis dresētājs, bet gan draugs. Piemēram, delfīnam māca sa­tvert bumbu starp zobiem, līdz pusei izslieties virs ūdens un ar spēcīgu kakla kustību iesviest bumbu basketbola grozā, kas pa­kārts virs baseina. Tiklīdz delfīns sapratīs, ko no viņa gaida, viņš bez skubināšanas atkārtos mēģinājumus, pats atkārtos tik reižu, cik vajadzīgs, lai izlabotu kļūdas. Viņš nav dresējams dzīvnieks, viņš ir atlēts, kas trenējas.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS»

Обсуждение, отзывы о книге «CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x